Par pieminekli un provokācijām
Kārlis Streips    05.03.2019

 

 

Latvijā, kā zinām, darbojas tīmekļa portāls Manabalss.lv, kuŗā ikviens var pieteikt ideju izskatīšanai  Saeimā.  Proti, ja cilvēks var pieteikt ideju izskatīšanai Saeimā. Proti, ja 10 000 cilvēku parakstās kā atbalstītāji, tad ideja tiek iesniegta Saeimā, kur vispirms to apspriež Mandātu un iesniegumu komisija un tad, ja komisijā vairākums deputātu to atbalsta, tā tiek apspriesta Saeimas plenārsēdē. Šādiem iesniegumiem bijis dažāds liktenis – reizēm Saeimas „gudrās galvas" saprot, ka doma laba, un attiecīgo likumu pieņem vēl pirms savākts nepieciešamais skaits parakstu,  citreiz komisija un Saeima  to apstiprina. Bet citkārt priekšlikums tiek noraidīts.

 

Jaunākais pieteikums no Manabalss.lv  ir par temu. „Uzvaras pieminekļa demontāža." Iesniedzējs – vīrs vārdā Uģis Polis, Latvijā  pazīstams kā radio uzņēmuma dibinātājs un dīdžejs. Iesniegumā rakstīts: „Uzskatu, ka Uzvaras piemineklis ir kļuvis par simbolu visām zvērībām, ko Padomju vara 51 gada laikā ir nodarījusi Latvijai, un  fakts, ka pēc 26 gadiem, kopš Latvijas republika ir neatkarīga valsts, šis piemineklis, kas simbolizē milzīgo ļaunumu ko PSRS ir nodarījusi Latvijai, man, pārējiem latviešiem un Latvijas un citiem iedzīvotājiem šķiet absolūti nepieņemams."

 

Pieļauju, Laika un Brīvās Latvijas lasītāji sevi pievienos tekstā minētajam jēdzienam „pārējie latvieši." Uzvara, kāda tur tiek pieminēta, nav latviešu tautas uzvara. Tā bija Padomju Savienības uzvara pret nacistiem, taču Latvijai tas nozīmēja pusgadsimtu gaŗu okupāciju. Turklāt – Vladimira Putina valdība Maskavā cenšas pārliecināt pasauli, ka tā dēvētajā „lielajā tēvijas kaŗā" Padomju Savienība būtībā uzvarējusi viena pati. Tas skatāms arī piemineklī, kur blakus lielajam obeliskam ir statuju grupa, kuŗā nudien redzami tikai Sarkanarmijas kaŗavīri. Patiesībā taču PSRS kaŗā prevalēja, tikai pateicoties aliansei ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Lielbritaniju un citiem sabiedrotajiem. Man vienmēr licies, ka piemineklis būtu patiesāks, ja tur pievienotu arī citu valstu zaldātu figūras.

 

Taču attiecībā uz pieminekļa demontāžu ir viena liela problēma, kuŗas dēļ, starp citu, līdzīgu Manabalss.lv priekšlikumu Saeimas Mandātu komisija noraidīja pirms pāris gadiem. Proti, Latvijai ar Krieviju ir līgums par savstarpēju memoriālu būvju un masu apbedījumu vietu saglabāšanu. Apbedīts neviens tā dēvētajā Uzvaras parkā gan nav, taču memoriāla vieta tā ir nepārprotami. Te der atcerēties, kas notika, kad Igaunijas valdība nolēma tā dēvēto bronzas zaldātu, tautā sauktu par „Aļošu" , pārcelt no pilsētas centra uz kādu militāru kapsētu. Rezultāts bija straujš lūzums attiecībās starp Igauniju un kaimiņvalsti, tajā skaitā vairāku dienu gaŗumā piedzīvots kiberuzbrukums Igaunijas valsts un citām iestādēm. Kopš tā laika mūsu kaimiņvalsts ir kļuvusi arvien agresīvāka, kā tas bijis attiecībās  ar Ukrainu, un arī citās jomās, un visticamāk šis nebūtu īstais brīdis, kad bakstīt Kremļa lapseņu pūzni. Varu piekrist U. Poļa pieteikumā bilstajam, ka „Krievija pēdējos gados vienpusīgi aktīvi lauž, ignorē un neievēro daudzas starptautiskās vienošanās un līgumus." Taču nevaru piekrist domai, ka Latvijai būtu prāta darbs rīkoties tāpat, vēl jo vairāk, ja viens no pieteikuma autora ieteikumiem ir šāds: „Nacionālie Bruņotie spēki detonē Uzvaras pieminekli ar sprāgstvielām no Aizsardzības ministrijas budžeta." Tā nu būtu provokācija visaugstākajā pakāpē!

 

Ir tiesa, ka Uzvaras parks reizi gadā, 9. maijā, kļūst par balagāna vietu, cilvēkiem it kā pieminot PSRS dižo uzvaru kaŗā, bet patiesībā gan vairāk klausoties mūziku, bļaustoties un piedzeroties. No otras puses, parks nav tikai piemineklis, tajā arī dažādas izklaides un atpūtas iespējas. Rīgas dome nule nākusi klajā ar priekšlikumu uzsākt parka plašu renovāciju par apmēram četriem miljoniem eiro, jo ir tiesa, ka daudzi celiņi un citi infrastruktūras elementi parkā ir pagalam noplukuši. