Patiesība polītikā jeb dzīvē kā filmā
Sallija Benfelde    17.04.2018

 

Bieži vien var tikai minēt, kas slēpjas aiz polītiķu lēmumiem. Vaicāti, vai polītiķu lēmumi un to publiskā motivācija ir patiesa, droši vien ļoti daudzi cilvēki ne tikai Latvijā paraustīs plecus, varbūt pat smiesies vai kļūs dusmīgi par tādiem „muļķīgiem jautājumiem”. Tomēr jautājumi, kuŗus gribas uzdot, krājas.

 

Pēdējās dienās, piemēram, jāvaicā, ko nozīmē Vācijas lēmums atbalstīt Krievijas projektu Nord Stream 2 un kancleres Angelas Merkeles paziņojums, ka projekts bez skaidrības par Ukrainas transita lomu nav iespējams? Vēlme samierināt Krieviju un Ukrainu? Vai tā ir Lielā diplomātija, cerot mazināt spriedzi starp Eiropu un Krieviju? Vai patiesībā tas nenozīmēs vēl lielāku atkarību no Krievijas un iespēju Krievijai jebkurā brīdī iebrukt Ukrainā ar pamatojumu, ka jāglābj starptautiskais gāzes vads? 

 

Nedaudz atgādina Latvijas Televīzijā skatāmo norvēģu seriālu „Okupācija”, kas uzņemts 2015. gadā. Tā pamatā ir stāsts „kā būtu, ja būtu” – par Norvēģiju, kuŗu okupē Krievija. Norvēģijas valdība pieņem lēmumu pārtraukt naftas un gāzes produktu ražošanu, jo „zaļo” uzskati sabiedrībā iegūst vairākumu. Eiropas Savienība to nepieņem un vienojas ar Krieviju, ka tā palīdzēs šo jautājumu nokārtot, okupējot valsti un sekojot tam, lai no valdības panāktais solījums tiktu pildīts. Vienošanās starp Norvēģiju, Krieviju un Eiropu paredz, ka Krievijas militāristi un speciālie dienesti aizies no Norvēģijas, tiklīdz tiks sasniegts iepriekšējais fosilā kurināmā ražošanas apjoms...

 

Vācijas pretimnākšana Krievijai gan nav nekas neparasts, jo, kā zināms, 2005. gadā Vācijas kanclers Gerhards Šrēders parakstīja līgumu ar Vladimiru Putinu par gāzes vada Nord Stream izbūvi, un pēc amata pilnvaru laika beigām sāka strādāt šajā projektā par akcionāru padomes direktoru – par ļoti labu algu, protams. Vēl pagājušajā gadā Eiropas prese rakstīja, ka Šrēders, nu jau arī Krievijas naftas firmas Rosneftj direktoru padomes dalībnieks, turpina iet kopsolī ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Protams, tā ir Šrēdera kunga personīgā dzīve un karjēra, partijā viņš vairs nedarbojas, tādēļ kritiķi var sacīt, ko grib, jo Vācijas likumus bijušais kanclers nepārkāpj.

 

Ar laipošanu nodarbojas arī Lielbritanijas premjere Terēza Meja. Kā zināms, Vašingtona pagājušajā nedēļā pieņēma jaunas sankcijas pret virkni Krievijas oligarchu, to skaitā arī pret Oļegu Deripasku – vienu no bagātākajiem Krievijas un pasaules uzņēmējiem. Viņš ir lielākais kompanijas "Noriļskas niķelis" akcionārs, kas ir pasaules lielākais niķeļa, vara, platīna, svina un cinka pārstrādes uzņēmums. Deripaska ir arī pasaules lielākā alumīnija ražotāja Rusal padomes priekšsēdis. Tad, lūk, par spīti tam, ka Vašingtona atbalstīja Londonu jautājumā par Skripaļu indēšanu, Londona amerikāņus neatbalsta jautājumā par oligarchiem un atļāva Deripaskas uzņēmumam EN+ izvietot savas akcijas Londonas biržā.

 

Vai Mejas partija no tā ir ieguvēja, grūti pateikt, bet Lielbritanija, visticamāk, var kļūt par zaudētāju, jo Vašingtona kā uz savu Transatlatijas partneri sāk raudzīties uz Franciju. Tajā pašā laikā Meja daudzas reizes ir atkārtojusi, ka pēc Brexit Lielbritanija grib slēgt ar ASV izdevīgu savstarpējās tirdzniecības līgumu. Jebkuŗā gadījumā līdz šim saprotami vai ticami rīcības skaidrojumi no abām polītiķēm vēl nav dzirdami.

 

Par Latviju runājot, šķiet, ka viens no „jaukākajiem” valdības paziņojumiem ir nupat izskanējusī informācija par fiskālo telpu, kuŗa samazinās un kuŗa samazināsies. Visu patiesību droši vien, it sevišķi pirms vēlēšanām, diez vai izdosies uzzināt, bet ir skaidrs, ka budžets samazināsies un ka naudas trūks ne vienai vien iecerei. Par to brīdinājumi izskanēja jau pirms nodokļu reformas, bet toreiz polītiķi apgalvoja, ka budžets spēšot ātri atkopties. Neoficiāla un klusināta informācija no valdības nama puses par to, ka fiskālā jeb valsts ieņēmumu telpa samazinās un ar steigu jāpārskata prognozes, jau izskanēja pirms kāda laika.

 

Runas par to, ka jāmazina ēnu ekonomika, lai aizpildītu robu, neizklausās īpaši pārliecinoši, jo to valsts dara jau visus neatkarības gadus. Īsi sakot, gan darot vajadzīgu darbu – reformējot nodokļu polītiku,  gan pie reizes krājot sev bonusus vēlēšanām, polītiķi varēja jau no paša sākuma pateikt, ka naudas tuvākajos gados būs maz un velti nevajag cerēt. Galu galā nodokļus maksā iedzīvotāji un viņiem ir tiesības zināt, kā būs tālāk. Tādēļ kārtējo reizi jāteic, ka vēlētājiem jādomā jau tagad, nevis jāsajūsminās par saviem mīluļiem, baidoties noberzt kaut kripatiņu zeltījuma iedomu tēliem.