Jauna Dzintras Gekas dokumentālā filma Tēvi Tur
Apskatīt komentārus (0)
24.05.2016
Dokumentālā kino režisore Dzintra Geka spītīgi, uzņēmīgi un profesionāli turpina savu darbu latviešu likteņstāstu pētīšanā un iedzīvināšanā. Viņas interešu lokā ir ne vien tie mūsu tautieši, kas izgāja moku cēlus Sibirijā, kurp viņa ar savu filmēšanas grupu pošas jau devītajā ekspedīcijā, bet arī tie, kas bija spiesti bēgt un nonāca Rietumos. Joprojām lielu interesi raisa viņas filma Dieva putniņi, ar ko režisore dodas ciemos pie latviešiem visās pasaules malās.
Filmā "Tēvi Tur" skatām Astrachaņas cietumu, kuŗā bija ieslodzīts Mārtiņš Bisters, Vladimiras cietumu, kur vieninieka kamerā daudzus gadus bija ieslodzīts Gunārs Rode - nometnes administrācijai nebija pieņemams viņa pretošanās gars. Kārlis Čika-Grīnerts ieslodzījumā pavadīja 25 gadus, jo viņš sevi par vainīgu neatzina... Andris Caune, Ojārs Grensbergs, Imants Grāvītis un Jānis Zemtautis pavadījuši daudzus gadus Gulaga nometnēs un izdzīvojuši.
1954. gadā Kazahstanā, Žeskazganā, notika sacelšanās apvienojās vīriešu un sieviešu nometnes, noturējās 40 dienas. Vairāk nekā 1000 ieslodzītos iznīcināja. Ausma Vērpe sacelšanās laikā iepazinās ar savu nākamo vīru, viņiem palaimējas izdzīvot...
Mūziķa Zigfrīda Muktupāvela sapnis bija atrast tēvabrāļa kapavietu tālajā Kazachstanā. Vārds viņam dots par godu tēvocim, kuŗš Latvijā neatgriezās. Zigfrīds sameklēja māsīcu, un abi kopā devās stepē meklēt pieminekli ar uzrakstu Zigfrīds Muktupāvels.
1949. gadā notika nākamā deportācija. Ģimenes tika aizvestas uz Sibiriju, tēvi tika tiesāti, daudzi nokļuva soda nometnēs Vorkutā un Intā. Skaidrīte Jostmane un Māris Landers devušies uz Vorkutu, lai atrastu tēva kapavietu.
Filmas scenārija autors Ēriks Lanss, operatori Aivars Lubānietis, Viktors Grībermans un Aleksandrs Demčenko
Pēteŗa Vaska mūzika.
Šī filma tapusi ar LR Ārlietu ministrijas atbalstu.
Atsauksmes par filmu pēc tās pirmizrādes š.g. maijā.
Valdis Bērziņš, Latviešu fonda darbības pārzinis Latvijā
Kā visas Dzintras Gekas filmas, ļoti spēcīga, tā noteikti jāredz - ne tikai Latvijā vien. Filma mums atgādina atkal par to, kas nodarīts mūsu valstij un cilvēkiem, kas pārdzīvots pagātnē, un tā akcentē to, ka jādara viss, lai nekas tāds nekad vairs nevarētu atkārtoties.
Lai gan pats neesmu pārcietis Sibiriju, līdzīgi kā daudzām citām ģimenēm, arī mana ģimene ir cietusi Otrā pasaules kaŗa laikā. Pēc 14. jūnija izsūtīšanas mans vectēvs jau 1941. gada rudenī tika guldīts zemes klēpī, un mātes vecākais brālis mira pēc "tiesas sprieduma izpildījuma" 1942. gadā.
Oskars Rode, Latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieka Gunāra Rodes dēls
Vēsture parasti tiek pasniegta kā notikumu virkne, norādot vietas, skaitļus un ciparus, kā faktu kopumu. Parādot cilvēku dzīvesstāstus, likteņus un viņu ciešanas, skatītājam rodas daudz ciešāka personiskā saikne, kā arī sapratne par šiem noziegumiem pret cilvēci.
Raita Šusta, Sibirijas bērns
Līdzīgi kā teica viens no filmas dalībniekiem es jūtos gandarīta. Tēvi tur, tālajā Krievijā tiek apmeklēti, mēs visi esam bijuši viņiem tuvāk. Tā ir kā augšāmcelšanās un kopā būšana vienlaikus.
Tagad es saprotu, kā tie jaunie vīri ātri zaudēja spēkus un nomira, emocionālais smagums bija neizturams.
Filmas noskatīšanās ir kā dvēseles attīrīšana. Tu saproti, ka zem katra krusta ir dvēselīte. Lai arī filma ir smaga, tā atstāj gaišumu.
Inguna Sudraba, Saeimas deputāte
Tēvi Tur ir pirmā Dzintras Gekas filma, ko noskatījos. Viņa dara tiešām svētīgu darbu, iemūžinot dzīvu cilvēku liecības par šiem notikumiem. Filma ļoti profesionāli rada klātbūtnes izjūtu, scenārista un operatora darbs ļauj skatītājam dzīvot līdzi notikumiem.
Cilvēki, kuŗi ir filmas varoņi, piekrītot piedalīties ar saviem patiesajiem un emocionālajiem stāstiem, rada spēcīgu līdzpārdzīvojumu un liek vēl labu laiku pēc filmas noskatīšanās turpināt domāt par šiem baisajiem notikumiem...
