Vienotības trūkums Vienotībā un kārtējā rokāde
Kārlis Streips    08.12.2015

 

Sestdien, 5.decembrī, uz kārtējo kongresu pulcējās partija, kuŗa jau ilgstoši ir pie valsts vadības stūres,  – Vienotība. Kongresam tuvojoties, lielākais jautājums polītikas novērotāju starpā bija par to, vai Latvijas Ministru prezidente Laimdota Straujuma paziņos par savu demisiju. Kongresā  premjere paziņoja, lūk, ko: “Ir daļa klausītāju, kas šodien gaida skaļus paziņojumus. Es esmu gatava paziņot – man ir svarīga šī valsts, tā ir daudz svarīgāka par amatiem, neskaidrām draudzībām un attiecību kārtošanu".

 

Savukārt pirmdien, 7. decembrī, L. Straujuma negaidīti paziņoja, ka viņa tiksies ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni (negaidīti tāpēc, ka pirmdien no rīta viņas darba kārtībā nekas tāds nebija paredzēts), pēc sarunas abi valsts vadītāji iznāca pie mikrofoniem, un Laimdota Straujuma paziņoja, ka viss, viņa Valsts prezidentam ir iesniegusi atlūgumu. Pēcāk tapa zināms, ka par to viņa savas partijas vadībai bija paziņojusi jau iepriekšējās dienas vakarā.

 

Patlaban, protams, grūti spriest, kas varētu būt nākamais Latvijas premjerministrs, bet attiecīgajai personai tā būs tāda apaļa premjerēšana,  proti, viņš vai viņa veidos jau 20. valdību,  kopš pirms divdesmit pieciem ar pusi gadiem amatā stājās Ivars Godmanis. Tātad vidēji Latvijā bijusi viena valdība ik pa 1,25 gadiem. Pati Laimdota Straujuma amatā bija mazliet vairāk par gadu un 10 mēnešiem. Atcerēsimies, ka viņa amatā stājās pēc tam, kad no tā aizgāja Valdis Dombrovskis, un labu laiciņu iespējamie premjerministra kandidāti vai nu pateica nē, vai arī toreizējais Valsts prezidents viņu kandidatūru noraidīja, līdz beidzot polītiķi nonāca līdz tā brīža zemkopības ministrei. Pēc pagājušā gada Saeimas vēlēšanām viņa premjeres amatā tika apstiprināta atkārtoti.

 

Viņa amatā stājās pēc tam, kad no premjera amata aizgāja Valdis Dombrovskis, kuŗš atkāpās pēc Zolitūdes traģēdijas. Starplaikā V. Dombrovskis ir kļuvis par Eiropas Komisijas locekli, ir arī notikušas Saeimas vēlēšanas, pēc kuŗām toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš Laimdotu Straujumu premjera amatam nosauca otrreiz. Pirmajā „piegājienā” polītikas novērotāji sprieda, ka kādreizējā Zemkopības ministrijas valsts sekretāre, Reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāre un pēc tam arī zemkopības ministre ir tāds pagaidu variants. Otrā „piegājienā”  sākās runas, ka L. Straujuma esot nogurusi, droši vien viņa no amata aizies pavisam drīz. Pēdējā laika  prognoze - viņa pagaidīs  budžeta apstiprināšanu un tad atkāpsies no amata. L. Straujuma pati ir teikusi, ka viņa labprāt atgrieztos Saeimā un kļūtu  par ierindas deputāti arī tāpēc, ka premjeres amatā esot, “man vairs nav nekā privāta”. 

 

Kāda viņa ir bijusi kā pirmā sieviete premjerministre Latvijas vēsturē? Nekāda diža oratore Laimdota Straujuma nav, brīžiem likās, ka nevis viņa vada Ministru kabinetu, bet Ministru kabinets ar visu savu lielo šūpošanos vada viņu. Chrestomatiski kļuvuši premjeres „atzinumi”, ka “to es nevaru pateikt,” “tas vēl nav zināms” u.tml. Tomēr minētajos gandrīz divos gados, pirmkārt, Latvija viņas (un ne tikai, protams, bet tomēr) vadībā godam aizvadīja prezidentūru Eiropas Savienībā. Veiksmīgi pieņemti divi valsts budžeti. Turpinās valsts tautsaimniecības izaugsme.

