Ir jāstāv pamatvērtību sardzē!
Apskatīt komentārus (0)


25.04.2017

---

 

 

Kādi ceļi tevi aizveda uz PBLA valdi?

Es pati šo ceļu atradu, proti, biju LAAJ (Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē) priekšsēde, līdz ar ko jau biju PBLA valdē. 2015. gadā mani uzrunāja Jānis Kukainis, izsakot priekšlikumu kļūt par valdes vicepriekšsēdi. Un mani ievēlēja.  

 

Un kādi ceļi tevi aizveda no Latvijas uz Austrāliju?

Tas skaistākais ceļš – mīlestība! 1989. gadā Rīgā iepazinos ar savu nākamo vīru, un tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Viņš dzimis un audzis Austrālijā ļoti latviskā ģimenē. Manai vīramātei Mārai Saulītei, lai gan viņa jau Aizsaulē, manā dzīvē joprojām ir liela loma. Mums bija mātes un meitas attiecības... Tā jau 27 gadus esmu laimīgā laulībā.

 

Kāds šos gadus bija tavs „maizes darbs”?

Atminos – kad četru gadu vecumā man jautāja, par ko vēlos kļūt, atbildēju – par operdziedātāju un pārdevēju! Jo abas šīs īstenībā nesavienojamās jomas man joprojām ir tuvas. Cik vien sevi atceros, esmu dziedājusi un mūzicējusi – spēlēju klavieres –, un tirdzniecībā arī ir mana sirdslieta. Austrālijā izstudēju biznesa menedžmentu, un strādāju, vadot organizācijas un uzņēmumus pārmaiņu laikos – kad mainās darbības virziens un stratēģija, kad uzņēmums paplašinās utt., kad jāveido jauna vīzija. Jāteic, man tas labi padevās, jo patika.

 

Kad uzņēmos LAAJ priekšsēdes pienākumus, ar vīru vienojāmies, ka gadus trīs nodošos tikai „latviešu lietām.” LAAJ saredzēju lielu potenciālu, kas iestrādāts aizvadītajos gados, un jutu vēlēšanos un iespēju to turpināt uzturēt dzīvu, paplašināt, stiprināt. Savulaik mūsu tautietis Uldis Brūns nāca klajā ar saukli – „Pavadi gadu Latvijā, pavadi gadu Latvijai!” Es izvēlējos trīs gadus! Īstenībā jau viss iepriekšējo gadu darbs latviešu sabiedriskajā dzīvē, visās valstīs ir bijis vērsts uz Latviju! Bet mūsu vairs nav ļoti daudz, tāpēc šis latvietības uzturēšanas un kopšanas darbs ir jādara vēl spēcīgāk, vēl jo vērienīgāk.

 

Atminos, kad 2005. gadā viesojos Melburnā un Adelaidē, satiku tur pārsteidzoši daudz aktīvu jauniešu. Sarunās ar viņiem abām ar Laika izdevēju Daci Rudzīti arī radās avīzes pielikuma Jauno Laiks ideja.

Austrālijas jaunie latvieši patiešām vēl joprojām ir ļoti darbīgi, un par to vēl reizi varēja pārliecināties aizvadītajās – 56. Kultūras dienās Melburnā. Rīcības komitejā darbojās galvenokārt jauni cilvēki, priekšsēdei Lārai Brennerei vēl pat nav 40. Vēriens, ar kādu aizritēja šīs kultūras dienas, patīkami pārsteidza pat mūs pašus, iedomājieties – 1000 cilvēku publika tautas deju koncertā, teātris (zināmās dziesmuspēles „Eslingena” uzvedums), koŗu koncerti, mākslas izstādes, sadziedāšanās, ģimeņu diena... Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde teica: „Nekad savā mūžā nebiju ko tādu iedomājusies!”

 

Paaudžu maiņa ir veiksmīgi notikusi, bet tas nekādi nenozīmē, ka „vecās trimdas” pieredze būtu nobīdīta malā, nē, visi darbojas kopā.

 

Cik nav dzirdēts, ka „vecie” tā kā negrib laist „jaunos” pie šprices. Savulaik ALJAS priekšsēde Vija Vīksne bija uzrakstījusi „padomus” (ar krietnu ironijas devu), kā „atgrūzt” jauniešus no darbošanās savās ilgdzīvotājās organizācijās...

Var jau būt, ka kādreiz tiešām ir bail savu lolojumu palaist pasaulē...

 

Bet, kā tai Viļņa Baumaņa dziesmā dzied – „Kas tos trimdas ratus tālāk stums?”

Ja strādā gudri un sadarbībā, ja uztic un uzticas, tad taču var kalnus gāzt. Galvenais, ka mērķi mums visiem ir vieni un tie paši.

 

Parunāsim par PLEIF – Pasaules latviešu ekonomikas un innovāciju forumu. Nav noslēpums, ka domas par tā lietderību ir dažādas – esmu tā viedokļa piekritēja, ka forums ir nozīmīgs un var kļūt vēl jo nozīmīgāks. Ir arī cilvēki, kas vaicā – bet kāda ir tā „pievienotā vērtība”? Latvijas masu plašsaziņas līdzekļos (medijos) to apspriež minimāli – kā lielākoties ārzemju latviešu aktīvitātes.

