Dziesmoti brīži Adelaidē
Apskatīt komentārus (0)
29.01.2019
Kur tad citur piedzīvot dziesmotus brīžus 2018. gada nogalē kā 57. Austrālijas latviešu Kultūras dienās (K.D.) Adelaidē? Neskatoties uz karstuma vilni, kas pārskrēja Adelaidi gada noslēguma dienās, mākslinieki un skatītāji sarosījās un kopīgi izbaudīja daudzus skaistus dziesmotus brīžus. Pirmo reizi ilgā laikā pati šoreiz nepiedalījos Kultūras dienu kopkoŗa koncertā, tādējādi man bija lieliska iespēja koncertu izbaudīt visā savā skaistumā un skanējumā.
Taču pirms pieslēdzamies kopkoŗa koncertam (kas tradicionāli ir Kultūras dienu noslēguma koncerts), pievērsīšos lieliskajam ciema kukulim, ko kopējiem spēkiem mums sagādāja K.D. rīkotāji, Rīgas Techniskās universitātes vīru koris Gaudeamus un Rīgas pilsēta. Adelaidē ierados tikai 27. decembŗa pievakarē, tātad pirmā tikšanās ar tautiešiem Adelaidē bija 28. decembŗa pēcpusdienā, kad Adelaides latviešu nama Tālava lielā zāle pieplūda pilna ar vīru koŗa dziesmu cienītājiem. Vareni skanēja Gaudeamus koncerta atklāšanas dziesma Mana tēvija (Jāzeps Vītols/Andrejs Pumpurs). Koŗa diriģents Ivars Cinkuss (kas, kā atklājies atklāšanas koncertā, Austrāliju šoreiz apciemoja jau vienpadsmito reizi) katru dziesmu ievadīja ar interesantu papildinošu stāstījumu, bet vispirms nomierināja tos, kas varbūt bija apmulsuši, koŗa rindās redzot dažus Austrālijas latviešus. Arnis Gross tagad, pārcēlies uz dzīvi Latvijā, papildinājis Gaudeamus rindas, bet Roberts Birze, ilgāku laiku uzturoties Rīgā, arī pievienojies korim. Turklāt vēl korī dzied Ingus Purēns, Andrejs Daliņš un drīz pievienosies arī Miķelis Stepaņuks. Brīnišķīga divpusēja sadarbība!
Tiem, kas baudījuši pērnos Dziesmu svētkus klātienē vai ierakstā, bija pazīstama Ērika Ešenvalda Brīvība (Andreja Eglīša vārdi), kuŗai sekoja arī Austrālijas vīru koŗa zelta fonda dziesma Pie tēvu zemes (Ēriks Dārziņš/Frīdrichs Šillers; atdzejojis Auseklis). Lai gan bieži esam dzirdējuši šo dziesmu ar vārdiem Pie tēvu zemes dārgās turies klāt, Cinkuss paskaidroja, ka oriģinālajās notīs esot ķeries klāt un tā Gaudeamus to arī dzied. Jau no bērnības ar baudu esmu klausījusies Jāzepa Vītola dziesmu Mežezers (Anete Drishofa; atdz. Atis Ķeniņš), bet man interesants atklājums bija, ka šo dziesmu Vītols komponējis, sava Gaujienas īpašuma ezera iedvesmots. Tā kā man pirms daudziem gadiem bija laime būt klāt Jāzepa Vītola Mūzikas dienās Gaujienā, acu priekšā uzreiz parādījās skaistā apkārtne un iedvesmas ezers. Sekoja kaŗavīru koris no Šarlza Gunō operas Fausts un Edvarda Grīga kantāte Jaunā Tēvija. Uģis Prauliņš ciklu Venus et Amor esot rakstījis kā atbildes reveransu Karla Orfa Carmina Burana un te dzirdējām dažas cikla daļas. Kā minēju, laiks bija karsts un korim bija iespēja mazliet atvilkt elpu, kamēr Jānis Laurs un Sandra Birze atskaņoja Zigmara Liepiņa kompozicijas (Sandras Birzes apdarē) Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas un Es atnācu uguntiņu". Liegās čella skaņas klavieŗu pavadījumā mūs aiznesa citā laikā, citā noskaņojumā. Pirmo koncerta daļu koris pabeidza ar Mārtiņa Brauna Sapnis par Rīgu, ko viņš komponēja Rīgas-800 svinību uguņošanai 2001. gadā. Cinkuss atzīmēja, ka dziesma arī veltīta Rīgai, jo Rīgas pilsēta palīdzējusi korim atbraukt uz Austrāliju.
Izrādās, ka Skotija ir vienīgā Lielbritanijas valsts, kur Gaudeamus nav viesojies, taču koncerta otro daļu iesāka ar skotu tautasdziesmu Loch Lomond. Romualds Jermaks ir veltījis daudz dziesmu Gaudeamus korim, un koncertā skanēja viņa apdare Tumša nakte, zaļa zāle man nedzirdēta apdare, kas tiešām atainoja dziesmas raksturu. Noskaņojuma maiņa, un skanēja Strauja, strauja upe tecēj, Ernesta Vīgnera apdarē, bet nu jau koncerts kļuva ašāks un skanēja Juŗa Vaivoda (Rūdolfa Blaumaņa vārdi) Apkal manu kumeliņu, kas skan gluži kā tautasdziesma. Pagānu gadagrāmatu pirms diviem gadiem Melburnas jauktais koris iestudēja Melburnas Kultūras dienās, bet šajā koncertā dzirdējām divas dziesmas oriģinālajā vīru koŗa versijā. Tāpat oriģinālajā vīru koŗa versijā koncertā izskanēja fragmenti no latvju mesas Daugava (Mārtiņš Brauns/Rainis) Sasaukšanās, Dusmu dziesma un nu jau tautas apziņā iedzīvojusies Daugavmāte kā Saule, Pērkons, Daugava. Lieti pieminēt (un par to man daži jautāja) šī dziesma atceļoja uz Austrāliju jau 1989. gadā kopā ar pašu komponistu toreiz dziesma bija sava lielā ceļojuma sākumā un komponists te pārliecinājies, ka dziesmai ir plašs spēks. Protams, ka klausītāji negribēja, lai koncerts beidzas un koris nodziedāja Valtera Kaminska veltījumu Gaudeamus korim Mūžu mūžos būs dziesma (Imants Ziedonis), kā arī Bruno Skultes/Teodora Tomsona Aijā, kas skanēja kā veltījums Austrālijas pienesumam latviešu kultūrai. Man ir allaž prieks, kad dzirdu šīs dziesmas atskaņojumu Latvijā un izmantoju izdevību pastāstīt, ka vārdu autors ir no Austrālijas.
No Rīgas uz Adelaidi kas par brīnišķīgu vadmotīvu 57. Kultūras dienu noslēgumam! Kultūras dienu laikā tiešām varējām izjust nemitīgo plūsmu starp Latviju un Austrāliju, kas Latvijas Simtgadē bija jūtama vairāk nekā jebkad. Vienkāršojot plūsmu starp divām pilsētām, padarīja šo domu personisku un aktuālu. Skanot pirmajiem kopkoŗa koncerta dziesmu akordiem, pārņēma brīnišķīga koŗa līdzsvarota un pilnvērtīga skaņa. Saskaitot koristu rindas, konstatēju, ka nu reiz ir vienāds skaits vīru un sievu un to varēja just katrā dziesmā. Mani pārsteidza un mulsināja, ka publika šoreiz bija kūtra līdzdziedātāja valsts himnai varbūt pietrūka diriģenta mudinājuma. Koncerta programma bija līdzsvarota un iekļāva gan trimdas, gan Latvijas komponistus; mūsdienu un klasiķu darbus; jautrību un svinīgumu. Kā pirms diviem gadiem, diriģentu nomaiņa bija redzama Austrālijas koŗa darbā ir iesaistījusies jauna paaudze, kuŗu darbam kā atbalsts ir Latvijas diriģenti Ivars Cinkuss un Gints Ceplenieks. Paldies Austrālijas diriģentiem (programmas secībā) Maijai Perejmai, Sandrai Dragūnai, Inesei Lainei, Lilitai Daenkei, Sandrai Birzei, Edgaram Vēgneram, Aldim Silam, kā arī koŗu dvēselēm un diriģentiem, kuŗus koncertā neredzējām.
