Vai jauni polītiskie līķi?
   05.10.2011

Ar savu koķetēšanu (tagad gan ne vairs ar koķetēšanu, bet jau ciešā sadraudzībā ar Saskaņas centru), Valdis Zatlers ir pievienojies polītisko līķu kompanijai. Vai tikai pats pievienojies jeb vai ar visu savu partiju, to rādīs tuvākās dienas. Ir tomēr cerība, ka Zatlera Reformu partijā (ZRP) nav tikai akli Zatleram sekojoši cilvēki.

Pagājušais priekšvēlēšanu laiks vēl lieku reizi pierādīja, ka latviešu vēlētājs necik daudz nedomā, bet gan akli seko kādas avantūristu grupas pirms vēlēšanām radītas partijas saukļiem. Tas, protams, neattiecas uz visiem vēlētājiem. Tāpat arī kļūdaina būtu dažu polītiķu kādreiz izteiktā definīcija, ka latviešu tauta ir muļķe. Bet, ka tautā ir daudz muļķu, tas gan ir tiesa. Pie muļķiem un arī pie sliņķiem pieskaitāmi arī tie, kuŗi parasti vispār nebalso. Bet krievvalodīgie gan balso vairāk, un ar to arī daudz kas ir izskaidrojams.

Nav gan īsti saprotams, vai šī ZRP un SC sadraudzība ir radusies momentāni vai dziļu un grūtu pārdomu rezultātā. Atstāt ārpus valdības veidošanas Saskaņas centru  taču bija vienīgā iespēja promaskaviski orientētiem krievvalodīgajiem ierādīt viņu vietu šodienas eiropiskajā Latvijā.

Ir viedoklis, ka krievu (krievvalodīgo) ir daudz un ar viņiem tomēr būtu jārēķinās. Bet kāpēc jārēķinās, ja viņi ar mums nerēķinās? Un kāpēc viņu ir tik daudz? Tā esot vēsture? Tam visam vēl ir pārāk daudz dzīvu liecinieku, lai tā būtu tikai vēsture. Šī tema ir lielas polemikas vērta, bet šajā īsajā rakstā runa nav par to. Ar SC varētu runāt, ja tie būtu tie krievi, kādi bija mūsu valsts pirmajos 20 pastāvēšanas gados. Bet šodien vest sarunas par valdības veidošanu ar partiju, kas ir noslēgusi sadarbības līgumu ar reakcionāru, mūsu valstij naidīgu Krievijas partiju ir vairāk nekā nesaprotami. Tas patiesībā ir Latvijas valsts neatkarības beigu sākums.

SC vadība neatzīst okupācijas faktu. Mums vairs neesot okupantu? Bet tie, kas iesoļoja Latvijā ar ieročiem rokās un vēl ir dzīvi, neesot okupanti? Pārāk daudz vēl ir to, kas sevi uzskata par uzvarētājiem un mūsu zemes iekaŗotājiem. Bet vai tad kāds šodienas krievus sauc par okupantiem? Tas ir viņu pašu izdomājums. Tas atgādina kaķi, ko tikai tur aiz astes un nemaz nerausta, bet viņš raujas un brēc.

Bet mēs tikai piekāpjamies un piekāpjamies. „Tikai pa spalvai. Tikai pa spalvai.” Vai tā mēs ceram izdzīvot? Pārāk riebīga un dārga cena.

Pirms dažām dienām klausoties kādreizējā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa spriedelēšanu par to, ka tikai sadraudzībā ar SC Latvija var cerēt uz augšupeju, kārtējo reizi bija jānopūšas par to, ka šādi cilvēki kādreiz ir vadījuši mūsu valsti, un vēlreiz jādomā, ka jau pašā sākumā daudz kas ir bija „salaists grīstē” - it kā valsts atjaunošanas vārdā. Vai tā tas tiešām bija, to mēs redzam arī šodien.

I. Knaģis