Katram sava Eslingena
Apskatīt komentārus (0)
04.07.2017
Eslingena. Šī mazā pilsēta Nekāras upes krastā, netālu no lielās Štutgartes, kalnu un lielo Porsche un Mercedes Benz uzņēmumu ieskauta, iegājusi Latvijas vēsturē. Pasaki latvietim vārdu Eslingena un tas iedomājas par Mazo Latviju. Tāpat kā pieminot Pinebergu, iedomājamies studentu kustību un, pieminot Mērbeku, ar apbrīnu atceramies ceļojošo Mērbekas latviešu teātri.
Eslingena ieņem īpašu vietu latviešu bēgļu un dīpīšu (un viņu pēcteču) kopīgā atmiņā. Pēc Otrā pasaules kaŗa Eslingenas bēgļu nometne bija lielākā latviešu apmešanās ieta, pulcējot nozīmīgu daļu Latvijas inteliģences, tai skaitā teātŗa darbiniekus, mūziķus, komponistus, māksliniekus un izglītības darbiniekus. Tāpat kā citās bēgļu nometnēs, daudz brīvā laika tika veltīts izglītībai un kultūrai tika dibinātas skolas, koŗi, deju kolektīvi, teātŗi, opera, baleta studija un dažādi pulciņi, plauka sabiedriskā, mākslinieciskā un reliģiskā dzīve. No tā tagad palikušas lielākoties atmiņas, un vienīgā īstā liecība par dzīves ritumu pirms 70 gadiem bija izstāde Pilsētas mūzejā, kur varēja apskatīties vairākus oficiālus dokumentus, kā arī plašu fotografiju klāstu. No 16. līdz 18. jūnijam latvieši atdzīvināja atmiņas par lielākajiem Dziesmu svētkiem Vācijas bēgļu nometņu laikā, tie notika 1947. gada 25. maijā Eslingenā.
Šī mazā viduslaiku pilsētiņa kaŗa laikā bija gandrīz neskarta, un tādēļ to izvēlējās par vienu no bēgļu nometņu vietām. Viena liela atšķirība no citām bēgļu nometnēm bija amerikāņu lēmums bēgļus Eslingenā izvietot vāciešu dzīvokļos. Nežēlīgs lēmums no amerikāņu puses, jo mēs saprotam, cik tas pašiem vāciešiem varēja būt sāpīgs. Kā bijušais archibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis mums stāstīja, vācieši no šiem dzīvokļiem tika izlikti, nepalīdzot viņiem sameklēt citu dzīves vietu. Nežēlīgi. Esot pastāvējis uzskats, ka Vācija bija zaudējusi kaŗu un līdz ar to, pašiem vāciešiem par to jāmaksā Kā zinām, aina nekad nav tik vienkārša Kā var iedomāties, šāda rīcība izraisīja dusmas vietējos iedzīvotājos un arī dziesmu spēlē Eslingena, redzam ainu, kur vācieši izsaka savu sašutumu pret iebraucējiem. Rozītis stāstīja, ka zināmas bažas esot bijušas par šā gada Dziesmu svētku saukli Latvieši nāk! Laimīgā kārtā, pretreakcijas nebija. Tas varētu arī būt sakarā ar to, ka Eslingenas demografija šķiet stipri izmainījusies. Te tagad ir manāms savs aziātu kvartāls, grieķu un itaļu restorāni un ēdnīcas, taču man bija spēcīga sajūta, ka esam Vācijā. Pilsētiņa šķiet diezgan saliedēta.
Nenoliegšu gan, ka daudz šajās dienās pilsētā varēja dzirdēt latviešu valodu. Skaisti. Manā viesnīcā apmetās vairāki mana Luksemburgas koŗa koristi, latvieši no citām valstīm, kā arī Lolita Ritmane.
Gaisotne Eslingenā šajās jūnija dienās man mazliet atgādināja 1979. gada jūniju Gotlandes Dziesmu svētkos. Protams, atšķirību droši vien ir vairāk nekā līdzību, taču tas, ka latvieši no visas pasaules sabraukuši atzīmēt kādu nozīmīgu notikumu savā vēsturē, radīja savdabīgu svētku sajūtu. Un te tiešām bija sabraukuši no visas pasaules! Lai gan mūs visus vienoja viens kopsaucējs 70 gadi kopš lielākajiem un plašākajiem Dziesmu svētkiem Vācijas bēgļu nometņu laikā, katram laikam ir sava Eslingena.
