Piektais pants un divkopienu rēgs
FRANKS GORDONS    23.08.2016

 

21. augustā apritēja ceturtdaļgadsimts kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas de facto. Pa šiem 25 gadiem uzaugusi pirmā paaudze, kas nepazīst dzīvi no ārpasaules nogrieztā, Maskavai pakļautā padomju imperijas nostūrī. Paaudze, kam visi ceļi vaļā, un pārvietošanās brīvība šai paaudzei ir neapšaubāms ieguvums, paplašinot tās apvārsni. Diemžēl tam ir arī negātīvas sekas - cilvēku noplūde, diaspora teju tautas trešdaļas apjomā, taču jāceŗ, ka tēvzemē radīsies jaunas darbavietas, īpaši IT sektorā, un algu līmenis tuvosies vismaz "relātīvi apmierinošam".

 

Zemā dzimstība tagad, tuvojoties Latvijas simtgadei, ir tāds kā likteņa lāsts, un Otto Ozols, manuprāt, bargākais un redzīgākais Latvijas publicists, nebeidz celt trauksmi , prasot vismaz palielināt pabalstus māmiņām. 

 

Viņš arī nebeidz celt trauksmi bažās par Latvijas drošību un dusmās par lienošo "divkopienību".

 

Laikrakstos un portālos lasāmi arī citi viedokļi, kas vedina gan uz pārdomām, gan uz iebildumiem.

 

"Neatkarīgās" jeb NRA galvenās redaktores vietniece Elita Veidemane intervējusi Aivaru Borovkovu, viņas vārdiem runājot - juristu, fotografu, polītisko norišu vērotāju un laikazīmju vācēju.

 

Aivars Borovkovs velk līdzinājuma zīmi starp ASV un PSRS, respektīvi Putina Krieviju: "Reāli mēs dzīvojam kaŗā (..) Šī nemitīgā cīņa (kopš 1945. gada. - F.G.) nav pārtrūkusi ne mirkli - divi (!) pasaules žandarmi, kuŗi arī vienlaikus sekoja un skatījās viens otram uz pirkstiem".

 

Interesanta ir šāda Borovkova atziņa: "Daudzi krievi nerunā latviski nevis tāpēc, ka nezinātu valodu, bet gan tāpēc, ka nerunāšana ir viena no protesta formām: ja mēs esam nedraugi, tad mēs ar jums arī nerunāsim latviski". Borovkovs pārmet Valsts valodas centram (!) "aprobežotu polītiku", un "šīs aprobežotās polītikas dēļ valstī tiek veidota divvalodība un divkopienu sabiedrība".

 

Man jau gadījās norādīt, ka ārzemju ceļvežos par Latviju rakstīts, ka šajā valstī "runā latviski un krieviski" - kā pats par sevi saprotams fakts, kas tikai, paldies Dievam, vēl nav - un, cerams, netiks - juridiski nostiprināts. Jo divkopienu valsts kā tāda nozīmētu, ka Latvija vairs nav latviešu tautas nacionāla valsts.

 

NATO statūtu 5. pants, kas zināmā mērā ir Latvijas drošības atslēga, Borovkovam izraisa sarkastisku smīnu: "Mums ir fantastiski zinātnieki, mākslinieki, mediķi, mūziķi, bet mēs visi sajūsmā stāstām, ka te ir NATO. Faktiski mēs esam atdevuši valsti kaŗa poligonam (..) Ko valstij nozīmē 5. pants? Tas nozīmē: mēs esam gatavi ierasties jūsu valstī un karot ar to, kas nāks priekšā".

 

Un kas tad "nāks priekšā"? Borovkovam šķiet, ka "tā nemitīgā nerrošanās ar kaimiņvalsti ir traģikomiska". 

 

Par ko, kas tad nu varētu "nākt priekšā", DELFI portālā raksta Ivars Ījabs no Rīgas Laika: "Daugavpils patiesībā nav Latgale. Attieksme pret iespējamu Krievijas intervenci "tautiešu aizstāvībai" pret "fašisma atdzimšanu" un diskrimināciju Latvijā (..) Daugavpilī ir būtiski pozitīvāka nekā pārejā Latgalē". Ivaram Ījabam "vieglu drebuli uzdzen tie 50,5 % visu tautību daugavpiliešu, kas apstiprinoši atbild uz jautājumu "Vai Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju intereses un tiesības tiek pārkāptas tādā mērā, lai Krievijas iejaukšanas būtu nepieciešama un pamatota?"

 

Tāpēc nav ko ņirgt par 5. pantu!