Juku laiki karaļvalstī
Apskatīt komentārus (0)
19.03.2019
Nevienam nav īsti zināms, cik Latvijas valstspiederīgo dzīvo Lielbritanijā, bet skaidrs, ka viņu ir daudzi, daudzi tūkstoši. Jo Lielbritanija bija viena no pirmajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kuŗa savu darba tirgu atvēra valstīm, kas savienībā bija iestājušās 2004. gadā. Sākumā migrantu straume Rietumu virzienā bija neliela, bet tad nāca 2008. gads ar globālo ekonomisko krizi, un straumīte ātri vien kļuva par strauji plūstošu upi. Man pašam ir labs draugs, kuŗš pāris gadus nodzīvoja Londonā un strādāja par apsargu, jo gribēja palīdzēt savai mammai nomaksāt hipotekāro kredītu par viņas dzīvokli. Puisis atgriezās mājās, kad bija pietiekami naudas nopelnījis, taču šai ziņā viņš bija liels retums.
Spriežot pēc ierakstiem internetā, mūsu tautieši Lielbritanijā (un ne tikai) lielākoties ir iedzīvojušies. Daudzi, kuŗi dzīvi sāka, piemēram, kā zemeņu lasītāji vai kā istabenes viesnīcās, ātri vien uzdienējās uz krietni augstākiem amatiem. Ne velti latvieši pazīstami kā čakla tauta. Daudzi no mūsu valstspiederīgajiem svešumā ir apprecējušies, sākuši veidot ģimenes. Kolīdz piedzimst bērni, ir jautājums par viņu skološanu, taču, ja sīkais sāk iet britu bērnudārzā un pēc tam skolā, saites ar jauno mītnes zemi kļūst arvien ciešākas un ciešākas. Vairākkārt nācies lasīt stāstus par ģimenēm, kuŗas atgriezušās Latvijā ar jau paaugušu atvasi, kam, izrādās, Latvijas skolās ir pagalam grūti iejusties, it īpaši tad, ja latviešu valoda klibo. Zināmā mērā situāciju var salīdzināt ar tā dēvēto veco trimdu. Sabrūkot Padomju savienībai, ļoti daudzi cilvēki sāka domāt par atgriešanos Tēvzemē, taču mītneszemēs ir māja, hipotekārais kredīts, darbs, skola, savs kardiologs... Precīzs remigrantu skaits nav zināms, bet pēc maniem novērojumiem, cilvēku, kuŗi pārcēlušies uz dzīvi Latvijā nemaz nav tik daudz.
Šobrīd tiem, kuŗi jaunajos laikos ir pārcēlušies uz Lielbritaniju, nākas nervozēt, jo, kā zināms, pirms pāris gadiem, tieši vasaras Saulgriežos, kad gaisā lidinās visādi mošķi un raganas, ar nelielu balsu vairākumu briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Galvenais – gan krietni melīgais – arguments, kas lika nosvērties par labu šai domai, bija migrantu invāzija un apgalvojumi, ka ES savienība grasījās uzņemt Turciju par dalībvalsti, un tad vai visi 80 miljoni turku pārcelšties uz Lielbritaniju un vietējiem atņemšot darbu. Bija arī "arguments," ka, izstājoties no ES, Lielbritanijai piepeši uzradīšoties 350 miljoni sterliņu mārciņu nedēļā, ko veltīt veselības aprūpei. Apgalvojums, kuŗam var noticēt tikai izmisīgi lētticīgi ļautiņi! Attiecībā uz migrantiem rūgšana bija jau ilgi, pirms premjers Deivids Kamerons nolēma savu polītisko likteni glābt ar solījumu, ka tautai būs iespēja balsot par jautājumu, vai izstāties no Eiropas Savienības, vai ne. Pieļauju, ka Kamerona kungs pat ļaunākajos sapņos nevarēja iedomāties, ka balsojums būs par labu aiziešanai, un ne velti drīz pēc referenduma viņš atteicās no amata un atgriezās privātajā dzīvē.
