Tautiskums un rietumnieciskums
   14.06.2012

Kas galu galā ir Eirovīzija? Daudzi teiks: tas ir lēts, pliekans, bezgaumīgs „kičs”. Daudziem šī dziesmu (un deju) pasniegšanas maniere tomēr patiks - kā tīra izklaide, prieciņš labai omai, reizēm aizrāvīgi ritmi, un vārdi - lielākoties gaužām primitīvā angļu mēlē - neizsaka it neko.

Bet - skaties un brīnies - šīgada Eirovīzijā, kas notika gleznainā Baku līča ielokā pie Kaspijas jūras, pilnīgi negaidīti godpilno otro vietu ieguva etnografiskais ansamblis Buranovskije babuški (Buranovas vecmāmiņas). Šīs dūšīgās sieviņas Eirovīzijā oficiāli pārstāvēja Krievijas Federāciju. Bet viņas nav krievietes, viņas dziedāja udmurtu valodā un pārstāvēja savu novadu - Udmurtiju, kas pieder pie somugru zemju saimes. Viņu tērpi nebija šūti šim vienam vakaram, bet glabājas pūra lādēs un pāriet no paaudzes uz paaudzi. Šo mundro omīšu mazajā sādžiņā lietošanas kārtībā bija tikai viens televīzors - ciema klubiņā, kur drūzmējas sādžinieku pulciņš.

Tā bija tautiskuma uzvara pār pliekano popkultūru. Varbūt esmu subjektīvs, bet es šo "parādību" dēvēju nevis par folkloru, bet par tautiskumu - savu senseno tradīciju kopšanu, kas skaitliski nelielām tautām ir izdzīvošanas ķīla.

Var jau, var šai sakarā runāt par nacionālismu, bet tikai pozitīvā nozīmē.
Šis ansamblis - udmurtu valodā Brangurtys' pesyanayos - ir aicināts piedalīties somugru festivālā Ybitsa, kas 23. un 24. jūnijā notiks Komi autonomajā republikā, kur Staļina lēģeŗos - piemēram, Pečorlagā - gāja bojā ne mazums baltiešu.

Festivālā piedalīsies visu somugru valstu un novadu pārstāvji. Festivāla direktore Anna Manoka teica: "Vecmāmiņu uzvara ir liels somugru izrāviens Eiropā."

23. un 24. jūnijs - tie taču ir Jāņi, Līgo svētki, daudzu ziemeļtautu suminātie vasaras saulgrieži!
Un vai tad Latvijā jau sen nav kaut kas „savējais” - ansamblis Suitu sievas , kas apliecina jauku Kurzemītes vietējo tradīciju šķautni?

Pērn 2. novembrī, kad Rīgas Latviešu biedrības namā notika manas grāmatas Publicistika atvēršana, manu necilo personu ar melodisku daudzinājumu un garšīgiem sklandraušiem iepriecināja cita suitu sievu kopa - Kuldīgas novada Gudenieku pagasta ansamblis, kas bija koncertējis Portugālē un Zviedrijā.

Vai nav jauki? Bet ir tādi, piedodiet, superletiņi, kuŗi šim tautiskumam kā negatīvu pretpolu liek pretī kaut kādu kosmopolītismu, ko es gan nosauktu par rietumnieciskumu, t. i., piederību pie Eiropas civilizācijas, Apgaismības ideāliem.

Lūk, ļoti interesants sarīkojums, kas notika 6. jūnijā: Jesajas Berlina diena Rīgā. Notika diskusija „Sarūkošais iedzīvotāju skaits Baltijas valstīs: krize un risinājumi”. Runāja Māra Ansāre no Igaunijas, Virgils Valentinovičs no Lietuvas un Laika/BL lasītājiem labi pazīstamais Rolands Lappuķe - LR ĀM sevišķo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos. Tika demonstrēta BBC dokumentāla filma par Jesajas Berlina agrīnajiem muža gadiem. Un Jesajas Berlina Rīgas piemiņas lekciju angļu valodā nolasīja Dr. Vaira Vīķe-Freiberga. Viņu mēs pazīstam un cienām arī par viņas ieguldījumu latvju dainu izpētē.

Un kas bija šī Eiropas mērogā nozīmīgā sarīkojuma sponsori? Pirmām kārtām - ak šausmas! - Sorosa fonds Latvijā... Un vēl arī Eiropas komisijas pārstāvība Latvijā, Kanādas un Lielbritānijas vēstniecība.

Rīgā dzimušais Jesaja Berlins bija viens no izcilākajiem XX gadsimta prātniekiem. Viņa vārda piesaiste pilsētai pie Daugavas Latvijas tēlam nāk tikai par labu. Tas nav pulgātais kosmopolītisms, tas ir rietumnieciskums, kas itin labi saskan ar tautiskumu. Arī ja te "iejaukts" briesmīgais Sorosa fonds!

Franks Gordons