Kas par komponistu buķeti! Jānis Cimze, Andrejs Jurjāns, Andrejs Jansons, Imants Mežaraups, Artūrs Salaks, Lolita Ritmane, Jānis Norvilis, Bruno Skulte, Pāvuls Jurjāns, Kārlis Baumanis, Imants Kalniņš, Valters Kaminskis, Juris Vaivods, Jānis Kalniņš, Laura Jēkabsone, Zigmars Liepiņš, Jānis Lūsēns, Lūcija Garūta, Brigita Ritmane-Jameson, Ēriks Ešenvalds, Jāzeps Vītols un Mārtiņš Brauns. Dziedātāju tautai lielisks komponistu pulks! Dažas dziesmas bija mazāk dzirdētas, vai arī skanēja jaunā izpildījumā. Pārsteigums bija Artūra Salaka Pērkons veda vedekliņu, instrumentu pavadībā. Klausoties Lolitas Ritmanes (Andŗa Ritmaņa vārdi) Dziesmu pinu, deju pinu, skaņas mani brīžiem aizveda atpakaļ pie dziesmu spēles Eslingena, jo brīžiem šķita, ka ieskanējās līdzīgs noskaņojums. Īpašu atsaucību guva vīru koŗa dziedātā Lūgšana(Imants Kalniņš/ Knuts Skujenieks). Sarežģīta bija Lauras Jēkabsones (Knuta Skujenieka vārdi) Jo dziedāju, jo skanēja, bet jāteic, ka dziesmas nosaukumu pilnībā iemiesoja koris dziedāja un lieliski skanēja! Kā pretstats tai uzreiz sekoja koŗa Balsis komponētā dziesma Gula meitina dziesma ir it kā vienkārša, bet bezgala skumja. Koris ar diriģenti Sandru Birzi to dziedāja izjusti un niansēti.
Katru reizi dziedot vai klausoties Jāņa Lūsēna (Rainis) Karoga dziesmu, gara acīs aizceļoju uz bērnības ikgadējo bērnu nometni Sprīdiši, uz noslēguma brīdi brīvajā dabā zem lielajiem eikaliptu kokiem, kad, novelkot Latvijas karogu, lielākie bērni (jaunieši) turēja karogu, bet pārējie lika labo roku uz priekšā stāvošā bērna pleca un teicām šo Raiņa dzeju. Pāri okeāniem, pāri gadu desmitiem un pāri cerībā teikto vārdu virmojumam, tagad dziedam to Latvijā un Austrālijā no Rīgas uz Adelaidi. Arī šoreiz tā saviļņoja. Lūcijas Garūtas (Andrejs Eglītis) Mūsu tēvs, Ivara Cinkusa vadībā un, pateicoties koŗa līdzsvarojumam, skanēja patiesi un emocionāli pārliecinoša. Brigitas Ritmanes Manai tautai trimdā skanēja vēl ilgi, pirms tā nonāca Latvijā koŗa izpildījumā to dzirdēju pirmo reizi. Pēdējās trīs koŗa dziesmas bija dvēseles dziesmas. Ērika Ešenvalda/Anitas Kārkliņas Dvēseles dziesmai solo dziedāja Patrīcija Katrīna Cepleniece un Ivars Cinkuss, bet koncerts vainagojās ar Jāzepa Vītola Gaismas pili un Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava.
Koncerts bija izskanējis, līdz ar to arī 57. Kultūras Dienas. Bija pienācis laiks K.D. vadītājam Rūdim Dancim pateikties visiem dalībniekiem, kā arī novēlēt 58. K.D. vadītājam Ilonai un Klārai Brūverei veiksmi, organizējot 59. Kultūras dienas Sidnejā. Sidnejas dziedātāji nokāpa kopkoŗa pirmajās rindās, tā simbolizējot savu apņēmību visus gaidīt Sidnejā pēc diviem gadiem. Skanēja Pūt vējiņi un koristi, kā senās Kultūras dienu tradicijās, māja ardievas un uz redzēšanos ar baltajiem kabatlakatiņiem. Stafete nodota Sidnejas latviešiem.
