21. gadsimts. Baltkrievija. Trīs stāsti par cilvēkiem un brīvību. Pirmais stāsts.
09.02.2021
Priekšvārds
Viņas nav revolucionāres, nekāro kļūt par nacionālajām varonēm un tautas līderēm, viņas ir tikai darījušas katra savu darbu, bet ir kļuvušas par polītiskajām bēglēm. Vienīgā viņu prasība ir bijusi būt godīgiem, taisnīgiem un ievērot kaut vai tikai tos likumus, kuŗi Baltkrievijā bija pieņemti, tobrīd pat nedomājot par starptautiskajām tiesību konvencijām.
Kad tiekos ar baltkrievu sievietēm, kuŗas gaida pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā, ir sniegota janvāŗa diena un Covid-19. Anastasija un Marija (vārds mainīts) jau ir šo sērgu izslimojušas, tomēr esam uzmanīgas un cenšamies ievērot aizliegumus un ierobežojumus, turklāt vienai no viņām Ženijai (vārds mainīts), veselības traucējumu dēļ inficēšanās var kļūt īpaši bīstama. Anastasija jeb kā viņa saka Nasta teic, ka viņa ir publicējusies sociālajos tīklos arī pēc tam, kad ieradusies Latvijā, tādēļ viņai nav vērts slēpties, kaut arī sirds par tuviniekiem nav mierīga. Marija ļoti baidās par savu dēlu, kuŗš palicis Baltkrievijā, tādēļ vienojamies, ka neminēsim arī tās pilsētiņas nosaukumu, kuŗā viņa dzīvoja, Ženija arī lūdz neminēt viņas īsto vārdu.
Atvadoties viņas latviešu valodā saka Paldies! Uz redzēšanos! Un tik ļoti gribas viņas cieši apskaut, jo vārdu trūkst - nevienā valodā nav vārdu, kas varētu padarīt par nebijušām tās šausmas, ko viņas ir pieredzējušas.
Uz tikšanos sievietes atnākušas ar ciemakukuli konfekšu kārbiņu un Mucenieku patvēruma meklētāju centra virtuvē gatavotu gaļas ruletīti. Zinot, ka bēgļiem nekur, arī Latvijā, nav tā saldākā dzīve, vaicāju, kā iejutušās Latvijā, vai ar nelielo pabalstu var iztikt. Viņas atbild, ka Latvijā ir labi, ar cilvēkiem var saprasties, jo mēs taču neatšķiramies, cilvēki Latvijā un Baltkrievijā ir tik līdzīgi. Un te ir tik skaista ziema, mums jau gadiem tādas nav bijis. Un jums ir jūra! viņas piebilst. Pagaidām kontu Latvijas bankās nevar atvērt, jo tās rūpīgi seko noteikumiem saistībā ar naudas atmazgāšanu un nelegālām finanču transakcijām, bet Baltkrievijas banku kartes Latvijā neapkalpo, un iepirkšanās internetā ar Baltkrievijas kartēm nav iespējama. Tāpēc katru nedēļu tiek izsniegts 21 eiro pārtikai un kartīte desmit bezmaksas braucieniem sabiedriskajā transportā mēnesim. Patvēruma meklētāji saņem arī pārtikas un higiēnas piederumu paku, pusbadā nav jādzīvo, kaut gan ēdiens ir diezgan vienveidīgs. Mums nav jādomā par to, ko ierobežojumi aizliedz vai atļauj veikalos pārdot, jo zobu pastu, ziepes un zobu birstītes, veļas pulveri un vēl dažas preces saņemam, viņas smej. Ārsta izrakstītās zāles var saņemt bez maksas, un tas ir ļoti svarīgi, jo visām ir saasinājušās vai radušās jaunas veselības problēmas. Patvēruma meklētāji var saņemt arī psichologa konsultācijas, un visām trim sievietēm tās ir vajadzīgas.
