Armēņi zaudē Karabahu
04.10.2023
28. septembrī, pašpasludinātās Kalnu Karabachas republikas līderis Samvels Šahramanjans izdeva dekrētu, ka no 2024. gada 1. janvāŗa viņa vadītā valsts pārstās pastāvēt. Tikmēr līdz pirmdienas, 2. oktobra rītam Kalnu Karabachu jau bija pametuši ap 120 tūkstošiem armēņu, tātad gandrīz visi republikas iedzīvotāji. Azerbaidžānas varas iestādes gan izdeva aicinājumu viņiem “palikt uz vietas un iekļauties daudznacionālajā Azerbaidžānas sabiedrībā”. Tā gan ir tikai oficiālo varas iestāžu reakcija, sociālajos tīklos lasāmi aicinājumi “atriebties armēņiem”, “aizdzīt pavisam”, “uz neatgriešanos” utt. Tas nozīmē, ka Kalnu Karabachas republika faktiski beigusi pastāvēt trīs mēnešus pirms dekrētā noteiktā termiņa. Līdz ar vietējo iedzīvotāju aizbraukšanu, faktiski bēgšanu, beidzas divus gadu tūkstošus ilgā armēņu klātbūtne šajā Kaukāza reģionā.
Bet vispirms neliels ieskats vēsturē. Neraugoties uz to, ka ap 90 % Kalnu Karabachas iedzīvotāju bija armēņi, 1923. gadā Padomju Savienība Kalnu Karabachas autonomo apgabalu iekļāva Azerbaidžānas padomju sociālistiskās republikas sastāvā. Tā robežas speciāli tika izveidotas tā, lai Armēnijai nebūtu tiešas pieejas Kalnu Karabachai. Īsta bumba ar laika degli! Reģionā saglabājās etniskā spriedze. PSRS sabrukuma laikā, 1990. gadu sākumā, izcēlās pirmais Kalnu Karabachas kaŗš, kuŗā uzvarēja Armēnija. Kontroli pār territoriju pārņēma Erevānas atbalstīta armēņu valdība. Izveidojās tā saucamā Kalnu Karabachas tautas republika ar galvaspilsētu Stepanakertā. Jauno polītisko veidojumu gan neatzina neviena pasaules valsts, to neuzdrošinājās darīt pat Armēnija. Tobrīd Kalnu Karabachā dzīvoja ap 150 tūkstošu armēņu (vietējie azerbaidžāņi bija aizbēguši). Neatzītā valstiskā veidojuma territorija bija 11 tūkstošus kvadrātkilometru liela (sestā daļa no Latvijas), armija - 20 tūkstoši kaŗavīru un virsnieku. Kalnu Karabacha ir spilgts piemērs pretrunai starptautiskajā likumdošanā, kad saduras nācijas pašnoteikšanās tiesības un valstu robežu nemainīguma princips. Neraugoties uz faktu, ka separātisti ar Armēnijas atbalstu okupēja lielu daļu Azerbaidžānas territorijas, pasaule šo faktu uztvēra visai iecietīgi. Iemesli bija divi. Pirmais - atmiņas par Osmaņu impērijas laikā notikušo armēņu genocīdu, kura laikā no 1915. līdz 1918. gadam tagadējās Turcijas territorijā tika nogalināti ap 1, 5 miljoni armēņu. Otrais - plašās un ietekmīgās armēņu diasporas atbalsts. Tiek lēsts, ka kopējais armēņu skaits pasaulē ir ap 13 miljoniem cilvēku, no kuŗiem tikai trīs miljoni dzīvo pašā Armēnijā. Lielākās armēņu disasporas šodien ir: Krievijā - trīs miljoni, ASV - divi miljoni, Francijā - ap 500 tūkstošiem, Gruzijā - 300 tūkstoši, Libānā – 150 tūkstoši, Irānā, Argentīnā un Vācijā - 100 tūkstoši. Latvijā dzīvo apmēram 5000 armēņi. Te gan jāpiebilst, ka šī statistika drīzāk atspoguļo armēņu izcelsmes personu skaitu, reālie skaitļi (cilvēki, kuŗi apzinās un kopj savas armēņu saknes) ir pieticīgāki.