Mani vecāki bija nometnēs angļu zonā Lībekā un Icehojā (Itzehoe), taču manā atmiņā iespiedušies daudzi stāsti par gadiem nometnēs. Tādēļ man nebija divas reizes jādomā par to, vai braukšu uz šiem Dziesmu svētkiem Eslingenā. Svētku laikā satiku Aiju Grosu no Melburnas. Viņa bija atbraukusi ar savu dēlu Arni un ģimeni, lai trīs paaudzes varētu kopīgi pārstaigāt takas, pa kuŗām viņa skraidījusi, būdama meitene. Negaidot satiku draudzeni no Latvijas viņai rokā bija Eslingenas dziesmu krājums, ko viņa aicināja parakstīt. Izrādījās, ka viņas vectēvs bijis Eslingenas nometnē. Atklāšanas dievkalpojumā man blakus sēdēja latviešu režisors Jānis Streičs viņa tēvs bija leģionārs, kuŗš nonāca Eslingenā. Vācijas draugs no mičotāju laikiem, izrādās, dzimis Eslingenā.
Mana koŗa līdzgaitniece, arī alts, dziļi pārdzīvoja šīs dienas, jo viņas vecvectēvs bijis nometnē Augsburgā. Dziesmu spēles izrādē negaidīti satiku Melburnas Brigitu Muški mēs jau trešo reizi kopā skatījāmies Eslingenu. Viņai noteikti arī bija spilgtas atmiņas par dzīvi Vācijas bēgļu nometnēs. Satiku citus Eiropas latviešus, ko ik pa laikam satieku, kuŗus pirmo reizi iepazinu pirms gadiem četrdesmit. Londonas koris, kuŗš, dziedot Alberta Jēruma komponēto Ej, saulīte, drīz pie Dieva, pieminēja Eiropas Dziesmu svētku iedvesmotāju. Stokholmas koris vecākais trimdas koris, kuŗš kopā dzied jau kopš 1944. gada. Jaunā diaspora, kas tagad viegli iekļaujas ārpus Latvijas Dziesmu svētku tradicijā un, protams, koŗi un diriģenti no Latvijas. Varbūt tieši kādam mazam folkloristam, gadiem ejot, atmiņā paliks, ka šī bija reize un vieta, kad bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga viņu apskāva pēc kopējās uzstāšanās? Var jau teikt, ka lielajos Dziesmu svētkos Latvijā ir vēl lielāka iespēja satikties un dalīties iespaidos un atmiņās, bet, kā rakstīju pirms diviem gadiem par Eiropas latviešu kultūras svētkiem (ELKS) Briselē, šie mazāka mēroga svētki dod iespēju citam citu labāk iepazīt, dalīties ar savu pieredzi, justies kā daļai no lielas ģimenes. Katram bija un paliks sava Eslingena.
Eslingenā bija sabraukuši septiņi simti dalībnieki no 13 valstīm, kas pēc atklāšanas dievkalpojuma devās svētku gājienā no Dienvidu baznīcas līdz tirgus laukumam. Mēs bijām no Vācijas, Beļģijas, Dānijas, Anglijas, Somijas, Francijas, Īrijas, Italijas, Latvijas, Luksemburgas, Norvēģijas, Zviedrijas un Šveices! Svētki sākās piektdien, 16. Jūnijā, ar atklāšanas dievkalpojumu Dienvidu baznīcā. Kā stāstīja Rozītis vēlākajā ekskursijā, eslingenieši šo krastu saukuši par Pārdaugavu. Dienvidu baznīca ir kalnā, un tepat lejā bija iepriekšminētās mājas, kuŗās mitinājās latvieši. Svētdienas rītos zvans esot sācis zvanīt 20 minūtes pirms dievkalpojuma, lai visi varētu paspēt kalnā uzkāpt un apmeklēt dievkalpojumu.
Atklāšanas dievkalpojums manā atmiņā laikam paliks kā spilgtākais šo dziesmu svētku brīdis. Baznīca pati ir neparasta, maza un mīlīga. Ievadā dzirdējām bijušo adelaidieti, tagad alta profesori Štutgartes mūzikas augstskolā, Andru Dārziņu spēlējam Pēteŗa Vaska Mazās vasaras skaņas, kam sekoja LU Vīru koris Dziedonis, dziedot Ilzes Arnes Gloria un Kyrie no Missa Dolente, pie sintezatora Mārtiņš Brauns. Pēc ievada liturģijas draudze vienojās vēl vienā dziesmā, tā skanēja valša ritmā un to dejoja deju kopu vadītāji tautastērpos. Tiešām kaut kas neparasts latviešu baznīcā! Sprediķi šoreiz teica Lolita Ritmane un Mārtiņš Brauns, to moderēja Elmāram Erstam Rozītim. Viņš jautāja, kā Dievs uzrunā šos mūsu komponistus ikdienas un radošajā dzīvē. Kopīgā lūgšana beidzās, visiem kopīgi dziedot Lūcijas Garūtas Mūsu Tēvs debesīs no kantātes Dievs, Tava zeme deg. Tā kā baznīca bija prāvs skaits koristu, tad skanējums bija vienlaicīgi varens un izjusts. Jēkaba Mediņa Improvizācijas no svītas altam un klavierēm atskaņoja Andra Dārziņa un Dmitrijs Hotčenko. Sveicienu vārdus vāciski mums teica Eslingenas dekāns Bernds Veisenborns un vienojāmies kopīgā Jāzepa Vītola dziesmā Cēli kā dzimtenes dievnami. Skaistu tiltu no rīta uz vakarā gaidāmo izrādi meta koŗa iesvētību dziesma no izrādes Eslingena. Šim dievkalpojuma piemita kaut kas tik ļoti latvisks, pacilājošs, stilistiski izturēts un tīrs, ka tas ilgi paliks atmiņā.
