AIZBRAUKT, LAI UZVARĒTU
Apskatīt komentārus (1)
19.12.2016
Jau gadiem latviešus ar miglaino Albionu saista īpašas jūtas – vai katram radu, draugu vai paziņu lokā ir kāds, kurš pametis Latviju un devies dzīvi iekārtot Apvienotās Karalistes krastos. Lai arī lielākoties par Latviju pametušajiem runā kā par laimes meklētājiem, un patiešām daļai darba meklēšana Anglijā bijusi kā pēdējais salmiņš, pie kuŗa noturēties personīgās labklājības labad. Žurnālā Klubs publicēta saruna ar tiem, kuri Lielbritanijā izveidojuši lielisku karjeru, nodibinājuši savu uzņēmumu un ir kārtējais pierādījums tam, ko mēs jau esam zinājuši iepriekš, – mūsējie var! Ar žurnāla Klubslaipnu atļauju ar šo publikāciju iepazīstinām arī mūsu lasītājus.
Veiksmīgos – uz skatuves
Briti lēš, ka Lielbritanijā mūsējo esot ap 150 tūkstošiem, lielākā daļa nodarbināti apkalpojošā sfērā, taču arī balto apkaklīšu neesot maz. Topa menedžeri, uzņēmumu īpašnieki un vadītāji, augsta ranga profesionāļi, talantīgi mūziķi, mākslinieki, architekti. Vieni domubiedrus meklē savā profesijā un interesēs, nešķirojot pēc tautības un valodas, būtībā kļūstot par kosmopolītiem, bet otri joprojām spēku rod saziņā ar citiem latviešiem. Par otrajiem runā arī nekustamo īpašumu speciālists ARTŪRS ELMERIS, kuŗš kopā ar juristu Kārli Rulli iniciējis uzņēmīgu latviešu apvienošanos. Uzņēmējdarbības vidē aktīvu latviešu Anglijā esot daudz, it īpaši Londonā, tāpēc izveidota komūna UK’s Latvian Business Network (meklējama arī Facebook), kas pulcē dažādu kalibru uzņēmējus un ¬profesionāļus. «Mēs redzējām, ka nav nevienas kopējas satikšanās vietas, turklāt daudzi vēlas uzsākt savu biznesu, bet ne vienmēr ir pietiekami daudz pieredzes. Tad nu «uzliekam uz skatuves» veiksmīgus latviešu uzņēmējus, viņi ar savu pieredzi motivē un iedvesmo viesus un ir pieejami arī praktiskiem padomiem,» komūnas ideju ieskicē Artūrs.
Biznesa komūnas darbība lielā mērā rotē ap Latvijas Republikas vēstniecību Lielbritanijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē, kur ar vēstnieku un vēstniecības darbinieku svētību notiek ļoti daudz pasākumu interesentiem. Nupat jau vēstniecības telpas kļuvušas par šauru, tāpēc lekcijas pārceltas uz Daugavas Vanagu namu.
Mazajiem jādzīvo draudzīgi
«Uzturēt kontaktus ar latviešiem Lielbritanijā ir svarīgi,» atzīst MĀRIS KRAULIŅŠ, kura ikdiena paiet, plānojot Londonas Sitijas mēra darba grafiku. Sitijas mēru nevajadzētu jaukt ar Londonas mēru, kuŗa ievēlēšana tradicionāli ir politisks, pasaulē plaši atspoguļots pasākums! Londonas Sitijas mērs ir tas čalis, kuŗš atbildīgs arī par Lielbritanijas finanšu nozari, kas pārstāv 10% no iekšzemes kopprodukta. «Kāda latviešu ģimene mani iedrošināja šeit palikt un iekļauties angļu izglītības sistēmā, kuŗā ir daudz priekšrocību. Latviešiem jādzīvo draudzīgi, diemžēl ne vienmēr tas izdodas, jo daudziem ir nosliece uz individuālismu un vienpatību – mums jāmācās no citām diasporām, piemēram, ķīniešu, kuŗi vienmēr visu dara kopā,» uzskata Māris, kuŗš par sievu apņēmis ķīniešu meiteni.
Londonas Sitijas mēra birojā viņš nonācis, atsaucoties uz darba sludinājumu – jā, tieši tik vienkārši. Māris Latviju pametis jau pusaudža gados un izglītību ieguvis Londonā. Pats uzskata, ka panākumu pamatā ir tieksme apgūt jaunas zināšanas, nedrīkst ļauties bailēm. «Diemžēl brīnumzāles vai maģiskas formulas, lai izsistos, nav. Daudzi sapņo un runā par grandioziem plāniem nākotnē, bet līdz reālai darīšanai netiek. Lai gūtu panākumus, cilvēkam ir jāpamet komforta zona un jāmēģina kas jauns – arī kļūdas ir tikai dažas no veiksmes sastāvdaļām,» spriež Māris.