 

Bijuši arī nepatīkamāki brīži. Bankas Citadele pārdošana izsauca lielus iebildumus pret saņemto samaksu, lai arī patiesībā banka bija jāpārdod, jo citādi procesu savās rokās būtu ņēmusi Eiropas Komisija, un tādā gadījumā neviens nevarētu zināt, par kādu cenu banka būtu pārdota. Nepatikšanas bijušas ar investora meklēšanu aviokompanijai airBaltic, process amatu maksāja bijušajam satiksmes ministram Anrijam Matīsam (un pie jauna ministra neesam tikuši vēl šobaltdien). Katrā gadījumā, laiks rādīs, kā vēsture vērtēs Laimdotas Straujumas laiku valsts trešās personas amatā.

 

Kas varētu notikt tālāk? Valstīs, kuŗās ir parlamentāra demokrātija, valdības vadītāja amatu tomēr uzņemas attiecīgas partijas vadītājs. Vienotības gadījumā tā būtu Solvita Āboltiņa.

 

Manuprāt, tas nu nebūtu vislabākais variants. Solvita Āboltiņa šajā Saeimas sasaukumā iekļuva tikai tāpēc, ka visai neskaidrā kārtā no mandāta parlamentā attiecās cilvēks, kuŗš pērnajās vēlēšanās Kurzemes apgabalā ieguva labāku rezultātu nekā pati S. Āboltiņa. Viņa svītrojumu dēļ no pirmās vietas sarakstā noslīdēja līdz ceturtajai un līdz ar to netika ievēlēta. Vēl partijas vadītājas „kontā” ir visnotaļ nepieklājīgs žests (atminēsimies- „ūjināšana”)  brīdī, kad pie Saeimas mājas piketēja pensionāri. Skaidrs ir viens - pati populārākā polītiķe Latvijā Solvita Āboltiņa nav. Minētajā kongresā viņa bilda, ka ministru amati viņai īpaši neinteresē. Var jau būt, var jau būt...

 

Būtībā pašreizējā Saeimā lielu manevra iespēju nav. Pirmāmkārtām jāsaka, ka pilnīgi noteikti nākamajā Ministru kabinetā nebūs Saskaņas. Rītā, kad premjere paziņoja par savu demisiju, Saskaņas pārstāvis cerīgi bilda, ka viņa pārstāvētajai partijai Saeimā ir vairāk vietu nekā citām, tāpēc būtu gluži loģiski tai uzticēt nākamās valdības veidošanu. Nelaime tāda, ka Saskaņai joprojām ir sadarbības līgums ar Krievijas fīrera partiju Vienotā Krievija, un diez vai Satversmes Aizsardzības birojs (SAB) kādam no tās pārstāvjiem  dotu pielaidi augstākajiem valsts noslēpumiem.

 

Būtībā atliek Vienotība. Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) pārstāvis pirmdien bilda, ka Vienotībai ir lielākais mandātu skaits Saeimā bez Saskaņas, tāpēc loģiski, ka tai būtu jāveido arī nākamā valdība.

 

Ja arī Valsts prezidents par nākamo premjerministra kandidātu izvēlēsies kādu citu Vienotības pārstāvi, tas nemaina faktu, ka pašai partijai ir un paliek lielas problēmas. Sāksim ar to, ka partijas iekšienē ir  ievērojamas pretrunas. Atminēsimies, ka Vienotību savulaik veidoja trīs dažādi polītiski veidojumi – Jaunais laiks, kas polītikā ar pietiekami ekscentrisko Einaru Repši priekšgalā ienāca 2001. gadā, Pilsoniskā savienība, kuŗu lielākoties veidoja cilvēki, kuŗi no Jaunā laika bija aizgājuši, kā arī Sabiedrība citai polītikai. Loģiski, ka tādā gadījumā partijā ir i liberālāki, i konservatīvāki ļaudis.