Sākās sastāšanās gājienam. Mans koris bija 34. pēc kārtas, tātad nekas cits neatlika kā kāpt vēl augstāk kalnā un tad, gājienam sākoties, doties atpakaļ pa tām pašām takām uz leju. Divu kilometru gaŗajā gājienā mūsu tērpus un lielo skaitu apbrīnoja vietējie eslingenieši. Nonākot vecpilsētas tirgus laukumā, sākās svētku atklāšana, kur skanēja dziesma no dziesmu spēles Eslingena, Gatves deju dejoja Dancītis no Latvijas, dziedāja vīru koŗi Gaudeamus un Dziedonis, arī folkloras kopas. Uzrunas teica Eslingenas pilsētas mērs Dr. Markuss Rābs, svētku patronese Vaira Vīķe-Freiberga, Bādenes-Virtembergas federālās zemes parlamenta deputāts Volfgangs Drekslers, Latvijas vēstniece Vācijā Elita Kuzma un Latvijas Kultūras ministre Dace Melnbārde. Tad visi dalībnieki vienojās līgo dziesmās un pamazām izklīda pa pilsētu, lai baudītu svētku norisi.
Vakarā zālē Neckar forum vairāk nekā 900 cilvēku noskatījās dziesmu spēli Eslingena. Tajā piedalījās 60 latviešu no septiņām valstīm, kas izrādi sagatavoja tikai ar 12 mēģinājumiem vien, to režisors Jānis Mūrnieks pieminēja kā īpašu varoņdarbu! Ja Melburnas izrādē nometnes komandanta Žaņa Liepas lomā redzējām Pēteri Saulīti, tad Eslingenā šajā lomā iejutās vēl viens bijušais Austrālijas latvietis (tagad Īrijā) Pēteris Kļaviņš. Izrādes režisors Jānis Mūrnieks pirms izrādes pieminēja savas daudzās un gaŗās sarunas ar autoru Albertu Legzdiņu un aicināja mūs visus viņu pieminēt ar klusuma brīdi. Galvenajās lomās dzirdējām spēcīgu vokālo sniegumus lomas atveidoja profesionāls mūziķis, Bāzeles Jaunās operas diriģents Raitis Grigalis, mūziķe Ilona Popova no Ķelnes, Sabīne Soida mūziķe un Kopenhāgenas latviešu koŗa In Corde Meo diriģente. Skolnieku lomās iejutās vesels pulks mazo Luksemburgas atvašu.
Dziesmu svētku laikā piedzīvojām dažas no šajā reģionā karstākajām dienām. Ik dienas turējās ap 28 32 gradiem. Koŗa mēģinājumi bija notikuši jau ceturtdienas vakarā, piektdien pirms dziesmu spēles un tad sestdienas rītā mums visiem bija jāpulcējas uz ģeneŗālmēģinājumu, lai koncerts Skanēt skan sāktos 12. 00. Izrādījās, ka koristu ir tik daudz, ka uz skatuves nevarējām savietoties. Divu koŗu sieviešu balsīm bija jādzied no balkona. Tā bija laime nelaimē, jo gribējās tomēr būt kopā ar visiem uz skatuves. Mani nebeidz pārsteigt rīkotāju nevērība pret koristiem (tas nebija tikai šoreiz Eslingenā). Koncerts ilga divarpus stundas, pa kuŗu laiku skanēja pagaŗi pieteikumi un paskaidrojumi, vairākas uzrunas, kā arī folkloras priekšnesumi. Korim bija jāpavada viss šis laiks uz skatuves, karstā bezgaisa telpā.
Teciņus, teciņus bija jādodas uz deju koncertu Latviešu danči. Raitā solī vienas valsts dejotāju ansamblis nomainīja otru līdz nonācām līdz koncerta beigām, kad lielajam dejotāju pulkam pievienojās koristi, nodziedot Raimonda Paula tautasdziesmas apdari Sasala jūŗiņa un Raimonda Tiguļa/Rasas Bugavičutes-Pēces Lec, saulīte, dejotājiem tās izdejojot. Kopīgā skanēja Saule, Pērkons, Daugava.