Foruma idejas pamatā bija rīcības motīvs – darīt, praktiski darboties, lai īstenotu PBLA galvenos mērķus: Latvijas drošība, izglītība, kultūra. Līdz šim mazāk tika risināti jautājumi, kas saistās ar valsts ekonomisko attīstību, kam ir vistiešākais sakars ar latviešu aizbraukšanu. Un Jānis Kukainis vienā brīdī pateica: „Darām!” Ārpus Latvijas ir tik daudz gudru galvu, cilvēki ar lielu biznesa pieredzi, un viņus vienkārši vajag savest kopā, lai notiktu ideju, pieredzes apmaiņa, kam sekotu praktiski darbi. Atminos, ka kādā mūsu sarunā pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kāds no uzņēmējiem teica – „mēs netiekam izmantoti”.

 

Ir taču tā, ka parasti latviešu sabiedriskajās aktīvitātēs uzsvars tiek likts uz pamatvērtībām – kultūru, latviskās identitātes saglabāšanu utt., bet par naudas pelnīšanu tā skaļi un atklāti nemēdz runāt. Bet – lai to latvietību uzturētu, vajag naudu, to mēs visi labi zinām, un nauda ir jāpelna.

 

PLEIF ir platforma, pamats, sākums, kad cilvēkiem ir iespēja sanākt kopā līdzīgi domājošiem cilvēkiem, lai sāktu kopā strādāt. Turklāt – cilvēkiem ar vēlēšanos un prasmi darboties uzņēmējdarbībā, lai palīdzētu Latvijai.

 

Tu pati aktīvi strādāji pirmajā reģionālajā forumā, kas notika Austrālijā. Kāda konkrēti ir šā foruma „pievienotā vērtība”?

Kā zināms, uzņēmēji visā pasaulē meklē jaunas biznesa iespējas Ķīnā, Āzijā, kas ir tuvu Austrālijai. Un Austrālijas uzņēmējiem ir liela pieredze darbā ar šo reģionu, kuŗā ir specifiska biznesa kultūra, savas īpatnības, kas jāzina. Mēs varam stāstīt par šo specifiku, līdz ar to pavērt plašāk durvis Latvijas uzņēmējiem.

 

Konkrēti? Jau pirms foruma veicām sagatavošanās darbus, biznesa cilvēkus Latvijā informējot, piedāvājot kontaktus, konsultējot. Forumā piedalījās daudzi veiksmīgi latviešu izcelsmes uzņēmēji, kas strādājuši kā Austrālijā, tā Āzijā. Savukārt no Latvijas ieradās firmu pārstāvji, kas izpildījuši savu „mājas darbu” un varēja konkrēti īstenot kontaktus. Viņu vidū Latvijas Finieŗa pārstāvis Mārtiņš Lācis, kam jau ir pieredze sadarbībā ar Jaunzēlandi, cilvēki no firmām GreyGlass, Primex, kas bija gatavi veidot kontaktus Melburnā, Sidnejā, Brisbanē. Jā, vēlos, lai viņu būtu vairāk, bet jāsaprot, ka, iespējams, attur lielais attālums, varbūt dažkārt arī piesardzība attiecībā uz nepazīstamo. Joprojām esam gatavi palīdzēt veicināt sadarbību.

 

Foruma darbā piedalījās arī mūsu kultūras ministre. Kāpēc? Jo arī kultūru var padarīt par pelnošu industriju, katrā ziņā kultūra neapšaubāmi ir viens no avotiem, kā zemei uzplaukt. Lai nosaucam vien mūsu unikālos Dziesmu svētkus, mūsu radošās industrijas, kas Latvijai var ienest naudu.

 

Vai, būdama pasaules latviešu virsorganizācijas vadībā, redzi tās nozīmīgumu un vajadzību tālākā nākotnē?

Esmu par to pārliecināta, jo aizvien ir aktuālas tās svarīgākās vērtības, kuŗu sardzē ir jāstāv. Drošība. Mums, ārzemju latviešiem, joprojām ir jābūt modriem, gataviem uz brīdi, ja atkal jāiet klauvēt pie lielvalstu vadību namdurvīm, ja Latvija tiek apdraudēta. To Amerikā teicami dara ALA. Izglītība. Ar latvisko izglītību it visās latviešu mītnes zemēs vistiešākajā veidā saistās mūsu tautas pastāvēšana. Esmu patiesi gandarīta par sadarbību ar Izglītības un zinātnes ministriju, ar to, ka premjērministrs Māris Kučinskis ir apstiprinājis valsts valdības attieksmi pret izglītību kā prioritāti. Kultūra, kas mūs visus saista un satur kopā, nepazīstot robežas, kas vieno un pacilā. Nedrīkst izlaist no redzesloka vēstures, patiesās vēstures mācīšanu. Un patriotisko audzināšanu, kas vienkārši jāieliek šūpulī. Un te ir darbalauks visiem un ikvienam latvietim, ir jāturpina ziedot gan laiku, gan līdzekļus – kā to visus šos gadus darījusi trimdas sabiedrība.