Kapusvētku mistērija
Apskatīt komentārus (0)
28.07.2020
Viena no manām spilgtākajām bērnības atmiņām ir brauciens uz Lejasciema kapusvētkiem. Šajā Vidzemes miestiņā tos vienmēr svin otrajā jūlija svētdienā. Kopā ar mammu un jaunāko māsu es sēžos rīta autobusā, kas mēro ceļu no Lubānas uz Gulbeni. Nākamo autobusu uz Lejasciemu nākas gaidīt veselu stundu. Parasti šajā laikā es Gulbenes autoostā paspēju notiesāt vismaz divus krējuma saldējumus ar rozīnēm un, ja palaimējas, uz tuvējām dzelzceļa sliedēm apskatīt vilciena lokomotīvi. Tieši Gulbenē es pirmo reizi mūžā ieraudzīju čigānus, kas man likās ļoti neparasti un skaisti cilvēki. Brīdī, kad ieradāmies Lejasciema kapos, vectēvs parasti jau sēdēja pie mirušās sievas, manas vecāsmātes kapa. Toreiz kapu vēl rotāja vienkāršs koka krusts. Kad ierunājāmies par pieminekli, vectēvs vienmēr atteica- pagaidiet, gan paspēsiet. Tagad krusta vairs nav, parādījies pelēks laukakmens ar skaitļiem: Augusts Dambrovs: 1884- 1980, Karlīne Dambrova: 1895- 1960.
Kapsēta pamazām pildās ar cilvēkiem, gaisā jūtama saldeni šķebinoša balto liliju smarža. Jūlija vidus Latvijā ir gladiolu un liliju laiks. Pati kapsēta atgādina ziediem izpušķotu parku. Un tad sākās kaut kas līdzīgs svētsvinīgai rosībai. Gaisā jūtams miers- un vienlaikus garīgs saspringums. Sajūta tāda, it kā tiktu svinēta noslēpumaina mistērija. Pārdesmit minūtes pasēdējuši pie vistuvākajiem aizgājējiem, cilvēki sāk apstaigāt kapsētu. Es turos līdzi mammai. Tur guļ mammas tante, tur- kaimiņi, tur- mana vecvectēva ģimene. Ik pa brīdim mūs aptur nepazīstamas tantes un onkuļi, un kārtējo reizi man jādzird: Tu tak laikam esi Rita! Mani vēl atminies? Šitas laikam tavs puika! Paiet vēl stunda, un kapsētas malā, blakus priežu silam dažas ģimenes jau pusdieno. Uz zālē izklātiem galdautiem parādās lauku mājās kūpināta gaļa, mazsālīti gurķīši, tomāti, pa pudelei alus vai šņabis. Es atceros: 1960. gados daudzi kapusvētku apmeklētāji vēl bija sabraukuši ar zirgu pajūgiem. Ar katru gadu to skaits saruka, līdz 1970. gadu beigās, kad es beidzu vidusskolu, zirgi izzuda pavisam. Mūsu dzimta pēcpusdienā pulcējās mammas māsas Vijas dzīvoklītī Lejasciema centrā. Bija šauri un pieticīgi, bet tolaik tādas lietas cilvēkus vēl nespēja uztraukt. Sākās runas- tas kaps nav apkopts, par tiem tur jau vairākus gadus neviens neliekas ne zinis... Bet es savā bērna prātā domāju- visu rudeni un ziemu mēs tak paši par kapiem īpaši nerūpējāmies...
Par latviešiem dažkārt teic, ka mēs esot kapu godātāju tauta. Ka mūsu kapsētas esot īpaši gaumīgas un sakoptas. Par gaumi gan, kā mēdz teikt, nestrīdas. Sakoptas - tas gan. Bet vai mēs esam īpaši kapu mīlētāji? Ne vairāk un mazāk kā citas tautas. Ziemā kapus Latvijā tikpat kā neapmeklē. Aprīlī tiek nokasītas vecās lapas, maijā un jūnijā sastādītas puķes, apgriezti dzīvžogi, tad nosvinēti kapusvētki. Vēl svecīšu vakars novembŗa nogalē, kam sekos vairākus mēnešus gaŗa pauze. Apklātas zem baltas sniega segas, Latvijas kapsētas gaida pavasari. Patiesībā kapus un aizgājējus neaizmirst nekur pasaulē. Vienīgi hinduistu Indijā, kur cilvēku kremē un pelnus izkaisa upē, nepazīst kapus. Cilvēku, kuŗš pirmo reizi nokļūst islāma zemēs, var pārsteigt musulmaņu kapsētas. Īpaši tuksneša oāzēs tās ir pagalam vienkāršas, par kapu kopiņu liecina vien zemē ierakts akmens stabs bez uzraksta. Bet arī šajā šķietami anonīmajā haosā valda stingra kārtība, kuŗā tuvinieki bez grūtībām atrod savu piederīgo kapus, apciemo tos, skaita lūgšanas. Es atceros nomaļu Krievijas sādžu Pleskavas apgabalā, netālu no robežas ar Latviju. Aizauguši, pa daļai jau pamesti kapi. Bet viena kopiņa ir sakopta, uz tās nolikta glāze ar šņabi, rupjas maizes šķēle un sālīts gurķis. No gadsimtu dzīlēm atceļojis pagāniskas upurēšanas rituāls. Lasu uzrakstu uz kapa plāksnes- vīrietis aizgājis pirms gadiem trīsdesmit. Un es cenšos iztēloties - kas ir tie, kuŗi nes šo glāzi un maizi? Atraitne, bērni? Varbūt kāds bērnības draugs?