Viss gan nav tik vienkārši. Pirmo reizi, ieejot mazajā Mucenieku istabiņā ar divstāvu gultām, sievietēm, kuŗas piedzīvojušas aizturēšanu un piespriestās diennaktis, atmiņā atausušas kameras īslaicīgās aizturēšanas izolatoros un cietumā. Marijai sākusies panikas lēkme, Nastai, ieraugot divstāvu gultas, gandrīz sākusies histērija. Pēc pirmās aizturēšanas, kad jau atkal biju mājās, izgāju dārzā. Kaimiņš tobrīd vēra ciet savas garāžas durvis, un to metalliskā šķindoņa man tā lika satrūkties, ka kļuva slikti. Es pārbijos, kaut arī ar prātu sapratu, ka esmu mājās, atceras Marija. Kā visbriesmīgāko dienu Latvijā Nasta atceras Jauno gadu, kad daudzviet cilvēki šāvuši svētku raķetes, kas viņai asociējas tikai ar trokšņa un dūmu granātām, kuŗu šķembas var ne tikai ievainot, bet arī nogalināt. Minskā netālu no manis sprāga tā trokšņa granāta. No triecienviļņa kājas kļuva nejūtīgas, mēģināju kustēties uz priekšu, sākumā baidoties paskatīties uz kājām, vai tās man vēl ir, vai nav palikušas tikai driskas, saka Nasta. Marija un Ženija piekrīt, ka joprojām saraujas pie katra skaļa trokšņa, ka soļi gaitenī aiz istabiņas durvīm joprojām, it sevišķi naktīs, pirmajā brīdī rada bailes un sajūtu, ka tev atnākuši pakaļ. Sievietes stāsta arī par vīrieti no Baltkrievijas cilvēktiesību aizsardzības organizācijas, kuŗš nokļuvis Latvijā, bet pēc pārdzīvotā sākušās nopietnas mentālās veselības problēmas. Viņš ir inteliģents un mierīgs cilvēks, bet, saprotiet, viņš vienkārši sajuka prātā. Tagad viņš lieto zāles, viņam ir daudz labāk, saka Nasta. Bet Marija atceras kādu gadījumu no kempinga, kur vairāki baltkrievi, ievērojot noteikto karantīnas laiku, uzturējās viesu mājiņās. Kādu vakaru pie manām durvīm pieklauvēja, aiz tām stāvēja apjucis vīrietis un vaicāja, kur viņš atrodas. Izrādās, viņš tumsā bija izgājis ārā uzsmēķēt, un kaut kā pazaudējis jebkādas orientēšanās spējas, nav sapratis, kuŗā mājiņā dzīvo. Sācis klīst ap mājiņām, līdz ieraudzījis gaismu manā logā. Paņēmu telefonu, ieslēdzu gaismiņu un abi gājām skatīties, kuŗa varētu būt viņa mājiņa. Viņš visu laiku uztraucās, ka manā telefonā baterija būs tukša, ka gaismiņa nodzisīs un mēs nekad vairs neatradīsim, kur viņš dzīvo. Apmetām loku un, kad nonācām tieši iepretim mājiņai, kuŗā es dzīvoju, viņš pēkšņi sajuta dūmu smaržu un atcerējās, ka ir iekūris kamīnu. Izrādījās, ka viņš dzīvo tieši man pretī. Man nāca smiekli, arī dusmojos, ka esmu izvilkta ārā vienās čībiņās un jaciņā, bet sapratu, ka panika var sākties katra sīkuma dēļ, saka Marija.