Galvenā referenduma nelaime,manuprāt, bija tāda, ka jautājums bija pagalam vienkāršs – iekšā vai ārā? Ne mirkli neiedziļinoties, ko izstāšanās īsti nozīmētu. Ekonomisti un citi eksperti brīdināja, ka visticamāk izstāšanās stipri kaitēs valsts tautsaimniecībai, taču iepriekš minētie meli un skaļie apgalvojumi bija pārlieku pārliecinoši. Taču D. Kamerona vietā bija stājusies premjere Terēze Meja un bija laiks sākt konkrētas sarunas. Pirmkārt, Brisele nevarēja piedāvāt īpašu pretimnākšanu, jo arī citās dalībvalstīs radikāli noskaņoti ļaudis prasīja iespēju izstāties no ES. Francijā – Marina Lepēna ar domubiedriem, arī Ungārijā un Polijā atradās polītiķi, kuŗiem ar Eiropas Savienību bija lieli strīdi par demokratijas un pilsonisko tiesību apspiešanu.
Taču otrkārt un galvenokārt – Lielbritanija Eiropas Savienībā iestājās 1973. gada sākumā. Divus gadus pēc tam bija pirmais referendums valsts vēsturē, kuŗā vēlētājiem jautāja, vai tie ir gatavi iestāsties Eiropas ekonomiskajā kopienā. Toreiz 67 procenti atbildēja – jā. Lielbritanijas 46 gadus šai savienībā var salīdzināt ar laulātu pāri, kuŗš pēc gariem kopdzīves gadiem nolemj šķirties – tad ir jāpieņem daudz smagu lēmumu, tostarp – kas notiks ar pāra draugiem? Tas Londonai ir ļoti būtisks jautājums, jo nebija taisnība tiem polītiķiem, kuŗi apgalvoja, ka pēc izstāšanās valsts varēs brīvi noslēgt tirdzniecības līgumus ar citām valstīm. Ar Eiropas Savienības dalībvalstīm tas nebūs iespējams, jo tas tomēr ir koptirgus ar visu no tā izrietošo. Savukārt, Amerikas Savienotās valstis ir skaidri likušas saprast, ka piemēram, Lielbritanijai būs jāakceptē ar hormoniem apstrādātu liellopu gaļa un ar chloru apstrādāta vistas gaļa. To patērētāji Lielbritanijā nu nekādi negrib.
Aizvadītajā nedēļā Lielbritanijas parlamentā bija trīs balsojumi par tēmu Brexsit. Vispirms deputāti noraidīja T. Mejas piedāvāto plānu, ko viņa bija saskaņojusi ar Briseli. Tā bija otrā reize, kad Londonas "gudrās galvas" tā izdarīja, turklāt pirmajā reizē nē balsotāju skaits bija viens no lielākajiem parlamenta vēsturē. Otrā piegājienā pret balsoja 149 deputāti. Brīdī, kad rakstu šo komentāru, vēl nav zināms, vai visas pārējās ES dalībvalstis piekritīs Londonas līgumam pagarināt izstāšanās termiņu. Blakus jautājums, starp citu, ir par to, ka maijā briti būs spiesti piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās, ja termiņš tiks pagarināts līdz jūnijam. Grūti spriest, vai kāds gan gribētu būt kandidāts, zinot, ka termiņš, iespējams, būs tikai dažus mēnešus gaŗš.
Ko Terēze Meja cer panākt? Eiropas Savienība ir ļoti skaidri pateikusi, ka tā nesāks sarunas par norunātā lēmuma grozīšanu. Līdz ar to, vai nu galu galā parlaments darījumu apstiprinās (par to paredzēts balsojums šonedēļ – otrdien vai trešdien), vai arī iestāsies ļoti gaŗš neskaidrību periods. Kam tas vajadzīgs?
Latvijas Saeima pirms pāris nedēļām pieņēma vairākus likumus sakarā ar Lielbritanijas izstāšanos, tostarp par nepieciešamību paplašināt valsts muitas dienestu, ja Lielbritanija piepeši taps par „trešo” valsti ar visu no tā izrietošo. Runa ir par vairākiem miljoniem eiro, kuŗi, lieki teikt, derētu citiem mērķiem. Līdz ar to, secinājums var būt tikai viens – vai vislabāk nebūtu Mejas kundzes valdībai pateikt: "Piedodiet, mēs tā negribējām!" un no muļķīgā plāna atteikties pavisam?