Vēlme izplest spārnus
Anglijas karaliene ir viens no ikoniskākajiem tēliem, kas nāk prātā, domājot par britu tradīcijām, un gan jau ne viens vien latvietis pielicis roku karaļnama spozmes spodrināšanā. Taču nule kā visnotaļ graciozi tas izdevies latvietei IVONNAI POPLANSKAI – tieši viņas darinātā piespraude tika atzīta par vislabāk piemēroto karalienes Elizabetes II 60 gadu valdīšanas jubilejai, tā greznoja viņas tērpu 2012. gada Ziemassvētkos. Ivonna par rotu dizaineri izmācījusies Londonā, jo deviņpa-dsmit gadu vecumā juvelieŗizstrādājumu dizaina studijas Latvijā nav iedvesmojušas, gribējies izplest spārnus un iekaŗot pasauli. Šobrīd Ivonna ir mākslinieciskā direktore angļu rotu kompānijā Allum & Sideway, atzīta par vienu no ietekmīgākajām rotkalēm Lielbritanijā, arī par Londonas Zeltkaļu centra godu un lepnumu. Lielu paldies Ivonna nekad neaizmirst pateikt mammai, bez kuŗas atbalsta ¬izglītību iegūt nebūtu izdevies, taču arī pati ieguldījusi milzīgu darbu, lai būtu tur, kur atrodas. «Nekādi sasniegumi nav iespējami bez grūta darba un neatlaidības.»
Par atgriešanos Latvijā Ivonna nedomā, jo par savām mājām uzskata Lielbritaniju, taču saknes viņa neaizmirst un sniedz būtisku ieguldījumu Latvijas popularizēšanai ārvalstīs. Ikdienā ar latviešu diasporu gan saikni neuztur. «Man ir svarīgi uzturēt kontaktu ar cilvēkiem savā industrijā, nepievēršu uzmanību viņu izcelsmes vietai, tai nav nozīmes.» Dizaina un mākslas pasaulē Londonā savu nospiedumu atstājusi arī SIGNE ZEMBERGA, kuŗa atvērusi laikmetīgās mākslas un interjera dizaina galeriju Signet Contemporary Art. Sākotnēji galerijā reprezentēti latviešu mākslinieki, tostarp Kristīne Luīze Avotiņa, Kalvis Zālītis un citi, taču šobrīd tajā pārstāvēts internacionāls mākslinieku kokteilis.
Bez televizora
«Galvenā atšķirība starp Latviju un Lielbritāniju ir milzīgā konkurence,» atklāts ir Deutcshe Bank investīciju baņķieris OSKARS BAUERS, viņa kūrēto darījumu apmērs ir mērāms miljonos un miljardos. Lai nokļūtu pašreizējā darbavietā tikai praksē, viņš izturējis konkursu, kuŗā par 100 vietām cīnījušies 20 tūkstoši cilvēku visā pasaulē. «Te, lai izsistos, jāpieliek milzīgs darbs un tikpat lielas pūles jāvelta, lai noturētos līmenī. Būtiska atšķirība ir darba stundas. Latvijā ir netipiski palikt darbā pēc sešiem.
Mana ¬vidējā darba nedēļa ir apmēram 70 stundu, ieskaitot tās, ko palaikam nākas strādāt brīvdienās, bet darba intensitāte mēdz būt vēl augstāka,» ikdienu ieskicē Oskars. Katrs brīvais brīdis viņam un sievai ir zelta vērts tāpēc mājās nav televizora, viņiem ir grūti iedomāties, ka varētu pavadīt kaut vienu brīvu dienu, vienkārši nosēžot dīvānā. Tā vietā abi izvēlas iepazīt Londonu gan muzejus, gan restorānus, gan citas interesantas vietas triju gadu laikā viss vēl ne tuvu neesot apgūts. Oskars ir arī viens no tiem, kuri iesaistās latviešu diasporas pasākumos, īpaši tajos, kur var satikt citus latviešu profesionāļus Londonā, jo tādu tur nemaz neesot tik daudz. «Latviešiem kā mazai nācijai būtu jāturas kopā,» pārliecināts ir Oskars, viņš arī brīvajā laikā pēc iespējas cenšas apciemot tuvos cilvēkus Latvijā, un tic ja ir uzņēmība un vēlme darboties, arī Latvijā var normāli dzīvot.
