Ir pirmdiena, 2024. gada 7. oktobris. Es atrodos Ziemeļāfrikas valsts Tunisijas otrajā lielākajā pilsētā Sfaksā. Šeit esmu apstājies tikai vienu dienu, lai atvilktu elpu garajā ceļā no valsts dienvidos esošajām tuksneša oāzēm uz galvaspilsētu Tunisu. Pēcpusdienā pilsētas centrā blakus galvenajiem vecpilsētas  vārtiem pamanu kaut ko līdzīgu piketam vai demonstrācijai. Ap 100 cilvēku, turot rokās Palestīnas un Libānas karogus, izkliedz skaļus saukļus. Saklausāms vārds “Falistīn”, tātad Palestīna. Pret ko protestē šie cilvēki? Jeb varbūt piemin, pat svin kāda notikuma atceri? Tieši pirms viena gada, 2023. gada 7. oktobrī, teroristu grupējuma “Hamās” kaujinieki no Gazas teritorijas iebruka Izraēlā. Tika nogalināti ap 1200 izraēlieši un ārzemnieki, lielākoties civiliedzīvotāji. 3400 cilvēki guva ievainojumus. 253 tika aizvesti gūstā uz Gazu, no tiem daudzi joprojām tiek turēti kā ķīlnieki vai diemžēl gājuši bojā. Vienkārša loģika saka – ja par demonstrācijas datumu izvēlēts tieši 7. oktobris, tad sanākušie cilvēki piemin nevis bojā gājušos palestīniešus, bet gan solidarizējas ar “Hamās” iebrukumu Izraēlā, atbalsta to. Un tomēr Sfaksā mani pārsteidza divas lietas. Pirmkārt, nelielais demonstrantu skaits. Visā Tunisijā katrā kafejnīcā televīzija nepārtraukti ziņo par Tuvo Austrumu konfliktu. Uz žogiem un ēku sienām dažviet redzami uzkrāsoti palestīniešu karogi. Tomēr Sfaksā, kurā dzīvo ap 300 tūkstošiem cilvēku (no tiem 99 % ir musulmaņi), palestīniešu atbalstam pulcējušies vien ap 100 cilvēku. Daudzās Eiropas pilsētās (to skaitā arī Rīgā!) palestīniešu atbalstītāju demonstrācijas bija prāvākas. Otrā lieta, ko ievēroju Sfaksā – demonstrantu vidū bija daudz jaunu meiteņu bez tradicionālajiem lakatiem. Vaļīgiem matiem, tērpušās modernās eiropiešu drēbēs. Tātad viņas nāk no ģimenēm, kas vismaz reliģiskā ziņā uzskatāmas par liberālām – cik nu tas islāma zemē ir iespējams.

Bet es atceros citu ceļojumu un citu dienu tieši pirms 23 gadiem. Ir 2001. gada 7. oktobra novakare. Kopš 11. septembra terora aktiem Amerikā apritējis nepilns mēnesis. Es sēžu “Nubian Oasis“ viesnīcas jumta terasē Ēģiptes dienvidu pilsētā Asuānā, dzeru vietējo alu “Stella” un televīzijā skatos prezidenta Džordža Buša uzrunu Amerikas tautai. Runu tulko arābu valodā, tāpēc jautāju blakus sēdētājiem, kas īsti tiek teikts. Nekas sevišķs, par to pašu ko vienmēr – mani mierina. Uzstāšanās beidzas, televīzija sāk rādīt ēģiptiešu melodrāmu, bet es turpinu malkot alu. Te pēkšņi filma tiek pārtraukta, un arābu programma pieslēdzas ziņu kanālam CNN, kas ziņo par pirmajiem amerikāņu uzlidojumiem Afganistānai. Telpā valda nospiedošs klusums, tad pamazām sākās austrumniekiem raksturīgā skaļā diskusija. Beidzot cilvēku acis pievēršas man, un kāds no apmek­lētājiem jautā: no kurienes jūs esat, un ko jūs par to visu domājat? Vārds “Latvija” nomie­rina. Neviens gan īsti nezin, kur tāda valsts īsti atrodas. Laikam kaut kur Eiropas ziemeļos, vismaz nav ne Izraēla, ne Amerika. 

