Ar pandēmiju Latvijā cīnās
sievietes
08.12.2020
Sāksim uzreiz ar nepatīkamo patiesību… Šoruden inficējos ar korona vīrusu, aktuālo sērgu jeb SARS-CoV-2. Labā ziņa - kaut gan ceļš bija negaidīti garš, tomēr pārcietu šo nepatīkamo laiku ar ārstu, medmāsu, speciālistu un daudzu izpalīdzīgu cilvēku palīdzību. Sliktā ziņa – man joprojām nav ne jausmas, kur būtu varējis saķert šo vīrusu.
Man ir bērni, kas iet skolā, un vecāki, kas pieskaitāmi pie riska grupas, un, ņemot vērā, ka daudz ceļoju, kopš pandēmijas sākuma esmu bijis izteikti piesardzīgs. Valkāju masku, mazgāju rokas, nēsāju līdzi dezinficējamos līdzekļus, ko izmantoju gan savām rokām, kā arī ar tiem apstrādāju virsmas, ar kuŗām nonāku saskarsmē. Sociālos kontaktus samazināju, cik iespējams, izklaidējošos pasākumos nerādījos.
Un tomēr… mani saķēra vīruss. Tās dažas personas, ar kurām biju ticies pirms simptomu parādīšanas, informēju vēl tai pašā dienā, kad saņēmu pozitīvu testa rezultātu. Darbu dēļ testējos bieži, kopš vasaras vismaz divas reizes mēnesī. Arī tagad tas bija rutīnas tests, pēc ierašanās Latvijā no ceļojuma.
Cilvēki ir minējuši, ka pie vainas varētu būt lidojumi. Tas, protams, nav izslēgts, bet pēc paša pieredzes gribētos teikt, ka lidmašīnās līdz šim esmu juties visdrošāk. Tur tiek rēgulāri dezinficēts, pasažieriem izdalīti dezinfekcijas līdzekļi, lai tie varētu arī paši savas sēdvietas attiecīgi apstrādāt. Pēc katra labierīcību apmeklējuma personāls to dezinficē. Lidostās uz katra stūŗa ir iespēja rokas attīrīt no iespējamām vīrusa atliekām.
Ja kāds no transporta piedāvātājiem būtu gatavs un pieredzējis cīnīties ar vīrusiem, tad tām būtu jābūt lidsabiedrībām, jo pretējā gadījumā katru rudeni, kad sāk parādīties iesnas, pēc lidojumiem būtu neskaitāmi saslimušie. Lidmašīnās gaiss tiek filtrēts ceļojuma laikā. Autobusos un tramvajos tādā veidā tas nenotiek, ar taksometriem ir kā nu ir.
Publisko transportu nelietoju, centos braukt ar divriteni, automašīnu vai vislabāk iet kājām.
Bet testa rezultāts bija, kāds bija, noskaidrot, kā un kur inficēšanās varētu būt notikusi, izrādījās neiespējami. Informēju visas personas, kuŗām šī informācija būtiska, ieskaitot ģimenes ārstu. No tā brīža sākās arī formālā vīrusa apkarošanas daļa…
Jāteic, ka Latvijā jūtos samērā droši, ka gan par tevi rūpējas, gan pastāv jau zināma pieredze un kompetence ārstnieciskam personālam. Ģimenes ārsti zin stāstīt par salīdzinošām pieredzēm ar citiem pacientiem, valsts informācijas centri, kaut arī noslogoti, gatavi sniegt informāciju jebkuŗā diennakts laikā.
Nedēļu nodzīvoju mājas karantīnā ģimenes ārstes uzraudzībā. Viņa katru dienu zvanīja, izjautāja konkrēti par simptomiem, izrakstīja zāles, ko savukārt aptieka ar kurjeru palīdzību piegādā mājās, bezkontakta veidā.
Radi, draugi un paziņas uzreiz pieteicās atvest pārtiku un ko nu vēl vajadzētu cilvēkam, kas nedrīkst un nevar atstāt mājas.
Simptomi cilvēkiem mēdz gan atsķirties, bet pārsvarā tā ir temperātūra (ja uzkāpj virs 380, vajag reaģēt), sāp kauli, paradās klepus, bieži vien arī vieglas vai pat ļoti stipras galvassāpes. Ir milzīgs nogurums, kas liek gulēt līdz pat 18 stundām diennaktī.
Devītajā slimības dienā atrados vēl mājās ar nemainīgiem simptomiem. Kā jutos pirmajās dienās, tā arī jutos vēl tad. Nekādi uzlabojumi arī nebija jūtami. Vīruss uzdarbojas elpceļos, ja viņam ar kaklu nepietiek, un ja ķermenis pēc nedēļas vēl nav to izraidījis no savas sistēmas, tas var sākt darboties plaušās. Tad ir pats vēlākais brīdis doties uz slimnīcu. Ārste pieņēma lēmumu, un pāris minūtes pēc sarunas jau bija klāt „ātrie“.
