Sallija Benfelde 25.01.2022
Šogad, 20. janvārī, Tieslietu ministrija un Latvijas Okupācijas mūzejs atklāja tēlnieka Gļeba Panteļējeva radīto Gunāra Astras piemiņai veltītu pieminekli Nebaidies!. Piemineklis atrodas Rīgā, Baumaņa skvērā (Brīvības iela 34) iepretim Apgabaltiesai šajā ēkā 1983. gadā atradās Latvijas PSR Augstākā tiesa, kas Gunāru Astru notiesāja pirms 38 gadiem.
Latvijas neatkarības aizstāvi Gunāru Astru tiesāja divas reizes 1961. un 1983. gadā. Ieslodzījumā viņš pavadīja 20 sava mūža gadus. 1988. gadā Astra tika amnestēts, bet pēc diviem mēnešiem mīklainos apstākļos mira Ļeņingradas kaŗa hospitālī. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņu attaisnoja abās lietās. Par leģendu nu jau kļuvis viņa teiktais 1983. gada 15. decembŗa tiesas sēdes pēdējā vārdā: Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.
Taču domājot par šo dienu, 20. janvāri, kad Latvijā atceras 1991. gada janvāŗa barikāžu aizstāvjus un šogad tika atklāts piemineklis Astram, gribas teikt: Zeme, atveries! Vai tiešām ne virs zemes, ne debesīs nav soda, kas nāks pār Gunāra Astras piemiņas zaimotāju galvām?! Jo skvērā bija sapulcējušies arī valdības un vakcinācijas pretinieki, kuŗi ar skaļu svilpšanu un ūjināšanu centās pārtraukt Valsts prezidenta Egila Levita un Tieslietu ministra runas atklāšanas laikā. Svilpēju vidū bija ne viens vien pandēmijas mēnešos populāritāti ieguvis protestētājs, sazvērestības teoriju un viltus ziņu izplatītājs. Tiesa gan, šo protestētāju vadoņi Gobzems un Šlesers paši nebija ieradušies, bet tādi viņu tuvākie līdzgaitnieki un atbalstītāji, kā zivju konservu ražotājs Babris, brīnumūdens gatavotājs Pļaviņš un vēl daži aktīvisti apmierināti noraudzījās trokšņojošajā ļaužu bariņā. Ne tobrīd, ne vēlāk, kad sociālajos tīklos sākās pārmetumu lavīna, adresēta tiem, kuŗi gribēja izjaukt pieminekļa atklāšanu, ne viņi, ne viņu atbalstītāji tā arī nesaprata (vai negribēja saprast), ka ar savu izturēšanos patiesībā ir zaimojuši Gunāra Astras piemiņu, ka bēres un piemiņas pasākumi nav tā vieta un laiks, kad svilpt un aurot. Šim ļaužu baram bija pilnīgi vienaldzīgs Valsts prezidenta teiktais, atklājot pieminekli: Beidzot tas ir izveidots un novietots pašā Rīgas centrā pie vēsturiskās ēkas, kur Astra pirms vairāk nekā 38 gadiem tika notiesāts. Pie ēkas, kur padomju režīms sprieda tiesu par latviešu brīvības cīnītāju. Viņi centās, cik vien spēja, lai Prezidenta teiktais nebūtu dzirdams. Tāpat viņi izturējās arī tieslietu ministra uzrunas laikā, izliekoties nezinām, ka piemineklis tapa, pateicoties ministra Jāņa Bordāna ierosinājumam un ministrijas atbalstam. Tieslietu ministra teiktais svilpējiem: Savā ziņā man ir kauns un ir pazemojoši šeit stāvēt un dzirdēt, kā tautas daļa, kas ir apmāta un kuŗa acīmredzot ir okupantu pakalpiņi, vēlas izjaukt šo pasākumu, par kuŗu Gunārs Astra ir kritis un miris. Kad es pirmo reizi uzzināju par Gunāru Astru, viņa drosmi un ziedošanos, aizstāvot mūs latviešus, tas mani kaut kā aizskāra. Tas mani pamodināja.
Protams, svilpējus un bļāvējus tas nepamodināja, jo pandēmijas laiks un vēlēšanu gads viņuprāt ir īstais brīdis, kad gāzt valdību, gāzt režīmu u.t.t. Ir skumji, ka šie cilvēki nesaprot un nezina, ka vārdu režīms lietojam, runājot par okupācijas laiku un to nemaz negrib saprast.
Demokrātiskās valstīs valdības un polītiķu kritika ir vajadzīga, lai pašu ievēlētie tautas pārstāvji neaizmirstu savus pienākumus, meklētu un atrastu labākos risinājumus tautai un valstij. Jā, arī Latvijas valdība ir kļūdījusies, vilcinājusies un brīžam tās lēmumi ir bijuši ne pārāk profesionāli un ir pelnījuši kritiku. Tomēr kritikai jēga ir tikai tad, ja tā ir konstruktīva un racionāla, ja tā rosina diskusiju, liek atrast risinājumus. Ālēšanās un bļaustīšanās labumu nenes, turklāt bļāvēji veikli aizmirst, ka paši vien ir balsojuši par tiem, kuŗi šobrīd ir aizgājuši no savām Saeimas frakcijām, kuŗu nostāja mainās līdzi vējam. Un traģiski ir tas, ka režīma gāzēji pat nemana un nesaprot, kā veikli ar viņiem manipulē un vadoņu lomu ir uzņēmušies tie, kas neslēpj savas simpātijas pret agresīvi noskaņoto Krieviju, kuŗa cenšas iegūt neatkarīgu valstu komandiera lomu un ir gatava izraisīt kaŗu. Šie aktīvisti nepamana vai izliekas nepamanām, ka nostājoties pret viņu iedomāto režīmu, viņi nostājas pret savu valsti, nevis pret kļūdām un neizdarību. Krievijas propaganda, pateicoties arī vietējo vadonīšu alkām pēc varas par katru cenu, ir iekļuvusi viņu domāšanā un vada viņu ikdienas darbus.
Leģendārais dziesminieks, Nobela prēmijas laureāts Bobs Dilans ir teicis: "It may be the devil or it may be the Lord but you're gonna have to serve somebody."
Mēdz sacīt, ka var neinteresēties par polītiku, bet polītika agri vai vēlu interesēsies par tevi. Var uzskatīt, ka darītais un sacītais nepadara par kādas polītikas piekritēju un atbalstītāju, bet patiesībā, dzīvojot sabiedrībā, izmantojot to, ko tā dod un prasot no tās to, ko gribi saņemt, tu kalpo kādai idejai arī tad, ja nesaproti un negribi saprast. Atliek cerēt, ka šogad, ievēlot savus pārstāvjus Saeimā, to atcerēsimies.
Atpakaļ
.jpg)