Jā – ko gan es par to visu domāju? Manā galvā sajaucies šoks par Ņujorkas debesskrāpju drupās apraktajiem, niknums uz bin Ladenu un viņa vadīto teroristu organizāciju “Al- Qaida”, bet reizē arī šaubas par nupat uzsāktās Afganistānas bombardēšanas lietderību. Kad par to stāstu, cilvēki piekrītot krata galvas. Bet es jūtu, ka viņu domas īstenībā jau atrodas citur – kas notiks ar mani pašu, vai nebūs karš, vai būs darbs, vai mēs varēsim pabarot savas ģimenes? ASV un Afganistānā notiekošais viņus patiesībā neinteresē.

Tās ir divas dienas vēsturē, divi 7. oktobri. Tagad, kad kopš ASV atbildes triecieniem pret “Al-Qaida” teroristiem Afganistānā aizritējuši tieši 23 gadi, vismaz man sāk izskatīties, ka pagājušā gada 7. oktobrī “Hamās” īstenotais uzbrukums Izraēlai bija simboliska atbilde Rietumu civilizācijai. Atgādinājums, ka mēs protam un varam sagandēt dzīvi visiem – Izraēlai, ASV, Eiropai. Saprotams, konflikts Tuvajos Austrumos ir izdevīgs Kremlim. Jo novirza pasaules uzmanību no Krievijas agresijas pret Ukrainu un palielina migrantu plūsmu, kas meklē ceļu uz Eiropu. Amerikāņu politologs Semjuels Hantingtons 1996. gadā izdotajā grāmatā “Civilizāciju sadursme” (The Clash of Civilizations and the Remaking of World Order) izteica apgalvojumu, ka galvenais apdraudējums Rietumu pasaulei nākotnē būšot radikālais islāms, Krievija un Ķīna. Daži par to smējās, citi uzskatīja par politiski nekorektu, pat aizvainojošu. Pagāja tikai pieci gadi, un Ņujorkā sagruva Dvīņu torņi. 2008. gadā Krievija iebruka Gruzijā. 2014. gadā tās karaspēks iesoļoja Ukrainā un anektēja Krimu. 2022. gadā sakās jau pilna mēroga karš pret Ukrainu. Vēsture liecina, ka Hantingtonam bijusi taisnība. Labā ziņa ir tā, ka vismaz pagaidām islāma pasaule nav vienota. Ne Ēģipte, ne bagātās Persijas līča monarhijas pie sevis nav uzņēmušas nev­ienu (!) palestīniešu bēgli. Irāna, pašreizējais Krievijas sabiedrotais un niknākais Izraēlas ienaidnieks, arābu pasaulē nav īpaši ieredzēta. Jo tā pārstāv šiītu novirziena islāmu, kas ir “maldu mācība”. Kā liecina statistika, ekonomiskā un tehnoloģiskā plaisa starp islāma pasauli un Rietumiem tikai palielinās. Protams, ir atsevišķi izņēmumi (Apvienotie Arābu emirāti, Katara, Saūda Arābija), kas dzīvo no naftas un gāzes eksporta. Bet kas tad traucē at­tīs­tīties, piemēram, Tunisijai? Iekš­zemes kopprodukts šajā valstī, rēķināts pēc pirktspējas paritātes uz vienu iedzīvotāju, ir tieši sešas reizes zemāks nekā ASV un trīs reizes zemāks nekā Latvijā. Jāatzīst, ka pa daļai te vainojama cilvēku mentalitāte. Šķiet, ka arābu kultūrā neeksistē tāds jēdziens kā plānošana un vadība, tā saucamais menedž­ments. Viena no biežāk dzirdēta­jām frāzēm šeit ir “inšaallā”. Latviski – “ja Dievs tā gribēs”. Tas nozīmē atļaut lietām iet pašplūsmā, ce­rot, ka viss nokārtosies pats no se­vis. Lielisks līdzeklis, lai piesegtu laiskumu.

Šīs rindas es rakstu nelielā Tunisijas pilsētiņā Mahdija, kas at­rodas Vidusjūras krastā. Darbdie­nu rītos daudzi vīri spēka gados te nīkst kafejnīcās (bezdarba līmenis jauniešu vidū sasniedzis 37 % !) un raugās savos telefonos. Viedtālrunis kļuvis par lodziņu, pa kuru iespējams ieskatīties vilinošajā “laimes zemē” Eiropā. Tā atrodas pavisam netālu, Mahdiju no Itālijai piederošās Lampedūzas salas šķir 140 kilometri. Trīs stundu ilgs brauciens ar motorlaivu...