Kā satiekas latvieši Amerikā?
25.08.2024
Kā un kad tapa ALO - Atlantas latviešu organizācija?
Latvijas Simtgadē, bet ierosme nāca no te mītošajiem lietuviešiem, kuŗi savējos pulcēja uz savas valsts svētkiem un uzaicināja igauņus un mūs, latviešus. E-pastu sarakstē atklāju, ka ap Atlantu dzīvo diezgan prāvs pulks tautiešu. Turklāt amatā bija stājies Latvijas goda konsuls Džordžijas štatā Kevin Casebier. Arī par to uzzināju pirmoreiz. Aizgāju uz mūsu pirmo tikšanos, satiku Mareku Zviedrīti, kuŗš joprojām darbojas mūsu organizācijā, un sākām uzmeklēt savējos. Palīdzēja arī Līga Ejupe no ALAs, kuŗa atsūtīja veselu sarakstu ar Atlantas apkaimē mītošajiem latviešiem. Tā pa drusciņai vien, līdz uz sarīkojumu Baltic-100 2018. gada aprīlī sanāca 60 latvieši. Viņu vidū arī Jalna Rudzīte-Salnīte, kuŗa man iedeva aploksni ar naudu, kas palikusi pāri pēc viņas rīkotajiem, jau par labu tradiciju kļuvušajiem latviešu piknikiem. Iepazinos ar Agitu un Bruno Lāčiem, ļoti sabiedriskiem cilvēkiem, un sākām darboties. Tuvākais mērķis tobrīd bija sarīkot Latvijas Valstssvētku svinības novembrī. Tās izdevās, un nu jau ieradās 80 tautieši. Lēsām, ka gadījumā, ja atnāktu visi uzrunātie, mūsu skaits būtu 150 vismaz. Tātad bija pamats veidot organizāciju, un tā arī tapa bezpeļņas organizācija ALO.
Tu pieminēji Jalnu - vai arī citi vecās trimdas tautieši pievienojās?
Jā, Jūlija Melkers, Astrīda Greko, Vija Moore un viņas meita Indra ar vīru un dēls Maikls. Visvaldis Ķimenis un George Karnītis ar savu japāņu sievu vēl joprojām nāk uz mūsu pasākumiem un atbalsta mūs visos pasākumos. Paldies viņiem par finansiālo atbalstu! 2019. gadā bija Dziesmu svētki Latvijā, un es gāju vai uz visiem sarīkojumiem, kas notika Rīgā, ar domu atrast latviešus no Atlantas. Atradu un arī vaigā pirmoreiz redzēju Līgu Ejupi un Marisu Gudro no ALA. Tas akmens bija sācis ripot. Tiku uzaicināta uz ALAs kongresu Denverā, aizbraucām abi ar Mareku. Kongresā bija daudzas jaunas iepazīšanās, tostarp ar Sanitu Šūmani, kuŗa tolaik vadīja ALAs Kultūras fondu. Drīz vien saņēmu uzaicinājumu viņu šai amatā nomainīt. Piekritu, un tas bijis viens no maniem labākajiem lēmumiem.
Jautāšu tev kā nu jau pieredzējušai sabiedriskajai darbiniecei - ko dara ALAs Kultūras nozare (vadītāja Valda Grinberga) un ko tevis vadītais ALA Kultūras fonds(KF)?
ALAs Kultūras nozare darbojas plašākā apjomā, Fonds ir viena neliela niša, kas darbojas galvenokārt ar nelieliem projektiem. Lielie projekti, kā, piemēram, operas ”Hamlets” iestudējums Latvijā, ir Kultūras nozares kompetence. Fonds bija tikai viens no šī lielā projekta dalībniekiem. ALAs Kultūras nozare arī organizē lielākas latviešu mākslinieku koncerttūres pa ASV pilsētām. Mēs Kultūras fondā atbalstām grāmatu, mūzikas ierakstu u.c. izdošanu, atsevišķus pasākumus, saistītus ar latviešu mākslu, kultūru un izglītību.
Kur KF ņem naudu?
No ziedojumiem, un tikai. Līdzīgi kā citu nozaru pārstāvji, izsūtām aicinājumus ziedot, un tas, kā esmu sapratusi, ir pats efektīvākais veids. Cilvēki, kuŗi ziedo, vēlas zināt, kam tieši paredzēta viņu nauda - kultūrai, sportam, izglītībai utt. Dažreiz ziedojumi ir ar noteiktu mērķi – piemēram, mūzikai, kā Aleksandra Okolo-Kulaka piemiņas fonds, vai literātūrai - kā Edgara Sūnas piemiņas fonds. Te jāpiebilst, ka pamatsummu izmantot nav paredzēts, finanšu atbalsts tiek ņemts no noguldījuma augļiem.
Vai noguldījumi līdz ar augļiem laika gaitā aug vai izsīkst?
Kā kuŗu gadu, citkārt mūsu grāmatveži ziņo, ka naudas gana, citkārt, kā kovida laikā, saka - mēs neko daudz nevaram atļauties. Šobrīd ir noteikts budžets, un piešķirtās naudas daudzums katram pieteicējam ir atkarīgs no atbalstāmo projektu skaita.
Kas ir tie, kas balsojumā pieņem lēmumu, un vai tavas darbības laikā kāds projekts ticis noraidīts?