Spītība noder vienmēr
Ne vienmēr profesionālās ambīcijas liek kravāt ceļasomas, reizēm tas var būt arī krietni lielāks dzinējspēks – mīlestība. Tieši tā notika ar SANDU VULNERI, kuŗa nolēma doties līdzi mīļotajam vīrietim uz Skotiju. Pēc pieslīpēšanās visnotaļ mietpilsoniskas mazpilsētas paradumiem Sanda izvēlējās būt pilna laika māte un sieva, turklāt izveidot savu uzņēmumu Code Naturel, kas tirgo Latvijā tapušas dizaina dzīvesstila preces. Viņa atzīst, ka pirmie soļi bijuši grūti – ja lielākoties biznesā pirmie atbalstītāji ir draugi un radinieki, tad Skotijā apkārtējos viņas centieni maz interesējuši. Tomēr latviskā spītība ļāvusi tikt pāri arī šiem sarežģījumiem. Piemēram, atrodot domubiedrus starp rožu dārza atjaunotājiem. Atšķirībā no metropolē dzīvojošajiem mazpilsētās attieksme pret iebraucējiem mēdz būt dažāda. Lai cik labā angļu valodā tu runātu, starpgadījumi notiek, jo īpaši pēc BREXIT balsojuma. Sanda arī atzīst, ka, lai ieietu Skotijas tirgū, nepieciešami lielāki ieguldījumi, arī laika ziņā, nekā Latvijā – Sanda no Skotijas vada vēl vienu uzņēmumu, kas reģistrēts Latvijā, un te tiek nomaksāti visi nodokļi. Saikni ar Latviju uzņēmēja uztur, arī strādājot ar dažādiem partneriem, kas nodrošina gan reklāmas materiālus, gan IT pakalpojumus. Un kopā ar ģimeni bieži uzturas Latvijā, lai arī par savām mājām šobrīd sauc Skotiju.
Pasaules pilsone
Čellistes KRISTĪNES BLAUMANES vārds nav svešs tiem, kuŗi seko akadēmiskās mūzikas dzīvei Latvijā – taču ne visi zina, ka talantīgā mūziķe ir arī čellu grupas vadītāja Londonas Filharmonijas orķestrī, kas tiek uzskatīts par ¬vienu no spožākajiem pasaulē. Līdz pašām virsotnēm Kristīne nonākusi ar mērķtiecīgu darbu. Viņa bija viens no agrajiem putniem, kas Latviju pameta jau deviņdesmito gadu vidū, lai studētu kultūras metropolē Londonā. Nācies arī pielāgoties dzīvei uz čemodāniem – romantiskas attiecības viņa veidoja Anglijā, taču uz darbu Amsterdamā lidoja ar ¬lidmašīnu. Tieši tad arī mūziķe sapratusi, ka Eiropa patiesībā ir tik maziņa, un mūziķim brīvmākslinieka statusā ir pilnībā iespējams dzīvot jebkuŗā valstī, vai tā būtu Latvija vai Slovēnija, un braukāt uz koncertiem visur citur. Pagaidām gan viņa par ¬atgriešanos Latvijā nedomā, taču arī nenoliedz šādu iespēju – lai arī jūtas kā pasaules pilsone, latviskuma izjūta ir palikusi. «Man ir Latvijas pase, neesmu izjutusi īpašu vēlēšanos iegūt britu pasi, vienmēr savā mentalitātē esmu un būšu latviete. Bet savā profesijā es to neakcentēju, jo tas izskatītos provinciāli – mūsu profesionālajā pasaulē tautības jēdziens neeksistē.»
Patriotisms nezūd
Visi šajā rakstā intervētie ir augstas raudzes profesionāļi, un visi kā galveno savu panākumu atslēgu ir minējuši apņēmību, mērķtiecību, spēju paraudzīties globāli, gatavību pārciest īslaicīgas grūtības. Bieži vien par aizbraucējiem mēdz runāt kā par Latvijai zudušiem, tomēr šī nu nav tā reize, kad būtu nepieciešams raudāt. Drīzāk priecāties, ka mūsējiem izdodas veidot karjeru un dzīvi krietni lielākas konkurences apstākļos. Turklāt latviskumu taču iespējams kopt, arī esot prom no Dzintarjūras. Kā teic Oskars Bauers: «Varbūt izklausās jocīgi, bet domāju, ka es un citi te esam lielāki patrioti nekā daudzi Latvijas iedzīvotāji. Dzīvojot šeit, protams, varam no malas redzēt Latvijā esošās pro¬blēmas, bet mēs arī daudz labāk protam novērtēt to labo, kas ir Latvijā, taču šeit dzīvojošiem šķiet pašsaprotami. Nav jau vienmēr zāle zaļāka žogam otrā pusē, katrai vietai ir savi plusi un mīnusi. Esot Latvijā, cenšos iet pirtī, peldēties ezeros vai piemājas dīķī, skriet pa mežu vai sauļoties pludmalēs, kuŗu smiltīm citur nav līdzīgu. Tās ir lietas, kuŗas tā pa īstam novērtē tikai tad, kad ikdienā tās vairs nav pieejamas.»
