Juris Lorencs 22.03.2022
Latviešiem ir labs teiciens - darbs dara darītāju. Angliski tas parasti tiek tulkots kā practice makes the master. Šī senā patiesība piemērojama teju visām dzīves jomām un visiem arodiem - sākot no kurpnieka un beidzot ar ķirurgu, kuŗš zem mikroskopa pūlas savienot sarautos nervu audus. Kā likums, meistarība parasti tiek slīpēta gadiem ilgi. Bet ir brīži, kad laiks sāk skriet ātrāk. Filozofi tad runā par eksistenciālu pieredzi, kuŗā atklājas lietu patiesā daba. Par ārkārtas situācijām, kas teju momentāni spēj pārmainīt cilvēku. Tieši to mēs patlaban vērojam polītikā. Krievijas kaŗš pret Ukrainu dažās nedēļās ir noskaidrojis, kas ir kas. Polītikā izauguši jauni līdeŗi. Savukārt citiem nokritušas maskas, atsedzot nekompetenci un gļēvulību. Nepārspīlējot var teikt, ka šodien par vienu no brīvās pasaules līderiem, par polītikas milzi kļuvis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš jau tiek salīdzināts ar britu premjeru Vinstonu Čērčilu un ASV prezidentu Džonu Kenediju. Čerčils simbolizēja Rietumu pasauli Otrā pasaules kaŗa gados, bet Kenedijs - Karību krizes laikā.
15. martā Polijas, Čechijas un Slovēnijas valdību vadītāji Mateušs Moraveckis, Petrs Fiala un Janess Janša ieradās Kijevā, kur tikās ar Volodimiru Zelenski. Vizītes mērķis bija izteikt morālu atbalstu Ukrainai. Lai gan Moraveckis aicināja pievienoties šai vizītei arī citus Eiropas polītiķus, viņš diemžēl netika sadzirdēts. 17. martā, uzstājoties attālināti Vācijas parlamentā, Zelenskis cita starpā teica: Jūs esat it kā aiz mūra. Ne aiz Berlīnes mūra. Šis jaunais mūris iet pa vidu Eiropai. Pa vidu starp brīvību un verdzību. Un šis mūris kļūst stiprāks līdz ar katru bumbu, kas krīt uz mūsu zemes, uz Ukrainas. Ar katru lēmumu, kuŗu jūs kavējaties pieņemt miera dēļ. Kad mēs teicām, ka Nord Stream gāzes cauruļvadi ir ierocis, iespēja gatavoties lielam kaŗam, jūs atbildējāt - tā ir tikai ekonomika, ekonomika un vēlreiz ekonomika. Zelenska runa Bundestāgā tika uzņemta visai atturīgi, pat vēsi. Valdošā koalīcija (sociāldemokrati, liberāļi, zaļie) neatbalstīja kristīgo demokratu ierosinājumu mainīt parlamenta sēdes darba kārtību un debatēt par iespējamo atbalstu Ukrainai. Lūk, kā šo rīcību raksturoja izdevums Der Spiegel: Sen kādas demokratiskas valsts parlaments tik ļoti nebija izblamējies. Savukārt ASV senāts pieņēmis rezolūciju, kuŗā Krievijas prezidents Vladimirs Putins nodēvēts par kaŗa noziedznieku (war criminal). Līdzīgi izteicies arī prezidents Džo Baidens. Tikmēr Francijas prezidents Makrons teju katru otro dienu zvana Putinam, lai izteiktu bažas par situāciju Mariupolē. Šo nepārtraukto sazvanīšanos asi kritizējis bijušais Somijas premjerministrs Aleksanders Stubs, savā Twitter kontā nosaucot par neproduktīvu kakofoniju. Rūgtā atziņa ir tāda, ka Putins nekad nebūtu uzdrošinājies uzbrukt Ukrainai, ja Rietumu pasauli vadītu nevis Merkeles un Makroni, bet gan Tečeres un Reigani.