Baltkrievijā likumu vairs nav, jebkuŗu var aizturēt jebkur un apsūdzēt par jebko. Ja no augšas ir vēlme, lai būtu vairāk ierosinātu krimināllietu, tad tā arī notiek. Lieciniekiem, pierādījumiem nav nekādas nozīmes, saka visas trīs sievietes. Marija dzīvo nelielā pilsētā, kuŗā gandrīz visi cits citu pazīst, un viņa stāsta, ka pandēmijas laikā saslimuši arī daudzi tiesneši. Tiesas sekretārītei vai pat kādam techniskajam darbiniekam iedota tiesneša mantija, jau iepriekš uzrakstīts spriedums, un tiesas sēde notiek! Advokātam, ja tāds ir, arī nav nekādas nozīmes, jo aiztur, pat notiesā arī advokātus. Pirms pēdējām vēlēšanām daudzviet vēlēšanu kabīnēm izņemtas durvis vai noņemti aizkari, bet Baltkrievijas Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Lidija Jermošina oficiāli publiski paskaidrojusi ja vēlēšanu kabīne ir norobežota tikai no trīs pusēm, tas neapdraud neatkarīgu balsotāja izvēli.
Vaicāju, kādēļ nopietni protesti sākās tikai pēc pēdējām prezidenta vēlēšanām. Baltkrievietes atbild, ka iemesli ir bijuši vairāki. Daudzi jau sen sapratuši, kas notiek, bet nodprieduši tā ja nejauksies polītikā, dzīve būs mierīga un laba. Protesti notikuši arī agrāk, bet visam punktu pielikusi pandēmija un Lukašenko nicīgā un ciniskā attieksme. Prezidents ne tikai nav licies ne zinis, ka cilvēki saslimst un nomirst, covid slimnieki slimnīcās likti vienā palātā ar smagiem sirds vai onkoloģijas slimniekiem, bet Lukašenko publiski ne reizi vien par zināmiem cilvēkiem izteicies, ka nomiris, jo bijis resnulis, nevajagot tā rīt un vai tad mūžīgi gribot dzīvot, ja visu mūžu vazājies un neko prātīgu nav darījis. Kā dunka mugurā bijusi nežēlīgā izrēķināšanās ar protestētājiem, kas radījusi tieši pretējo reakciju, cilvēki katru dienu izgājuši ielās. Un tad cilvēki ieraudzījuši, kas patiesībā noticis. Kad iestājās tāds kā īslaicīgs pamiers un sāka atbrīvot pirmos aizturētos, visi ieraudzīja, kas ar protestētājiem ir noticis, kā viņi ir sisti un spīdzināti, atklājās, ka daudzi ir sakropļoti, un protesti vairs nebija apturami, skaidro Nasta. Marija piebilst, ka joprojām aptuveni 80 cilvēki ir pazuduši bez vēsts. Viņi tika nogalināti, pēc tam slepus aprakti vai sadedzināti, papildina Marija.
To nevar aizmirst, mēs gribam atgriezties, bet zinām, ka nokļūsim cietumā un nezinām, vai izdosies izdzīvot, saka sievietes.
PIRMAIS STĀSTS
Nekad neesmu nodarbojusies ar polītiku
Marija (54), mežistrādes speciāliste, kokapstrādes cecha vecākā meistare. Dzīvoja vienā no pilsētiņām, kas atrodas netālu no Minskas, ģimenei ir sava māja un dārziņš.
Tas bija liels, privāts uzņēmums, kuŗā nostrādāju gandrīz trīsdesmit gadus. Dzīvoju kopā ar vecākiem, vīru un dēlu. Kamēr dēls mācījās Aviācijas institūtā, strādāju divos darbos, jo citādi nevarēju samaksāt par dēla mācībām. Dēls gan pirmajos kursos mazliet piestrādāja, bet bez manas otras algas bija grūti savilkt galus kopā. Pirms gadiem pieciem manam patēvam (pēc tēva nāves māte apprecējās otrreiz) pārstāja maksāt pabalstu par to, ka kaŗa laikā viņš, pusaudzis, bija vācu koncentrācijas nometnē, pabalstus vairs neizmaksāja arī kaŗa veterāniem, noņēma arī visus atvieglojumus par zālēm, par ārstiem, par visu.
