SOLĪT SOLA
Kārlis Streips    30.08.2022

 

 

Pētnieciskā žurnālistika ir manas profesijas augstākā pilotāža, diemžēl tā pakāpeniski sāk izzust. Viens spēcīgs informācijas avots šajā ziņā tomēr ir –  Re:Baltica, un tā nesen sāka izplatīt informāciju par to, kā Latvijas valdošās partijas ir izpildījušas to, ko tās solīja izdarīt pirms 13. Saeimas vēlēšanām 2018. gadā.

 

Re:Baltica izvērtējusi sasniegto izglītības, veselības aprūpes un sociālā atbalsta, nodokļu un finansu, kā arī  vides un enerģētikas laukā.  “Jūs jautāsiet, kāpēc ne par tiesiskumu, kas ir tikpat svarīg?  Ilgi domājām un mēģinājām, bet solījumi bija vai no pārāk nekonkrēti/neizmērāmi, vai savstarpēji nesalīdzināmi.,” Re:Baltica minēja un piebilda, ka opozīcijas solījumus nevarēja vērtēt, jo “Latvijas polītiskā tradicija ir tos ignorēt. Bet tā kā Saskaņa un ZZS (Zaļo un zemnieku savienība) ir lielas un ilgi dzīvojušas partijas, atgādinām, ko par to darbību pēdējos četros gados ir vērts zināt. Tāpat atgādinām, ko pirms vēlēšanām solīja un pēc tam darīja. Retais atceras, ka tā bija otra lielākā Saeimas frakcija, kuŗa sadalījās dažus mēnešus pēc vēlēšanām un daļa deputātu bez problēmām iekļāvās koalīcijā, kuŗas sagraušanas vārdā vispār tika ievēlēti.”

 

Detaļās par Re:Baltica izpētīto neieslīgšu, lasītājs, kam interesē vairāk, var pats apmeklēt portālu rebaltica.lv . Tur ir atrodami visdažādākie pētījumi. Tā vietā aplūkošu, ko 14. Saeimas vēlēšanu kontekstā piedāvā tās 19 partijas un apvienības, kuŗas ir iesniegušas kandidātu sarakstu. Sākšu ar tām, kuŗām, manuprāt, nekādu diženu izredžu vēlēšanās nav.

 

Partija “Vienoti Latvijai.” Tā spēja kopā sakasīt tikai 28 kandidātus, neviens no tiem nav īpaši labi zināms. Partija toties ir izcēlusies ar lakonismu savas priekšvēlēšanu programmas sacerēšanā: “Tautvaldība.” Un viss. Vienlaikus nozīmīgs, bet priekšvēlēšanu kontekstā neko neizsakošs vārdiņš.

 

Partija “Tautas varas spēks” (114 kandidāti). Arī tai ir lakoniska programma, kas sākas šādi: “Tagad vai nekad! Latvija atrodas uz polītiskās, ekonomiskās un demografiskās katastrofas robežas. Tas draud mūsu tautai ar izmiršanu!” Turpinās ar: “Pēdējo četru gadu laikā valdības un Saeimas līmenī attiecībā uz iedzīvotājiem netika pieņemts neviens pozitīvs likums, neviens konstruktīvs lēmums.” Un beidzas ar: “KOPĀ MĒS ESAM SPĒKS! TAUTAS VARAS SPĒKS!”

 

Līdzīgi nosauktā partija “Tautas kalpi Latvijai” (82 kandidāti). Viens no tās solījumiem saistāms ar sazvērestības teoriju, kāda jau sen ir virmojusi vienā mūsu sabiedrības daļā, proti, – ka 1991. gadā, kad atjaunota Latvijas neatkarība (21. augustā bija 31 gads, kopš Maskavā izgāzās reakcionāru uzrīkotais pučs), Augstākā padome atjaunoja Satversmi, bet tā kā tai it kā neesot rakstiska varianta, tas nebija pareizi. Patiesībā, protams, Satversmes pilns teksts tika nodrukāts oficiālajā laikrakstā Latvijas Vēstnesis tūdaļ pēc tās pieņemšanas. Ārpus tā, šī partija aicina nacionālizēt visu valsts zemi un tad to cilvēkiem nomāt; samazināt valdības ministriju skaitu uz pusi; ieviest tautas vēlēta prezidenta institūciju ar prezidenta tiesībām iecelt un atcelt ministrus un atjaunot “Latvijas valsts nacionālo valūtu – lats.” 

 

Kristīgā Progresīvā partija (31 kandidāts) savā programmā ir nākusi ar šādu paģērējumu: “Godīgums, atbildība un competence visās jomās.” Acīmredzot dikti “kompetenta” partija, ja nezina, ka vārdu “kompetence” raksta ar “k”. Ārpus tā šī partija nākusi klajā ar gaisīgiem solījumiem par sakārtošanu, pilnveidošanu un optimizēšanu. Šajā ziņā Kristīgā Progresīvā partija, protams, nav viena – arī koalīcijas partiju  programmas ir pilnas ar tādiem vārdiem, kā “ieviest,” “veicināt,” “nodrošināt.” Tas ir neizbēgami, jo visu partiju pārstāvji labi zina, ka neviena no tām neiegūs 51 mandāta vairākumu parlamentā, kas ļautu valdīt vienai pašai. Neizbēgama pēc vēlēšanām būs koalīcijas veidošana, un tas nozīmē, ka visas attiecīgās valdības pastāvēšanas laikā jebkuŗa no tām partijām, kuŗas tur piedalās, varēs mierīgi pateikt -  mēs jau gribējām, bet koalīcija neļāva. Turklāt, ja kāda partija ir nākusi ar pavisam konkrētiem solījumiem, pēc četriem gadiem tādas instances kā minētā Re:Baltica sāks aplūkot jautājumu par to, kā ar konkrēto solījumu veicies, un bieži vien secinās, ka veicies nav nemaz. Līdz ar to radot jautājumu, vai par attiecīgo spēku būtu vērts un loģiski balsot vēlreiz.

 

Šonedēļ medijos bijusi diskusija par citu ar vēlēšanām saistītu jautājumu, proti, ka rekordliels kandidātu skaits šogad ir ar pabeigtu vidējo, bet ne augstāko izglītību. 34 gadījumos sarakstos ir cilvēki tikai ar pamatizglītību. Jau minētājā partijā “Tautas varas spēks” 114 kandidātu starpā vien 31,6% ir ar augstāko izglītību. Portālā Manabalss.lv pirms nedēļas iesniegts priekšlikums, turpmāk ļaut kandidēt tikai tādiem cilvēkiem, kuŗiem ir augstākā izglītība. Es par to gan neparakstīšos. Satversmē ir pateikts, ka uz Saeimu drīkst kandidēt jebkuŗš Latvijas pilsonis, kuŗš vēlēšanu dienā būs sasniedzis 21 gada vecumu.  Jaunu prasību ieviešana izglītības kontekstā prasītu Satversmes grozījumu, un diez vai mūsu polītiskā iekārta patlaban būtu gatava to  apspriest.

 

 

Taču, no otras puses, te ir lieliska izdevība mums visiem kā vēlētājiem -  1. oktobrī mēs varēsim ar slaidu žestu aizmest prom tos sarakstus, kuros mēs nesaskatām nekādu loģiku.  Un vēl -  izvingrināt pirkstus,  velkot plusiņus un svītrojot. Bet visvairāk – izvingrināt smadzenes un patrenēt  veselo saprātu.