Jau tajā brīdī pamanīju interesantu faktu, kas nākamās dienās atkārtoti guva manu ievērību - gan ģimenes ārste, gan viss laipnais un izpalīdzīgais aptiekas personāls, kas palīdzēja nokārtot zāļu piegādi, bija sievietes, un arī abas personas, kas ieradās ar ambulances automašīnu, bija sieviešu kārtas pārstāves - kā ārste, kas mani vēl uz vietas izmeklēja, tā arī persona, kas šoferēja mūs uz Infektoloģijas centru. Abas bija laipnas un izpalīdzīgas dāmas. Tas, protams, turpinājas slimnīcā, kur starp personālu, kas ar mani noņēmās, nebija pilnīgi neviena vīrieša!
Varēja just, ka nebūt neesmu pirmais pacients ar attiecīgajiem simptomiem. Ļoti ātri notika izmeklēšana, rentgeni, asinsanalīzes, un arī šeit izsmeļoša saruna ar atbildīgo ārsti - sievieti. Visi šķita ļoti noslogoti, bet neviens to nelika manīt un izjust. Mēs visi bijām ieslodzīti savās palātās, kuŗas nevienā brīdī nedrīkstēja atstāt.
Ikviens no slimnīcā strādājošiem bija ļoti profesionālis un atstāja nepārprotami kompetentu un zinīgu iespaidu. Nekur un nekad nedzirdēja skarbus vārdus, medmāsas ar lielu pacietību ņēmās ar pacientiem, kuŗiem redzami negāja viegli.
Vienā no slimnīcā pavadītajām dienām medmāsa man ar jaušamu smīnu aiz maskas paprasīja, vai es tagad ticot kovidam, vai tomēr domāju, ka tas tikai ir izgudrojums? Atbildēju, ka nevienam no saviem ienaidniekiem šo nenovēlētu! Kundze teica, ka es noteikti izveseļošos, bet, lai es tad, ārā būdams, stāstu cilvēkiem, kas te piedzīvots, un brīdinu tos, kas netic.
Pēc nedēļas ar laicīgi novērstu pneimoniju man ļāva atgriezties mājas režīmā. Izolācija gan turpinājās. Biju cerējis, ka nu viss ies atkal ātri uz labo pusi, bet - maldījos. Vēl trīs nedēļas pēc slimnīcas nācās pavadīt gultā.
Vīruss ir viltīgs. Kādā brīdī tas atlaiž grožus un liek cilvēkam justies manāmi labāk, bet jau pāris stundas vēlāk to atkal noliek gar zemi - un tā tas notiek vairākas reizes dienā. Galu galā pagāja sešas nedēļas, līdz kaut cik varēju apzīmēt sevi par pilnvērtīgu cilvēku, bet vienalga ikdienā vīruss rēgulāri par sevi atgādina.
Atskatoties jāatdzīst, ka vīruss acīm redzami neņem tik ļoti vērā to, ka veselība cilvēkam ir visdārgākais. Šķiet, drīzāk gandrīz vai kā laimes spēlē ir tas, kā tas ar tevi apiesies. Ir, protams, veci un slimi cilvēki, kuŗu veselība nespēj tādu uzbrukumu atvairīt, bet ir arī jauni un veseli, kas nesaprotami dabū padoties un diemžel aiziet Mūžībā.
Ar to gribu teikt, ka nevienam nevar pareģot, kā būs, ja nu saķers šo sērgu. Tādēļ ir jo svarīgāk ar visiem iespējamiem līdzekļiem tai pretoties jau pirms notikusi inficēšanās. Tas nozīmē masku valkāšanu, nemitīgu roku mazgāšanu, dezinficēšanu un distancēšanos.
Arī visiem skeptiķiem nenovēlu šādas nedēļas piedzīvot - gribētos ieteikt apsvērt vai šaubu gadījumā tomēr nevajadzētu ļauties pēc iespējas drošākiem apstākļiem un likt cilvēku dzīvības pāri pašu nepatikām.
Un visām daudajzām sievietēm, kas dienu dienā cīnās ar vīrusa sekām, kuŗas nešķiro, bet ārstē gan skeptiķus, gam tādus, kas bijuši īpaši piesardzīgi, mums vajadzētu izrādīt vislielāko cieņu un apbrīnu par to, ko jau ir veikušas savā pašaizliedzīgajā darbā.
Šis nav kaŗš. Tādu piedzīvoja mūsu priekšteči, ar daudz katastrofālākam sekām. Šī ir liela, bīstama nepatikšana, bet to varam mēs katrs palīdzēt novērst un apturēt. Tas taču nav par daudz prasīts, vai ne?