Balso ALA valdes locekļi, skaitā pieci, šogad esmu es, Valda Grinberga, Linda Zālīte, Elisa Freimane un Sanita Šūmane. Kamēr Fondā darbojos, ticis noraidīts, precīzāk sakot, - atlikts tikai viens projekts. Tam par iemeslu bija pārāk liels īstenošanas budžets un neviena cita atbalstītāja bez Fonda. Arī šāds apsvērums tiek ņemts vērā. Mēs ieteicām sabalansēt budžetu, atrodot vēl arī citu finansējuma avotu. Katrā ziņā priecājamies, saņemot patiešām labus un vērtīgus projektus, kas bagātina latviešu kultūrtelpu, kas mums ir kopīga Amerikā un Latvijā.
Nav viegli, man stāstīts, ka savulaik bijusi lielāka izvēles iespēja. Ir pat bijuši vairāki kanditādi uz vienu vietu. Tagad tiekam paši aicināti iesaistīties sava darba turpinātāju meklējumos. Kā manā “stāstā” - mani uzrunāja Sanita. Cītīgi meklējam sabiedriski aktīvus cilvēkus, un esam īpaši priecīgi, ja tādi piesakās paši. No savas pieredzes varu teikt, ka, darbodamies ALA, esmu satikusi brīnišķīgus, pieredzējušus kolēģus, ar kuŗiem prieks strādāt kopā un apgūt ko jaunu. Te notiek patīkama un aktīva dzīve. Man vēl priekšā trīs darba gadi, un, šķiet, sekotāju jau esmu nolūkojusi.
Esmu novērojusi - un izdarījusi secinājumu - , ka cittautu dzīvesbiedri saviem aktīvajiem latviešu dzīvesbiedriem pievienojas labprāt. Jo latvieši dzīvo interesantu dzīvi!
Domāju, ka varu tev piekrist - cilvēki tiecas tur, kur ir interesanta dzīve. Nu, laikam taču pie latviešiem ir interesanti, ja jau, piemēram, Gaŗezerā un Kursā jaunieši ir pat gatavi vasaras laikā iet skolā! Acīmredzot iespējas iegūt jaunus draugus, jaunu ”latviskuma pieredzi” ir spēcīgs motīvs. Mēs Atlantā pasākumus vadām abās valodās, gan latviešu, gan angļu, lai arī tie, kas latviski nerunā, var piedalīties. Parasti uz Līgo svinēšanu mums ir arī amerikāņu ciemiņi, un lai gan viņi īsti nesaprot mūsu tradicijas, viņiem ļoti patīk piedalīties vainagu pīšanā un dejās.
Sabiedriskais darbs, ko darāt, ir brīvprātīgo darbs. Vai nav žēl laika, ko tajā pavadi?
Nemaz ne! Lai gan - kad pirms divdesmit septiņiem gadiem ierodies Amerikā, tā latviešu dzīve mani tiešām tik ļoti nemaz neinteresēja. Tomēr jau pirmajā gadā Atlantā atradu, kur latvieši svinēs 18.novembri un tur aizgāju. Jāteic, ar atplestām rokām mani nepieņēma vis… Bet, gadiem ritot, un kad piedzimst bērni, rodas spēcīga vajadzība pēc savas kultūras un valodas. Tā arī bija mana galvenā motivācija, tāpēc mūsu sarunas sākumā minēto iespēju metos izmantot. Arī laiks atradās - kā labam vaļaspriekam. Kad iesaistījos ALA, tas jau kļuva pavisam nopietni.
Vai piekrīti, ka latviešiem ārpus Latvijas vajag apvienoties organizācijās?
Jā, noteikti! “Tas spēks, ko neredz pilienā,” kā teica Rainis - “top liels un stiprs kopumā!” Apvienojot spēkus, daudz vairāk varam padarīt un gūt atbalstu.
Latvijā bieži satieku tevi izrādēs un koncertos. Remdē slāpes pēc kultūras?
Vasarā pietrūkst teātŗa, tāpēc, citos gadalaikos ciemojoties Rīgā, eju uz izrādēm, skatos, ko tikai tobrīd rāda. Šovasar gāju uz koncertiem, kuŗu te ir patiešām ļoti daudz un lielā daudzveidībā. Sasmeļos to, kā Atlantā man pietrūkst. Starp citu, kad Atlantā viesojās Laima Vaikule un Jānis Stībelis, mēs, pulciņš latviešu, arī aizgājām uz koncertu un bijām priecīgi dziedāt līdzi latviešu valodā. (Laima Vaikule ir stingri un atklāti nostājusies pret Krievijas kaŗu Ukrainā. - L.K.)
Kādi pasākumi plānoti šim rudenim?
Protams, Valstssvētki! Visticamāk, tie atkal notiks mūsu “Lāču kultūras centrā” - Agitas un Bruno Lāču mājās, īstenībā - viņu garāžā, kur pats namatēvs ir uzrīkojis skatuvi ar visu apgaismojumu. Tur ikreiz notiek Jāņu svinības, uz kuŗām ierodas arī viņu amerikāņu kaimiņi. Valstssvētku programma top, būs latviešu mākslinieki, viens no Lāču brāļiem, kuŗam pieder restorāns, aicināts parūpēties par cienastiem, būs balti klāti galdi un svinīga gaisotne.
Tavs dēls Pauls studē Latvijā, Rīgas Juridiskajā augstskolā. Vai tas būtu solis atpakaļceļam uz Latviju? Un ko par to saka tavs amerikāņu vīrs?
Meitai Adrianai vēl Amerikā jāpabeidz vidusskola. Vīrs Andrew katrā ziņā ir gatavs pārcelties uz Latviju. Viņš ir itaļu izcelsmes ņujorkietis, un viņam ļoti patīk Eiropas pilsētas. Īpaši Rīga.
