Klimata izmaiņas - neizbēgamas
22.11.2021
13. novembrī Skotijas pilsētā Glāzgovā noslēdzās kārtējā ANO Klimata pārmaiņu konference, kuŗā pulcējās pārstāvji no 197 valstīm. Tās mērķis bija ierobežot globālās klimata pārmaiņas, panākot, ka planētas vidējā temperatūra nākotnē palielinās tikai par 1, 5 gradiem pēc Celsija skalas. Vai to izdevās panākt? Tikai pa daļai. Pieņemtajos dokumentos nav runāts par pilnīgu atteikšanos no naftas un gāzes. Pēc Indijas un Ķīnas protestiem teikums par akmeņogļu izmantošanas izbeigšanu tika mīkstināts un pārvērtās par pakāpenisku izmantošanas izbeigšanu. Ko nozīmē vārds pakāpeniski- tas lai paliek pašu valstu ziņā. Eksperti apgalvo, ka pat pašreiz noteiktie oglekļa dioksīda izmešu ierobežojumi var izrasīt temperātūras pieaugumu līdz pat 2, 4 gradiem pēc Celsija skalas, kas savukārt nozīmē būtiskas pārmaiņas planētas klimatā. 18 gadus vecā zviedriete un klimata aktīviste Grēta Tūnberga Glāzgovas konferences rezultātus jau raksturojusi ar vārdiem: Blaa- blaa- blaa!. Polemikā ar viņu iesaistījies populārais britu televīzijas žurnālists Džeremijs Klārksons, kuŗš laikrakstā The Sunday Times izteicies visai skarbi: Es nesaprotu Tūnbergas fenomenu. Viņai nav zināšanu par to, kā darbojas pasaule. Tā vietā, lai dotos uz skolu, viņa bija aizņemta ar burāšanu apkārt pasaulei. Tas, ko viņa pelnījusi, ir pēriens. Angliski tas skan: What she needs is a smacked bottom. Un vēl piebildis: Ja Grēta un viņas draugi patiešām vēlas kaut ko sasniegt, lai iet un protestē Tjaņaņmeņas laukumā Pekinā. Tas, ko pēc šiem padomiem par sevi uzzināja Klārksons White old man! Baltais vīrietis, turklāt vēl vecs! Ko no tāda var gribēt...
Bet liksim mierā Grētu. Viņa spēlē savu lomu- būt par polītisko popzvaigzni, popstar, par jauniešu elku. Viņas sekotāji mazliet atgādina histēriski spiedzošos pusaudžus, pārsvarā jaunas meitenes, kuŗas 1970. tajos gados pie stadioniem sagaidīja The Beatles, bet četrdesmit gadus vēlāk- Džastinu Bīberu. Tas vēl būtu saprotami. Mani gan pārsteidz daži žurnālisti, influenceri, blogeri utt., kuŗi uzdodas par vides ekspertiem un nākotnes vizionāriem. Tieši viņi ir tie, kuŗi visvairāk māna un dezorientē sabiedrību, radot ilūziju, ka sliktie kapitālisti un polītiķi ir tie, kuŗi traucē izmantot tīro elektronerģiju, pārsēsties uz elektriskajiem vai ūdeņraža auto. Pirmkārt, viņiem trūkst elementāras izglītības. Šie cilvēki ir aizmirsuši enerģijas nezūdamības likumu un nesaprot, ka arī tīrā enerģija nerodas no zila gaisa, tās ieguvei tāpat nepieciešama enerģija. Otrkārt, viņi nespēj domāt kopsakarībās, neredz lielo bildi. Nost ar gaļu, kļūsim par vegāniem! Un milzīgas Dienvidamerikas lietusmežu platības tiek izcirstas, lai tajās iekārtotu avokado, kvinojas vai citu modē nākušo veselīgo (kas tie arī ir), bet patiesībā videi un planētas klimatam nedraudzīgo augu plantācijas. Brauksim ar zaļo biodegvielu! Nieks, ka kādreizējos labības laukos tagad aug rapsis vai eļļas palmas, pārtikas cenas aug un liela daļa cilvēces dzīvo pusbadā.
