Raugoties uz statujām...
FRANKS GORDONS    28.07.2020

 

 

Sadrūmis par to, ka Turcijas prezidents Tajips Redžeps Erdogans 6. gadsimta pasaules brīnumu – Svētās Sofijas katedrāli Konstantinopolē/Istanbulā atkal no mūzeja pārvērtis mošejā, nejauši uzdūros lieliskai fotomontāžai, kas pavīdēja kādā no Krievijas sociālajiem tīkliem: Volgogradas/Staļingradas draudīgā "Dzimtene-māte" ar atvēzto zobenu, daudzinātā Brīvības statuja Ņujorkā ar pacelto lāpu un - Braziliju svētošais Riodežaneiro Jēzus Kristus, kuŗš, abu statuju vidū stāvot, tās apkampj un saka:"Devočki, uspokoites!" ( Meitenītes, nomierinieties! – krievu val.)

 

Šī lieliskā fotomontāža ietver sevī mūsdienu pasauli un tās ģeopolītisko pretstāvi, impēriskos draudus un brīvības simbolu, un, var teikt, mierinoši viedu padomu no debesīm.

 

Vācu-padomju kaŗa izšķirīgās Staļingradas lielkaujas piemiņai uzslietā milzu statuja "Dzimtene-māte" ceļas pāri tik daudz cietušajai pilsētai pie Volgas 85 metru augstumā. Uzslieta 1967. gadā. "Dzimtenes-mātes" rokas gaŗums – 20 metri, zobena gaŗums – 35 metri! Raugoties mūsdienu acīm uz šo roku ar atvēzto zobenu, vērotājam neviļus kļūst baisi: tas ir Putina Krievijas impēriskais drauds, kas vērsts pret "kolektīvajiem Rietumiem" un sola: "Varam atkārtot!"

 

Brīvības statuja uz salas Ņujorkā, kas ar paceltu lāpu sveicina neskaitāmos imigratus, kuŗi cer Amerikā atrast labāku dzīvi, ieelpot brīvības gaisu un rast saviem bērniem labāku nākotni, uzcelta 1886. gadā un ir 46 metrus augsta (93 metrus ar cokolu). 1886. gada Amerika bija pozitīvais pretstrata cariskajai Krievijai, no kuŗas nāca vairums ieceļotāju. Izsēdinātus šai "cerības krastā", viņus pirmām kārtām pratināja, vai viņi nesirgst ar kādu lipīgu slimību... Tagad, 2020. gadā, Brīvības statuja daudziem kļuvusi par rūgta izsmiekla objektu, un tam, diemžēl, ir zināms pamats.

 

Jēzus Kristus statuja uzslieta 1931. gadā, pasaules ekonomiskas krizes jeb depresijas briedumā, Statujas augstums – 30 metri (38 ar cokolu).Viņš raugās uz Riodežaneiro – lielpilsētu, kur arī tagad, tāpat kā pirms 89 gadiem, krass ir kontrasts starp turīgajiem un trūkumcietējiem. Svētīdams cilvēku masas tur lejā, Kristus plaši atvēzis rokas. Bet tā vien šķiet, ka Pestītājs plāta rokas nevarībā – sak, ko nu vairs var darīt?!

 

Un tagad palūkosimies uz 24,5 metrus austo skulptūru "Strādnieks un kolchozniece" no chromēta nerūsējošā tērauda, kas 1937. gadā, kad Padomju Savienībā plosījās nežēlīgs terrors, slējās virs PSRS paviljona Parīzes Pasaules izstādē. Tie abi stāv uz postamenta un jūsmīgi, ar sparu traucas pretim nākotnei, turot rokā darbarīkus – sirpi un āmuru. Skaista, lieliska skulptūra! Cik žēl, ka šie abi darbarīki kļuvuši par totālitārā komūnisma simbolu, tāpat ka indoeiropiešu svastika kļuvusi par nacistisko kāškrustu! Ja nebūtu šis drausmīgais konteksts, šo skulptūru varētu nosaukt - "Slava darbam"... Tagad tā slejas Maskavā, Miera prospektā, netālu no VDNH izstāžu kompleksa uz postamenta minēta paviljona augstumā un pievelk tūristu masas – bet nevis kādus komūnistu gājienus 1. maijā. Skulptūra ir "federālas nozīmes valsts mākslas piemineklis". Šī lieliskā darba autore ir tēlniece Vera Muchina, dzimusi Rīgā. Tā bija viņa, kas vēlīnā staļinisma gados neļāva nojaukt Brīvības pieminekli, norādot, ka tas ir vērtīgs mākslas darbs. Paldies viņai par to!