2019. gada septembrī man bija iespēja intervēt Armēnijas ārlietu ministru Zohrabu Mnatsakanjanu (saruna tika publicēta laikrakstā Latvijas Avīze, tā pieejama portālā la.lv). Sarunā pieskārāmies arī Kalnu Karabachai. Lūk, ministra vārdi: “Armēnija ir pats ciešākais, faktiski vienīgais Kalnu Karabachas sabiedrotais, tās drošības garants. Patlaban reģionā valda militārs līdzsvars. Gan Kalnu Karabachai, gan Armēnijai ir pietiekoši daudz gribas un resursu, lai šo situāciju saglabātu.” Gadu vēlāk, 2020. gada septembrī, uz Kalnu Karabachas robežas atsākās smagas kaujas, kuŗās Azerbaidžānas armijai izdevās atkarot lielu daļu no armēņu kontrolētās territorijas. Kaŗadarbībā kopumā dzīvību zaudēja aptuveni 6 500 cilvēku. Reģionā tika ievesti Krievijas miera uzturēšanas spēki. Tie apsargāja vienīgo ceļu, kas savienoja Kalnu Karabachu ar Armēniju, tā saucamo Lačinas koridoru. Faktiski Armēnija un Kalnu Karabachas republika šajā kaŗā zaudēja. Kā izrādījās, modernajā kaŗā nevar uzvarēt ar cīņas gribu un varonību vien. Armēņu spēki bija bruņoti ar padomju laiku tankiem, bruņumašīnām un artilēriju. Šo technoloģiski novecojušo techniku dažās dienās iznīcināja azerbaidžāņu rīcībā esošie, turku ražotie “Bayraktar” bezpilota lidaparāti. Tāpat azerbaidžāņiem palīdzēja turku militārie padomnieki. Ieguvēja bija arī Krievija. Tās kaŗaspēks tagad atradās ne tikai Armēnijā (kur krieviem ir liela kaŗabaze), bet nu jau arī Azerbaidžānā. Lielisks instruments draudiem un šantāžai!
Šī gada 19. septembrī, izmantojot Armēnijas vājumu un Krievijas aizņemtību kaŗā Ukrainā, Azerbaidžānas kaŗaspēks atkal sāka plaša mēroga militāro operāciju Kalnu Karabachā. Pēc nepilnas diennakts abas puses vienojās par pamieru, kas faktiski nozīmēja Kalnu Karabachas kapitulāciju un reģiona atgriešanos pilnīgā Azerbaidžānas kontrolē. Krievijas “miera kontingents” neiejaucās. To arī nebija jēga darīt, jo azerbaidžāņu pārspēks bija nesalīdzināmi lielāks. Šobrīd vislielākā ieguvēja ir Azebaidžāna. Tā ir uzvarējusi karā un atjaunojusi suverenitāti pār zaudētām territorijām. Notikušais kalpo kā iedvesmojošs piemērs Gruzijai, Moldovai un Ukrainai, kuŗu territorijas šobrīd okupē Krievija. Liecība, ka arī postpadomju telpā svešu varu okupācija agrāk vai vēlāk beidzas. Kalnu Karabachas režīms bija ne tikai armēnisks, bet diemžēl arī prokrievisks. Cerot uz lielāku Krievijas atbalstu, polītiķi apsveica okupēto Ukrainas reģionu iekļaušanu Krievijas sastāvā. Tagad viņi vaino Krieviju, ka tā esot pametusi Kalnu Karabachu likteņa varā. Viss beidzies ar to, ka Armēnija cietusi sakāvi un Karabachs ir zaudēta.
Taču, lai cik paradoksāli tas varbūt izklausītos, ilgākā laika perspektīvā Armēnija var izrādīties ieguvēja. Tai vairs nenāksies cīnīties par iluzoriem, nesasniedzamiem mērķiem. Beidzot ieviesusies skaidrība par nākotni un iespēja pievērsties valsts sakārtošanai, reformām un ekonomikas attīstībai. Labā ziņa ir tā, ka zaudējusi arī Krievija. Tas ir tikai laika jautājums, kad Azerbaidžāna palūgs Krievijas “miera uzturētājiem” izvākties no savas territorijas. Krievija vairs nevarēs “bojāt gaisu” un “zvejot zivis duļkainā ūdenī”. Pagaidām tai vēl paliek viena kaŗabaze Armēnijā. Jācer, ka Armēnija nākotnē izvēlēsies rietumniecisku kursu un arī šiem “atbrīvotājiem” tiks parādītas durvis.