Zaļās ekonomikas priekšgalā šobrīd iet Eiropa. Šeit valda visstingrākie vides standarti, te izskan viskvēlākās apņemšanās apturēt klimata pārmaiņas. Un tomēr esmu skeptisks. Kāpēc? Jo Eiropas Savienības valstīs un Lielbritanijā kopā dzīvo ap 500 miljoni cilvēku, kas ir tikai 6 % no pasaules iedzīvotāju skaita, turklāt šis īpatsvars ar katru gadu samazinās. Eiropa te var izstiepties un sarauties, atteikties no gāzes, naftas, no gaļas un piena, mazāk lidot un vairāk braukt ar divriteni, pārklāt visu territoriju ar saules baterijām un vēja turbīnām- no tā maz kas mainīsies. Jo mēs esam tikai 6 % no planētas iedzīvotājiem. Pārējiem 94 % šie centieni šķiet nesaprotami, pat smieklīgi. Indija, Ķīna, Vjetnama, Pakistāna, Indonēzija turpina būvēt aizvien jaunas ogļu spēkstacijas. Ne jau tikai Eiropā vai Amerikā, arī Āzijā un Afrikā cilvēki vēlas dzīvot aizvien labāk. Pirkt motociklus, automašīnas, ledusskapjus, mikroviļņu krāsnis, veļas mazgājamās mašīnas, gaisa kondicionierus. Tas viss prasa resursus un enerģiju. Un ir grūti, patiesībā neiespējami, šos cilvēkus pierunāt no tā visa atteikties. Kaut vai tāpēc, ka tā saucamā attīstītā pasaule, pirmām kārtām ASV, Eiropa un Japāna visu laiku to vien darījusi kā aicinājusi aizvien vairāk pirkt un tērēt.
Tas nozīmē, ka mums Latvijā jādomā ne tik daudz par to, kā glābt pasauli, bet gan gatavoties neizbēgamiem sarežģījumiem. Tautas gudrība saka - visu pasauli salāpīt nav iespējams. It sevišķi tad, ja tā to nemaz nevēlas.
Latvija ir viena no zaļākajām Eiropas valstīm. Pēdējos simt gados ievērojami palielinājušās mūsu mežu platības. 1923. gadā 23 % no Latvijas territorijas klāja meži, šodien jau ap 53 %. Mūsu pludmales ir tīras, tās nav piemētātas ar drazām. Pateicoties Daugavas kaskādes ūdens spēkstacijām, 41 % no Latvijā patērētās elektroenerģijas saražo no atjaunojamajiem resursiem, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā. Diemžēl maksa par to ir izpostītās Daugavas, Aiviekstes un daudzu mazo upju ekosistēmas. Vēl pirms simt gadiem Daugava bija viena svarīgākajām lašu nārsta vietām visā Baltijas jūras baseinā. Šodien laši netiek tālāk par Salaspili, kur atrodas Rīgas HES aizsprosts.
Ko klimata izmaiņas nozīmē Latvijai? Jārēķinās ar to, ka arī Baltijas reģionu nākotnē var piemeklēt ekstrēmi laika apstākļi - sausums, spēcīgas lietus gāzes un vētras. Ilgstoši tropisko nakšu periodi, kad temperatūra nenokrīt zem 20 gradiem pēc Celsija. Jau tagad gada aukstākais mēnesis Latvijā vairs nav janvāris kā manā bērnībā, bet gan februāris. Šai ziņā Latvija sāk līdzināties Rietumeiropai. Tomēr klimata pārmaiņas mums nenozīmē tikai sliktas ziņas. Pagarināsies tūrisma sezona, eiropieši vasarās biežāk ceļos uz Baltijas valstīm. Tas, ar ko pasaulei nāksies rēķināties, būs tā saucamie klimata bēgļi. Nav izslēgts, ka pie Eiropas robežām pulcēsies miljoniem cilvēku, kuŗi bēgs nevis no kaŗa, bet gan no sausuma un bada. Vai mēs spēsim viņus visus uzņemt? Diezin vai. Kaut nu to saprastu arī Eiropas polītiķi!