Jautājums- kāpēc blakus Romas katoļu baznīcas Mirušo piemiņas dienai (2. novembris) un luteriskās baznīcas Mūžības svētdienai (pēdējā svētdiena pirms Adventes laika sākuma) Latvijā (dažviet arī latviešu mītnes zemēs) svin kapusvētkus? Acīmredzot cilvēkiem tie ir vajadzīgi. Imants Ziedonis teicis, ka kapsēta dažkārt stāsta vairāk par dzīvajiem nekā par mirušajiem. Arī kapusvētki ir diena ne jau aizgājējiem, bet pirmām kārtām palicējiem. Man ir savs skaidrojums šai kapusvētku popularitātei- Latvijas klimats, drēgnie rudeņi un un aukstās ziemas. Jo kad tad radiem pulcēties, ja ne vasarā? Filoloģe Janīna Kursīte uzskata, ka kapusvētku tradicijā kopā savijušās trīs pretējas, it kā nesavienojamas lietas - kristietība, sekulārisms (laicīgums) un pagānisms. Cik zināms, tad pirmie kapusvētki svinēti 1831. gadā Krimuldas kapsētā. Tradicija izplatījās citās Vidzemes draudzēs, bet 20. gadsimtā- jau visā Latvijā. Tomēr tieši Vidzemes pilsētās kapusvētki ir viens no gada notikumiem. Varbūt tā ir likumsakarība, jo Vidzeme izsenis uzskatīta par vispagāniskāko Latvijas novadu. Te visilgāk tika baroti veļi, te atrodas pēdējais dokumentētais apbedījums nesvētītā zemē, kas bez baznīcas atļaujas noticis 1739. gadā Valmieras apkārtnē pie Zilā kalna. Tieši Vidzemē pierakstīts visvairāk nerātno dainu, kas gandrīz pilnībā izzuda Latgalē. Un varbūt tieši šajos divos savienotajos vārdos, kapi un svētki, slēpjas mūsu tautas īpašā attieksme pret nāvi? Visās man zināmajās valodās nav tāda vārda kā kapusvētki, tas skan dīvaini un nedabiski. Izņemot vienu- lietuviešu. Kā tas iespējams tik katoliskajā zemē? Lietuviešu interneta laikrakstā diena. lt uzdūros rakstam Kapinių šventė? Taip, tokia yra! Latviski tas skanētu- Kapu svētki? Tiešām, tādi ir! Tālāk paskaidrots, ka kapu svētku tradicija Lietuvā ienākusi no Latvijas, un ka tajos nenotiek līksmošana, iedzeršana vai citāda priecāšanās, bet gan par aizgājēju pieminēšana. Tiesa, šos kapu svētkus svinot vien Lietuvas evaņģeliski- luteriskās baznīcas kapsētās. Tas nozīmē- Latvijas pierobežā, Klaipēdas (bijušās vācu Mēmeles) un jo īpaši Tauraģes apkārtnē, kas ir Lietuvas protestantu stiprā pils.
Manā dzimtajā Lubānā kapusvētkus svin jūlija pēdējā sestdienā. Šogad ļaužu tajos bija pat vairāk nekā parasti. Cilvēki bija pārsteigti par jauno Lubānas kapsētas kapliču- modernu un reizē tradicionālu ēku, kuŗā stikls apvienots ar koka lubiņu segumu. Un tomēr šie bija mazliet dīvaini svētki. Vēsās vasaras dēļ dārzos vēl nav uzziedējušas gladiolas. Vīrusa pandēmijas iespaidā izpalika tradicionālā zaļumballe, tās vietā notika vien brīvdabas koncerts. Ilgdzīvotāji, kuŗi pieredzējuši kaŗu un juku laikus, neatceras, ka kapusvētki Lubānā būtu notikuši bez zaļumballes. Cerēsim, ka nākamgad viss atgriezīsies vecajās sliedēs, un uz jautājumu- kā pavadīji nedēļas nogali, varēs dzirdēt tikai latvietim vien saprotamu atbildi- izdejojos kapusvētku ballē!
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