 

Tāpat partijas „kontā” ir pietiekami daudz lielāku un mazāku grēku. Piemēram, laikā kopš pagājušā gada Saeimas vēlēšanām vairāki cilvēki ir notiesāti par balsu pirkšanu Dzintara Zaķa labā. Tā rezultātā Dz. Zaķis atteicās no Vienotības Saeimas frakcijas vadītāja amata un pēc kāda laika arī paziņoja par izstāšanos no pašas partijas, taču partija viņu neizslēdza. Šis cilvēks arī ir pazīstams ar to, ka viņš savulaik piereģistrēja jaunu automobili Lietuvā, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas Latvijā. Jaunais laiks savulaik polītikā ienāca ar augsti paceltu godīguma un tiesiskuma karogu, šāda veida nedarbi (un Dz. Zaķa gadījums nebūt nav vienīgais) mundieri aptraipa pamatīgi. 

 

Tāpat sabiedrībā izraisīja kurnēšanu tas,  ka Vienotība aktīvi apgalvo, ka ekonomiskā krize ir galā un par to vislielākais paldies  jāsaka Valdim Dombrovskim,  tātad Vienotībai, bet vidējais Latvijas iedzīvotājs nekādu lielu uzlabojumu savās financēs nav pieredzējis. Vienotības vadītā valdība visai noslēpumainos apstākļos pārdeva banku Citadele. Tāpat visai skandaloza bijusi investora meklēšana Latvijas aviokompanijai airBaltic, kuŗa maksāja amatu satiksmes ministram Anrijam Matīsam (jauna satiksmes ministra kā nav tā nav – arī tas neko labu par valdošo partiju nesaka).

 

Latvija nav Amerika, kur valsti pamīšus vada tikai divas partijas. Mums partiju ir ļoti daudz, tāpat kā ļoti daudz ir partiju, kuŗu vispār vairs nav – Latvijas ceļš, Demokratiskā partija Saimnieks, Tautas partija, Latvijas Pirmā partija utt. Visos gadījumos iemesls, kāpēc attiecīgā partija pazuda no polītiskās  skatuves, bijis tas, ka pēc ilgāka laika pie varas, tā sevi sākusi  uzskatīt gluži vai par Dieva tā Tēva iemiesojumu uz zemes un tāpēc tā var atļauties darīt pilnīgi jebko.

 

Vienotības gadījumā jau labu laiku manāma tāda pati augstprātība. Taču mums, Latvijas iedzīvotājiem, tostarp  šī komentāra rakstītājam, vienkārši gribas valsts vadībā redzēt nudien godīgus, sakarīgus un gudrus politiķus. Diemžēl Vienotībai īpašu alternatīvu nav. ZZS nu nebūs tas tiesiskuma etalons. NA ir pārāk aizrāvusies ar savām „nišas lietām”. Saskaņa Latvijā pārāk maz aizstāv Latvijas intereses.

 

Var jau būt, ka uz nākamajām Saeimas vēlēšanām, kuŗas paredzētas 2018. gada oktobrī, atkal uzradīsies kāds „jātnieks uz balta zirga”, kuŗš nesīs radīs lielas cerības. Tā tas kādreiz bija ar Andri Šķēli, ar Einaru Repši, ar daudziem citiem. Visos gadījumos nācies vilties. Tāpēc  gribas Vienotībai novēlēt,  vienkārši izsakoties, savākties. Nopietni vērsties pret negodīgumu savā partijā un Latvijā. Nopietnāk atteikties pret valsts pārvaldes lietām un ne tik daudz domāt par savām iekšējām batālijām un kašķiem. Vienkārši savākties.

 

Šis ir beidzamais  komentārs, ko rakstu šogad,  tāpēc visiem Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem vēlu gaišus Ziemsvētkus un lielisku 2016. gadu. Tiksimies atkal nākamgad!