Pēdējos desmit gados pilsētā tika slēgti kādi 15 uzņēmumi, aptuveni 70 procenti iedzīvotāju brauca uz darbu Minskā vai kaimiņu pilsētās, jo pie mums darba vairs nebija. Mēs, bijušie kursa biedri, turējāmies kopā, sazinājāmies, mēdzām arī satikties, kaut gan kopš studijām pagājis tik ilgs laiks. Viena no kursa biedrenēm piedāvāja darbu Minskā lielā gāzes uzņēmumā. Lai gan tā nebija mana specialitāte, piekritu. Tas bija valsts uzņēmums, prasības bija ļoti stingras. Baidījos, ka mani nepieņems, ka netikšu galā. Tomēr iemācījos visu, kas vajadzīgs, strādāju grupā, kas bija atbildīga par informācijas apstrādi. Tad sākās Covid pandēmija, cilvēki saslima un mira, mūs aizsūtīja uz mājām tādā kā dīkstāvē, kā atvaļinājumā, it kā strādāt no mājām.
Nekad neesmu nodarbojusies ar polītiku. Māte nodzīvoja līdz deviņdesmit gadiem un vienmēr teica, ka netic Lukašenko un viņa varasvīriem, bet es vienkārši strādāju, audzināju dēlu, rūpējos par mājām un ģimeni. Tikai pagājušā gada jūnijā, kad aizturēja Sergeju Tichonovski (viņa sieva Svetlana pēc tam kļuva par prezidenta amata kandidāti), es kļuvu nikna un nolēmu, ka nevaru palikt malā un neko nedarīt. Nolēmu, ka varu kļūt par vēlēšanu novērotāju. Pieteicos, mani pieņēma iniciatīvas grupā Godīgi cilvēki. Sapulcējāmies, mums paskaidroja, kā visam jānotiek pēc likuma, kādas ir mūsu tiesības. Lai kļūtu par novērotāju, ir jāsavāc zināms parakstu skaits, es to izdarīju un piereģistrējos vēlēšanu iecirknī, kas iekārtots skolā, kuŗu esmu pabeigusi gan es, gan mans dēls. Domāju, ka nekādām problēmām nevajadzētu būt, jo es taču visus tur pazīstu vēlēšanu komisijā bija arī daļa skolotāju, un nepavisam nedomāju, ka notiks kāda blēdīšanās vai melošana. Kad aizgāju uz iecirkni piereģistrēties, man tikai pajautāja: Kāpēc jums to vajag? Atbildēju, ka gribu pārliecināties, ka mūsu vara ir godīga un skolotāji ir uzticami un cienījami cilvēki. Domāju, ka esmu tā interesanti pajokojusi, bet izrādījās, ka tā bija pagalam neveiksmīga atbilde. Pirmajā dienā, kad notika iepriekšējā balsošana, no iniciatīvas grupas mēs bijām divas novērotājas. Aizgājām uz iecirkni, un mums pateica, ka novērotāju grafiks jau sastādīts un mēs tajā neesam ierakstītas, mums jāiet ārā no iecirkņa. Grafikā bija ierakstīti tie novērotāji, kuŗi bija no Lukašenko atbalstītāju organizācijām. Beigās mums tomēr ļāva atrasties foajē no kuŗa redzējām, ka vēlēšanu kabīnes nav aizklātas - acīmredzot, lai cilvēki nefotografētu savus biļetenus un to, kā viņi nobalsojuši. Likumā nav aizliegts fotografēt savus biļetenus, tikai nedrīkst bildes publiskot pirms vēlēšanu beigām. Tas, kas likumā nav aizliegts, taču ir atļauts! Vēlēšanu dienas vakarā pajautājām, vai varam apskatīt protokolu. Atļāva. Man atļāva arī protokolu nofotografēt ar telefonu. Protokolā bija ierakstīti 36 cilvēki, bet mēs bijām saskaitījušas tikai 27 balsotājus - cilvēku bija ļoti maz, tos nebija grūti saskaitīt. Nodomāju, ka varbūt tie septiņi cilvēki bija no skolas darbiniekiem, galu galā iecirknī reģistrēti 1200 vēlētāji, un septiņi nav septiņdesmit. Urnu aizzīmogoja, aiznesa, iegāju iecirknī. Pamanīju arī, ka kabīnēs pie sienas ir paraugs, vēlēšanu biļetens ar kandidātiem, bet pie trešā saraksta kandidāta ar oranžu flomāsteru uzvilkts liels ķeksītis. Trešais sarakstā bija Lukašenko. Jautāju, kādēļ tā, un man atbildēja: Mēs tā gribējām! Sacīju, ka tā taču nav pareizi, tad vajadzēja katrā no piecu kabīņu paraugiem atzīmēt citu kandidātu ar to lielo ķeksi, jo paraugs taču domāts, lai cilvēki zinātu, kā jābalso.
