Baisa gadadiena
Apskatīt komentārus (6)
15.06.2021
"Mums pakaļ bija atbraukuši trīs vai četri izvedēji. Galvenais bija čekas virsnieks, tāds tumsnējs, galifē biksēs, un viņam bija liels revolveris pie sāniem. Viņi it kā meklēja zeltu un ieročus, taisīja vaļā skapjus un atvilktnes. Mēs ar brāli gulējām bērnu istabā. Augšā cēla arī mūsu matračus. Tas mums bija liels pārdzīvojums. Mūsu tēvs bija stingrs un neļāva lasīt lubu literatūru, taču mēs pa kluso lasījām. Un zem matrača bija Old Vaverlī grāmatiņas. No tēva baidījāmies, un atrasto grāmatu dēļ satraucāmies pat vairāk nekā no tā, ka jābrauc nezināmā virzienā."
Tā par savām bērna atmiņām kinorežisorei Dzintrai Gekai viņas izdotajā monumentālajā sējumā Sibirijas bērni stāsta Jānis Bone. Ģimenē mēs viņu pazinām kā Ivaru, un viņš bija manas mammas brālēns. 1941. gada 14. jūnijā, kad bija masu deportācijas, kuŗām šogad aprit 80. gadskārta, Ivaram bija deviņi gadi. Tāpat kā tas bija teju vai visām ģimenēm, viņa tēvs deportācijas dienā tika aizvests citā virzienā, Ivars palika kopā ar mammu un vecāko brāli Juri. Jau izsūtījumā viņi saņēma ziņu, ka tēvs ir miris 1941. gada novembrī. Mamma aizgāja Mūžībā 1943. gadā, tikai 39 gadu vecumā. "Viņa bija aizgājusi uz siena pļauju un sūdzējusies, ka jūtas slikti," tā atcerējās dēls. "Tad viņa aizmigusi. Nogulēja divas dienas un nomira. Atceros bēres. Divi vietējie palīdzēja izrakt kapu, atnāca divas latviešu kundzes no 15 km tālās Maduikas. Izraka bedri, zārka nebija. Uz kapa salika akmeņu kaudzi."
Ivars ar brāli Sibirijā nonāca bērnu namā. Jaunāko brāli atpakaļ uz Latviju palaida jau 1946. gadā ("es aizbraucu 29 kilogramus smags, un tad, kad 1946. gadā braucu atpakaļ, arī svēru 29 kilogramus"). Viņš dzīvoja pie dažādiem radiniekiem, un ne visi bija īpaši laimīgi par deportētu zēnu, kuŗš bija atgriezies no izsūtījuma.
Es Ivaru pirmoreiz satiku, kad pārcēlos uz Latviju 1989. gada rudenī. Viņš dzīvoja Saulkrastos kopā ar sievu Gaļinu un dēlu Juri. Gaļina bija sibiriete, jaukākais cilvēks, kādu mūžā esmu pazinis. Jau pirmajā dienā viņa lepni stāstīja, kā iemācījusies tekošu latviešu valodu, jo bija sapratusi, ka dzīvo citā valstī un tāpēc tā valoda jāmācās. Pie Ivara un Gaļinas arī viesojos 1991. gada aprīlī, kad nomira mana mamma. Pie galda bija tukša vieta ar šķīvi, uz tā - priedes zariņš. Ne ko tādu nekad nebiju redzējis, biju līdz sirds dziļumiem aizkustināts.
Te vēl varu pateikt, ka Ivara un Gaļinas dēls Juris izstudēja starptautiskās attiecības, iestājās Latvijas ārlietu dienestā un patlaban ir mūsu valsts vēstnieks Somijā.
Pieļauju, ka ļoti reta ir ģimene Latvijā vai emigrācijā, kuŗu nav skāris šis noziegums pret cilvēci. Deportācijas notika arī kaimiņu valstīs Lietuvā un Igaunijā - jaunā PSRS vara gribēja nocirst galvu baltiešu inteliģencei. Jūnija deportācijas tika gatavotas ar lielu steigu, jo tikai astoņas dienas vēlāk sākās nacistu Vācijas iebrukums Padomju savienībā, un grūti ticēt, ka par to nevienam okupētajā Latvijā nebija ne jausmas.
Te gan ir blakus stāsts. 2011. gada rudenī redaktore Ligita man piezvanīja un teica, ka uz Latviju plāno braukt dāma no Čikāgas vārdā Ilāna Rovnere, kuŗa dzimusi Latvijā, bijusi tiesnese Amerikā, un tagad gribēja aplūkot dzimteni. Varbūt es būtu gatavs viņu intervēt? Protams. Tik viena lieta, piebilda Ligita. Rovneres kundze gribēja, lai intervija notiktu Latvijas Nacionālajā operā. Kāpēc?
Pienāca gaidītā diena, un man pretī nāca smaidoša kundze ar spilgti baltiem matiem. Iegājām operā, iekārtojāmies. Viņas stāsts bija apburošs. Tēvs viņai, izrādās, bijis galvenais operas kritiķis vienā no Latvijas laikrakstiem. Kaut kad pagājušā gadsimta 30. gadu otrā pusē sagadījies, ka kādā izrādē tēvam blakus sēdējis Amerikas ģenerālkonsuls Latvijā. Diplomāts tēvam vaicājis, vai ģimene padomājusi par aizbraukšanu no Latvijas? Tēvs teicis jā, un nākamajā dienā konsuls Rovneru ģimeni ierakstīja pieļautās kvotas augšgalā. Rovneri bija ebreji, un Amerikā ebreju kvotas bija minimālas. Tēvs un māte un mazā Ilāna mātei uz rokām aizbrauca no Latvijas un nonāca Amerikā, kur Ilāna ar laiku kļuva par apelācijas tiesas tiesnesi, kuŗu amatam izvirzīja prezidents Džordžs Bušs. "Mēs pabeidzām pirmo sarunu, un tad pēc apmēram 45 minūtēm man teica, ka prezidents zvana atkal. Es teicu, nemuļķojoties, bet viņš tik tiešām zvanīja, un vai zināt, par ko viņš gribēja runāt? Par Latviju! Tas bija 1992. gadā, un viņš bija vienkārši sajūsmināts," man pastāstīja kundze.
Taču viņa man intervijā pastāstīja arī to, ka ārpus viņas tiešās ģimenes apslaktēti tikuši pilnīgi visi, "izņemot vienu tēvoci, kuŗu krievi bija deportējuši uz Sibiriju. Kad viņš atgriezās, visi pārējie bija beigti. Viņus visus nošāva Rumbulā."
Biju viens no tiem, kuŗi Dzintras Gekas veidoto grāmatu tulkoja uz angļu valodu, tur arī uzdūros stāstam no mana radinieka. Grāmata ir par cilvēkiem, kuri deportēti bērnībā, un daudzos stāstos bija daudz kā kopēja. Sibirijā daba bija ļoti skarba, bet arī pasakaini skaista. Pēc sākotnējas šaubīšanās vietējie sibirieši nereti izrādījās laipni un pretimnākoši cilvēki esam. Daudzi no bērniem varēja atgriezties Latvijā 1946. gadā, bet daudzos gadījumos viņi atkal tika savākti 1949. gadā un nosūtīti atpakaļ uz Sibiriju. Bija stāstnieki, kuŗi bija piedevuši saviem pāri darītājiem, citi to nespēja izdarīt. Nespēju iedomāties, kā es tā kaut ko būtu izturējis...
