“Jūtos kā Latvijas vēstnese”
16.07.2024

---

 

 

Kā tu nonāci Vācijā, kā atradi latviešus un iesaistījies sabiedriskajā darbā?

Pabeidzu Āgenskalna ģimnāziju Rīgā, kur pirmā svešvaloda ir vācu, tad 2003. gadā ieguvu Vācijas valdības studiju stipendiju. Tolaik vēl Latvija nebija Eiropas Savienības valsts. Līdz ar to tā bija gluži vai eksotika – satikt Vācijā latviešus! Staigāju pa Ķelnes universitātes gaiteņiem un ausījos, vai neizdzirdēšu latviešu valodu. Jā, latvietis! – un sāku ar viņu runāt. Turklāt, – kā izrādījās, Ķelnē jau notika latviešu tikšanās – Stammtisch, kas nozīmē ikmēneša tikšanās vienā un tai pašā laikā, vienā un tai pašā krodziņā, vienā un tai pašā dienā – ik mēneša pirmajā ceturtdienā. Tā nonācu šajā krodziņā, kur, kā izrādās, jau kopš trimdas laikiem satikās baltieši. Sanācām kopā kādi pieci, desmit tautieši. Tur satiku Ķīšu ģimeni, sieva – igauniete, vīrs latvietis. Tuvumā Ķelnei vēl arī atrodas Anaberga – latviešu centrs, kur Andreja Urdzes pulcēti, tradicionāli tikušies latvieši. Tur arī aizvadīju pirmos Jāņus, un tas man kļuva par pirmo latvisko saliņu Vāczemē. 

 

Par sabiedrisko darbu runājot, - vienmēr esmu bijusi aktīva, darbojos skolēnu padomē, līdzdarbojos Hanzas dienu rīkošanā 2001. gadā utt. Bet Vācijā tā nopietni latviešu sabiedriskajā dzīvē iesaistījos, kad pārcēlos uz Frankfurti, kur dzīvoju joprojām un kur satiku domubiedrus. Apprecējos ar vācieti, viņa karjeras ceļi turp aizveda…

 

2015. gadā piedalījos Frankfurtes Latviešu biedrības dibināšanā. Noderēja mana “birokrātiskā pieredze”, lai biedrība iegūtu formālu statusu.

 

Frankfurtē jau arī pirms tam ritēja intensīva latviešu sadzīve – koris, deju kopas, skoliņas…

Divi kori – diriģenta Marka Opeskina dibinātais sieviešu koris jau darbojās, tad tapa jauktais koris. Joprojām darbojas tautas deju kopa “Dimdari”, skoliņa “Zīļuks”, notiek dievkalpojumi. Un šā gada martā sāka darboties folkloras kopa. Visas pašdarbības kopas ir neatkarīgas, taču mūsu biedrības statuss noder, kad, piemēram, jāpiesaista projekta finansējums no Latvijas valsts iestādēm vai Frankfurtes pašvaldības.

 

Ir taču arī “Biznesa bites” – uzņēmēju grupa, kas tapa vēl pirms pandēmijas.

“Bites” tapa Štutgartē, kur darbojas pazīstamā Laura Putāne, kas rīko arī Eslingenas svētkus, Karīna Cīglere, kura strādā galvenokārt ar uzņēmējdarbības projektiem – īstenībā viņa ir “Biznesa bišu” idejas autore. Tur pulcējas cilvēki, kam prioritāte ir ekonomika, mazāk – pašdarbība.

 

Cik daudz tai visā iesaistās tā sauktā vecā trimda?

Lielākoties visas minētās ir jauniebraucēju aktivitātes, saprotams, arī skoliņa, kas darbojas jau 15 gadus. Saikne ar veco trimdu visciešākā ir, piemēram, dievkalpojumos, kur tiekamies un pēc tam draudzīgi pulcējamies draudzes namā. Sākumā tos vadīja leģendārais mācītājs, savulaik archibīskaps, eslingenietis Ernsts Elmārs Rozītis, tad Rinalds Gulbis. Tagad – Rolands Eimanis, abi no Latvijas. 

 

Vairākus gadus noritēja Lauras ierosinātais bērnu konkurss “Rādi, ko māki!” Kur tas palika?