Kamēr iecirknis strādāja, nekādas piezīmes mēs abas ar kollēgu no iniciatīvas grupas skaļi neteicām, tikai savus vērojumus pierakstījām. Piemēram, no paša rīta, kad neviena vēl nebija, balsot atnāca sieviete, un itkā meta urnā savu biļetenu, bet - izrādījās, ka to ir vesela kaudzīte, kas labi redzams, jo urnas ir caurspīdīgas. Es biju iesāņus pie pašām durvīm, labi visu redzēju. Tāpat arī dzirdēju, kā viena dāma no komisijas, bērnudārza vadītāja, zvana savai darbiniecei un liek tūlīt pat atnākt nobalsot, pretējā gadījumā atlaidīšot no darba. Tāpat arī redzēju un dzirdēju, ka vīrietim aizliedz nofotografēt savu biļetenu un apgalvo, ka par to draud kriminālatbildība, kas ir klaji meli.
Mana vienīgā vēlme bija, lai viss notiek godīgi - to arī teicu vēlēšanu komisijai.
Kad mūs ar kollēgu no Godīgi cilvēki tomēr izlika no skolas, sēdējām pie tās uz soliņa un pierakstījām, cik cilvēki ieiet, cik iznāk. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā bija aicinājums tiem, kuŗi balso par Svetlanu Tichanovsku, pielikt baltu lentīti pie apģērba, matos vai uz rokas nēsāt kaut ko baltu, piemēram, baltu aproci. Bija arī cilvēki, kas, ārā ejot, mums klusiņām teica: Nobalsojām par Tichanovsku, lai dzīvo Baltkrievija! Tāpēc uzskatu, ka mums bija visai precīzs par Tichanovsku nobalsojušo skaits.
Bija 5. augusts. Vakarā, kad iecirkni slēdza, pie mums abām pienāca divi milicijas darbinieki un teica, ka kopā ar viņiem jābrauc uz milicijas nodaļu, esot jāparunājas. Teicām, ka varam parunāties tepat, bet mums atbildēja, ka jābrauc viņiem līdzi, ja neklausīsim, mūs aizvedīs ar varu. Kas mums atlika!? Teicu, ka tikai ienesīšu iekšā soliņu, uz kura sēdējām, un to brīdi izmantoju, lai telefonu, kurš bija somiņā, izslēgtu, atplēsu vienā vietā somas iekšējo oderi un ieslidinātu tur telefonu, lai noslēptu. Jau bija nojauta, ka mūs aizturēs.