Lai gan sestdienas vakarā notika svētku balle, nākamajā rīta visiem bija jābūt uz strīpas. Pa visu Eslingenas pilsētu varēja dzirdēt latviešu folkloristu dziemas, bet vēlāk notika LU vīru koŗa Dziedonis un RTU vīru koŗa Gaudeamus koncerts. Bet pirms tam vēl gribējās paspēt uz ekskursiju pa Eslingenu, ko vadīja Elmārs Ernsts Rozītis. Tā bija vienreizēja izdevība no Eslingenā uzauguša zēna uzzināt vairāk par dzīvi toreiz un tagad. Viņš mums uzbūra ainu, kādas izskatījās ieliņas, kuŗās dzīvoja latvieši pirms 70 gadiem. Pa šo ieliņu viņš gājis pēc piena. Tur tālāk bija kino Apmeklējām arī Eslingenas kapus, kur goda vietu pilsētas valde ir atvēlējusi archibīskapam Teodoram Grīnbergam. Bērnu dēvēto Bītīšu onkuli (jo viņam vienmēr bijis žurnāla Bitīte eksemplārs, ko iedot bērniem) Teodoru Grīnbergu raksturo kā labestīgu un dzīves gudru. Raitā solī no Eslingenas Pārdaugavas devāmies atpakaļ uz centru, lai vēl paspētu uz pēdējo koncertu.
Biju ļoti iepriecināta dzirdēt Gaudeamus Ivara Cinkusa vadībā dziedam Jāzepa Vītola/Kārļa Skalbes Kaļam rotas Latvijai. No trimdas gados iemīļotajām dziesmām vēl skanēja Emīla Dārziņa/Ausekļa (F.Šillera) Pie tēvu zemes dārgās, Jāzepa Vītola/Andreja Pumpura Mana tēvija, Alfrēda Kalniņa/Jāņa Poruka Biķeris miroņu salā. No jaunākas vīru koŗu klasikas koris dziedāja Valtera Kaminska/Imanta Ziedoņa Mūžu mūžos būs dziesma. Šī koncerta daļa beidzās ar Mārtiņa Brauna/Jāņa Petera Mīla ir kā uguns.
Koncerta pirmajā daļā bija kāds amizants starpgadījums. Sēdēju zāles pēdējās rindās, un man blakus bija brīva vieta. Ienāca Mārtiņš Brauns un apsēdās man blakus (esam veci paziņas no Austrālijas apciemojuma laika). Mums priekšā sēdēja divas vecākas dāmas, kuŗas nevarēja saprast, ko Cinkuss no skatuves stāsta. Mārtiņš paliecās uz priekšu un viņām pārtulkoja vāciski. Viena no dāmām pagriezās un parādīja Mārtiņam programmu un teica, ka viņai interesējot, lūk, šī nākamā daļa ar komponistu Mārtiņu Braunu. Viņš teica, ka tas esot viņš pats, un tas būs drīz. Varēja redzēt, ka kundze īsti nenoticēja. Noticēja tikai tad, kad viņš pievienojās korim Gaudeamus uz skatuves. Ja nu Braunam bija vajadzīgi vēl kādi fani, tad viņš tās ieguva šajā pēcpusdienā. Ar kādu sajūsmu viņas aplaudēja! Ne jau katrā koncertā komponists nodarbojas kā privātais tulks!
Eslingenas dziesmu svētki izskanēja ar Mārtiņa Brauna/Raiņa mesu Daugava, ko Brauns pērn pārveidojis tieši vīru korim. Mesas kulminācija ir un paliek Saule. Pērkons. Daugava. Pēc koncerta izskaņas notika kaut kas īpašs, teju brīnumains, kas var notikt tikai šādos salīdzinoši mazos svētkos, kad tauta var ļauties emocijām, programmas vadītāji nesteidzina un neierobežo, jo, lūk, visu rādīs televīzijā, un televīzijai ir ierobežots laiks. Klausītāji cēlās kājās, aplaudēja, prasīja atkārtot. Mārtiņš Brauns un diriģents aicināja visus pievienoties. Publikā bija gana daudz koristu. Zālē, balkonos visur skanēja koristu balsis (nu jau tas bija jauktais koris), un dziesma izskanēja visā savā dvēseliskajā dziļumā. Šajā kompozicijā Mārtiņš Brauns ir uztvēris tautas kodu, tādu īpašu stīgu. Un ar to mēs pabeidzām Eslingenas Dziesmu svētkus. Svētki, kas daudzināja tautiešu spēku pirms 70 gadiem un svētki, kas daudzināja to, ka, kaut izkaisīti, mēs esam!