Pēc sešiem mēnešiem gaidāmas 14. Saeimas vēlēšanas. Krievijas uzbrukums Ukrainai pilnībā izmainījis Latvijas polītisko dienaskārtību. Tie polītiķi, kuri cerēja iekļūt nākamajā Saeimā kā Covid-19 pandēmijas uzveicēji, kuri nemitīgi runāja par saslimušo, mirušo un vakcinēto skaitu, par ierobežojumiem un to atvieglojumiem, ir smagi pārrēķinājušies. Dažās dienās viņi ir pilnībā aizmirsti, pazuduši no medijiem. Saprotams, kovids nekur nav pazudis. Tikai uz patreizējo problēmu fona, uz būt vai nebūt Latvijai, tas kļuvis nebūtisks. Kamēr Juris Jurašs (Jaunā konservatīvā partija) noliek Saeimas deputāta mandātu un dodas uz Ukrainu, viņa kolēģis Aldis Gobzems, kuŗš vēl pirms pāris mēnešiem teju vai solīja taisīt revolūciju, gāzt valdību un prezidentu, pametis Latviju. Iespējams, tās ir manas subjektīvas sajūtas, bet šajās dienās cilvēki Latvijā visvairāk paļaujas uz trim polītiķiem- ministru prezidentu Krišjāni Kariņu, ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču (abi no partijas Vienotība) un aizsardzības ministru Arti Pabriku (Attīstībai/Par!).
Par partiju polītisko tramplīnu, savdabīgu rezervistu soliņu Saeimas vēlēšanām parasti kalpo pašvaldības. Taču tagad izskatās, ka vismaz Rīgas domes polītiskais tramplīns ir salūzis. Mani draugi un paziņas, kuŗi dzīvo Rīgā, aizvadītajās domes vēlēšanās 2020. gada augustā balsoja par kādu no pašreizējās domes koalīcijas partijām. Starp viņiem biju arī es, kuŗš ticēja, ka Rīga, kā man tika solīts, tiks restartēta. Diemžēl no tā visa iznācis vien čiks. Bezjēdzīgi naudas tēriņi, nesaprotami un chaotiski satiksmes organizācijas eksperimenti. Nesakoptas ielas, chroniska nespēja tikt galā ar sniegu un ledu, kas tika pasniegti kā bezmaz vai stihiska nelaime. Gaŗa un tukša runāšana par iecerētajiem plāniem, projektiem un vīzijām. Un tad kāds pavisam nesens, patiesībā skandalozs notikums. Šajās dienās Rīgas Kongresu namā izvietots atbalsta centrs bēgļiem no Ukrainas. Tos, kuŗi šeit cerēja saņemt palīdzību 12. un 13. martā, gaidīja nepatīkams pārsteigums. Izrādās, brīvdienās bēgļu centrs nestrādā. Jo pašvaldības ierēdņiem esot jāatpūšas! Izmisušie cilvēki, kuŗi vairākas dienas mērojuši ceļu no Ukrainas uz Latviju, var pagaidīt! Nesen veicu improvizētu socioloģisku aptauju, apzvanīju paziņas un apvaicājos, ko viņi domā par pašreizējo Rīgas domes vadību. Atbildes visai līdzīgas - milzīga vilšanās. Un tad seko taisnošanās - nebija jau cita, par ko balsot. Izrādās, ka diemžēl esam savēlējuši polītikas pundurus. Nu ko, no kļūdām jāmācās. Es cenšos būt optimists. Līdzīgi kā Ukrainā, arī Latvijā parādīsies jauni Oskari Kalpaki, Zigfrīdi Meierovici un Daiņi Īvāni. Viņi jau ir mūsu vidū. Laiks visu saliks pa vietām, izsijās un nošķirs graudus no pelavām. Mēs esam liecinieki, kā šajās vēsturiskajās dienās top jauna pasaule. Jauns NATO, jauna Eiropas Savienība un jauna Latvija.
Atpakaļ
.jpg)