Kad aizveda uz iecirkni, somas bija jāieliek metāla skapīšos un mūs ieveda katru savā kabinetā. Jautājumus uzdeva puisis, ar kura tēvu bijām pazīstami, bērnībā rāpāmies pāri žogiem un kopā spēlējāmies. Viņš pajautāja, vai esmu jau nobalsojusi un atbildēju, ka balsošu vēlēšanu dienā. Tātad esi politiskā, viņš iesaucās. Teicu, ka man ir savi uzskati, bet neesmu politiskā aktīviste. Man iedeva parakstīt protokolu, tajā bija uzrakstīts tas, ko nemaz nebiju teikusi tāda kā mana atzīšanās. Protokolu neparakstīju. Man teica, ka jāpārbauda, vai neesmu dzērusi. Aizveda uz ekspertīzi. Pārbaudīja, alkohola, protams, nebija, vienīgi asinsspiediens bija ļoti augsts, to arī pārbaudīja, bet nekādas zāles neiedeva. Aizveda atpakaļ uz iecirkni, mani neteica, ka mani aizturēs, nenolasīja manas tiesības un nepiedāvāja advokātu. Redzēju, ka skapītis, kurā bija kolēģes soma, ir vaļā un sapratu, ka viņa palaista mājās. Gāju pie skapīša, lai paņemtu savu somu, jo domāju, ka mani arī atbrīvos. Man teica, lai eju uz labo pusi, tur bija durvis, pa kurām mani iegrūda. Tur bija telpa ar galdu, skapīti un krēsliem, kuri pieskrūvēti pie grīdas. Telpā sēdēja gados jauna sieviete, kura sāka kliegt Ar seju pret sienu, paceliet un izstiepiet rokas pie sienas, kājas plecu platumā! Pēc visa piedzīvotā man vajadzēja uz tualeti, pateicu viņai, bet viņa tikai kliedza pie sienas! Noņemiet ķēdīti no kakla, novelciet krūšturi, izņemiet auklas no kurpēm! Vēlreiz lūdzu, lai mani aizved uz tualeti, un viņa no visa spēka ar steku iesita man pa kājām. Man ir varikozas vēnas, sāpes bija tādas, it kā caur kājām ietu elektrība.
Biju kā apdullusi, bet viņa turpināja kliegt. Blakus telpā bija miliči un viens no viņiem teica Nu aizved viņu uz tualeti, ko tu ņemies! Viņai bija tik ļauns skatiens. Zobus griezdama aiz dusmām, viņa tomēr mani aizveda uz tualeti. Kad atnācu atpakaļ, noņēmu visu, ko prasīja, un mani tur tā atstāja. Telpa bija apšūta ar plastmasas paneļiem, sāku smakt, jo man ir astma. Telpā tobrīd bija arī kāds iedzēris vīrietis, kuru laikam bija aizturējuši vēlēšanu iecirknī. Viņš bļaustījās, ka ir vēlējis par Lukašenko, lai viņu izlaiž, ka viņš neko pret varu nav darījis. Kad viņš redzēja, ka smoku un vairs nevaru parunāt, viņš sāka dauzīt pa durvīm un kliegt, ka es tūlīt nosmakšu, lai taču kaut ko dara. Durvis atvēra, redzēja, ka es jau gārdzu, izsauca ātro palīdzību. Mani šašpricēja, kļuva labāk. Miliči jautāja ātro brigādei, vai astmas lēkme var atkārtoties, viņi atbildēja, ka tā var būt. Mani bija jāpārved uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru un miliči, kuri atbrauca man pakaļ uz milicijas dežūrdaļu, lai aizvestu uz turieni, mani pazina un bija šokā. Man piedāvāja aizvest uz mājām, paņemt, kas vajadzīgs, arī inhalatoru astmai un tabletes asinsspiedienam. Tā arī izdarīja. Mājās lūdzu, vai nevaru piezvanīt radiniecei, lai viņa pateiktu dēlam, kas noticis, bet milicis sacīja, lai labāk zvanu no viņa telefona. Kad paņēmu nepieciešamākās lietas, milicis teica paņemiet kaut ko siltāku, naktīs būs ļoti auksti. Tad mani aizveda un teica, ka nākamajā dienā būs tiesa. Sapratu, ka nolēmts uztaisīt paraugprāvu. Tiesā man palaimējās, jo tur ieradās advokāts, kurš arī bija iniciatīvas grupā un grupas vēlēšanu koordinatore. Izrādās, ka mana kolēģe novērotāja sarunas par vēlēšanu biļetena parauga noraušanu no sienas un arī citas bija ierakstījusi telefonā. Tiesnesis vaicāja, kā tāds ieraksts ir tapis, viņam atbildēja, ka cilvēks to ir darījis paša drošības dēļ. Tiesnesis atteica, ka tas nav oficiāls pierādījums, tomēr laikam nobijās, jo prāvas, kurās neievēroja nekādas liecības un pierādījums, vēl nebija sākušās, vēl pat vēlēšanas nebija beigušās.