Izbeidzās – divu iemeslu pēc. Pirmkārt, vairs nepietika kapacitātes, ne dalībnieku piedāvājumā, ne rīkotāju iespējās. Bet, otrkārt, - ir tāda Vācijas “īpatnība” – vācieši īsti nepieņem tādu sāncensības garu savu bērnu audzināšanā. Viņi nepieņem salīdzināšanu bērnu spējās, “stresināšanu”. Vācijā arī nenotiek, piemēram, skolēnu mācību olimpiādes.

 

Tu darbojies arī Eiropas Latviešu apvienībā (ELA), kas allaž tikusi postulēta kā mūsdienīga, plaši aptveroša latviešu organizācija Eiropā. Diemžēl Latvijā par to zina visai maz. Kādus amatus tu ieņēmi ELA?

Īstenībā nekādus nozīmīgus. Biju revidente un ik gadu pārbaudīju ELAs “grāmatas”.

 

Bet tiki no ELA ievēlēta PBLA (Pasaules brīvo latviešu apvienības) valdē un esi šīs jumtorganizācijas vicepriekšsēde. (Priekšsēdis ir Pēteris Blumbergs no ASV.)

Kad tiku ievēlēta no ELA, es sevi noteikti nesaskatīju šajā nozīmīgajā amatā, bet vienmēr mani ir interesējušas tās funkcijas un fascinējusi iespēja sadarboties ar latviešiem visā pasaulē kopīgu mērķu labā. Nav noslēpums, ka valda viedoklis – iepretim ALA (Amerikas latviešu apvienībai), kas neko nepieprasa no Latvijas valsts finanšu resursiem, ELA stingri pieprasa.

 

Tam skaidrojumu saskatu atšķirīgajās kultūrās, proti, Amerikā, kur augsti attīstīts mecenātisms, sabiedriskās organizācijas tradicionāli pastāv no ziedojumu līdzekļiem. Eiropā tas ir citādi, un to spilgti apliecina Vācijas piemērs – vietējie latvieši daudz nenodarbojas ar ziedošanu latviskajām organizācijām. Un galvenais – Eiropas diasporu veido galvenokārt jauniebraucēji, liela daļa no kuriem Latviju ir pametusi ar rūgtumu. Rūgtums ir par to, ka netika saņemts valsts atbalsts krīzes gados, kālab nācās aizbraukt. Ir vilšanās un viedoklis, ka Latvijas valstij vajadzētu atbalstīt aktivitātes, lai cilvēki savu valstisko piederību saglabātu. Pēc manas pārliecības, tas ir tāds zināms attīstības posms, kam tautiešiem Eiropā vēl jāiziet cauri. Mecenātisma un ziedošanas ideja vēl ir jāapgūst un jāiedzīvina. Jāiemācās, par piemēru ņemot lielo valstu – ASV, Kanadas, Austrālijas tradīcijas.

 

Bet – mēs redzam, ka nevienam latvietim, lai kur viņš dzīvotu, nerodas jautājums par nepieciešamību ziedot kaŗa plosītajai Ukrainai. Latviešiem ir dzīvs šis ziedotāja gēns – runa ir par motivāciju. Es no sirds ticu, ka tas tiks iedzīvināts arī jaunajā diasporā.

 

Nesen notikušajā diasporas konferencē, kas bija veltīta ārzemju latviešu lomai Latvijas iekļaušanā NATO, tu vadīji diskusiju ar jauniešiem. Tavi sarunbiedri bija jaunākās paaudzes aktīvi Latvijas pavalstnieki, kas savu laiku velta nozīmīgām sabiedriski polītiskām aktivitātēm. Augsti skoloti, inteliģenti jaunieši, kuri runāja pilnīgi “citās mēlēs” – bez sarūgtinājuma un pesimisma par savu valsti.

Man bija ļoti viegli un patīkami vadīt šo diskusiju, turklāt mans amats PBLA valdē ir cieši saistīts ar mūsu pieņemto jauno virzienu, ko nosaucām – pilsoniskā līdzdalība. To uzskatu par kopsaucēju, kas saved kopā visu pasaules diasporu, tiklab jauno, kā arī tā saukto veco trimdu. Nule notikušās Eiroparlamenta vēlēšanas tam bija apliecinājums, es skaidri jutu atsaucību un apziņu par to, ka strādājam viena mērķa labad. Tas ļoti spēcīgi vienoja diasporas organizācijas. Visiem skaidrs, ka šobrīd kopsaucējs ir drošība. Strādājam šai virzienā, un skaidri zinām, ka atradīsim kopīgu valodu, arī risinot citas prioritātes, kā, piemēram, risinot jautājumus par kultūru un izglītību. Pēc diviem gadiem būs Saeimas vēlēšanas, un ir svarīgi panākt, lai būtu šī pilsoniskā iesaiste, jeb – lai latvieši diasporā ne tikai dejotu un dziedātu, bet arī piedalītos valstiski svarīgu jautājumu risināšanā.