Man iedeva administratīvo sodu septiņas diennaktis, kuras visas arī nosēdēju vieninieka kamerā. Ēdienu man atnesa tikai trešajā dienā trīs maizes gabalus. Teicu, ka tik daudz uzreiz taču nevajag, un man paskaidroja, ka gabals maizes ir brokastīm, gabals pusdienām un gabals nākamā rīta brokastīm. Tad jau atnesa paciņu no tuviniekiem, bija mazliet ko ēst. Vēlēšanās nobalsoju, esot apcietinājumā.
Pēc septiņām diennaktīm mani izlaida, bet vispirms aizveda uz sarunu pie milicijas nodaļas priekšnieka. Tas bija 12. augustā. Viņš mani brīdināja, lai neklausos visādos nepareizajos stāstos par vēlēšanām un tamlīdzīgi.
Sāku strādāt, sadauzītā kāja sāpēja, bija zila. Nejutos labi. Septembrī aizgāju atvaļinājumā, nolēmu aiziet pie ārsta, jāizraksta zāles, mani aizsūtīja arī uz asins analīzēm, uztaisīja arī eksprestestu un pēc stundas piezvanīja, ka man ir pozitīvas Covid-19 analīzes. Man uzrakstīja slimības lapu, slimoju, simptomi nebija smagi. 6. oktobrī slimības lapu aizvēra, gāju uz darbu. 26. oktobrī bija aicinājums uz vispārīgo streiku, sapratu, ka uz darbu negribu iet, ar kāju arī nekļūst labāk. Aizgāju pie ārsta, man teica, ka būs vajadzīga operācija. Atnācu mājās un man sākās augsta temperatūra nezinu, vai nebiju izārstējusies pirmajā reizē vai inficējos vēlreiz, bet man atkal bija koronovīruss, saslimu diezgan smagi. Kad jau biju izslimojusi, nejutos īsti labi, lūdzu rehabilitācijas kursu, bet man atteica, jo tas neesot iespējams, visur ļoti trūkst cilvēku vieni slimo, citi streiko, vēl citi ir apcietinājumā. Uzrakstīju iesniegumu, ka piedalos streikā, ka esmu pret Lukašenko režīmu. Tad man piedāvāja rehabilitāciju Vaivaros, Latvijā, tā bija Latvijas palīdzības programma Baltkrievijā cietušajiem.
Vēl šaubījos, ko darīt, vīza jau bija gatava, un tad man piezvanīja no darba un lūdza aiznest un atdot darba apģērbu un vēl dažas lietas. Jau gribēju to darīt, bet sešos no rīta klauvējieni pie durvīm. Jautāju, kas tur un man atbildēja, ka milicija, ka viņiem es esmu vajadzīga, jo jāaizbrauc uz milicijas nodaļu parunāties. Atbildēju viņas nav, viņa ir slimo ar vīrusu un ir pie radiem Minskā, bet es esmu viņas māsa, pieskatu māju. teicu arī, ka tā nav mana māja, nevienam tādēļ durvis neatvēršu. Starp citu, no darba man vēlāk piezvanīja un brīdināju, lai tur nerādos, jo mani tur gaidot.
Aizbraucu uz Minsku, pēc tam 11. decembrī atbraucu uz Latviju. Ārstējos Vaivaros, man kājai uztaisīja operāciju. Tagad gaidu uzturēšanās atļauju, jo saprotu, ka mani arestēs uzreiz pēc Baltkrievijas robežas šķērsošanas un nokļūšu cietumā.