 

Tevis pieminētā diskusija bija pārliecinošs solis uz priekšu šai virzienā – ir jauni cilvēki un viņu veidotās organizācijas, kas jau strādā pilsoniskās līdzdalības laukā.

 

Te vietā parunāt par diasporas organizāciju iesaisti VAD jeb Valsts aizsardzības dienesta idejas stiprināšanā un īstenošanā. ELA jau spērusi soļus…

Tiešām, ELA ir sarīkojusi vismaz trīs videosarunas, aicinot piedalīties jauniešus un viņu vecākus bez oficiālo iestāžu klātbūtnes. Jebšu – gatavojam augsni lielākām un atklātām, pavisam konkrētām sarunām ar šīm iestādēm. Sarunu temati bija visdažādākie – sākot no tā, ka vecāki pauda uztraukumu, vai viņu bērns vispār sapratīs armijas komandu, kas viņam tiek dota, un beidzot ar to, vai Latvijas bruņotajos spēkos nav palicis padomju mantojums. Bažas ir lielas, pat līdz tam, ka vecāki spriež, vai vispār kārtot Latvijas pavalstniecību savam bērnam. Pagātnes rēgi ir pavisam reāli, un mēs nolēmām šos bažīgos jautājumus apkopot un rast atbildes, vēl pirms tiekamies ar cilvēkiem no Aizsardzības ministrijas. Tas arī katrā ziņā palīdzēs sagatavot un izklāstīt valsts oficiālās nostādnes VAD jautājumā un bažas kliedēt. 2. novembrī Vācijā tiksies turienes latviešu organizāciju pārstāvji, kur ieplānota Aizsardzības ministrijas pārstāvja ierašanās. Un šīs tikšanās dalībnieki dosies atpakaļ uz savām vietējām kopienām, koriem un deju kopām Berlīnē, Minhenē, Ķelnē u.c. gatavi skaidrot un atbildēt uz jautājumiem.

 

Un ja vēl šajās kopienās ierastos Latvijas bruņoto spēku pārstāvji… Man nācies pārliecināties, ka par diasporas iekļaušanu VAD ir, saudzīgi izsakoties, visai maz domāts.

Diasporas jaunieši, kā zināms, tiks iesaukti no 2027. gada, tātad, vēl ir laiks divarpus gadu garumā. Ceru, ka nu jau Aizsardzības ministrijas plānos esam iekļauti, ka jau ir zināma pieredze, apjaustas un izlabotas kļūdas. Katrā ziņā ELA jau veic “bāzes sagatavošanu”, un, kad mūs uzrunās, būsim gatavi sēsties pie sarunu galda ar savu viedokli. Vilciens ir sācis kustēties.

 

Vai tev Vācijā pietrūkst Latvijas?

Frankfurte ir divu stundu lidojumā no Rīgas, un man nav tādas izjūtas, ka būtu ļoti tālu no dzimtenes… Ja nu vienīgi brīžos, kad ir kāds interesants kultūras pasākums, uz kuru netiec, jo nevari paspēt aizlidot. Saikne ar radiem un draugiem ir ļoti cieša un intensīva, saprotams, ka ciešāka, nekā dzīvojot “tālajā diasporā”, piemēram, Amerikā.

 

Un tomēr – tavs darbs “latviešu lietās” nozog tavu laiku sev un ģimenei. Kas tevi motivē darboties?

Nu, zini, esmu cilvēks, kas, arī nebūdama diasporā, bet dzīvojot Latvijā, sameklētu jomu, kurā darboties. Vācijā dzīvojot, tam ir pavisam nopietns iemesls. Jūtos kā Latvijas vēstnese. Turklāt, dzīve ir iegrozījusies tā, ka varu atļauties nestrādāt “maizes darbu un kamēr manas trīs meitas ir skolā, varu uzņemties sabiedriskos darbus. Tāpēc – cepuri nost tiem tautiešiem, kas, pabeiguši dienas darbu, vakarā vēl ķeras pie “latviešu lietām”!

 

Raksts tapis sadarbībā ar “Latvijas Avīzi” 

 

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Laiks-BL”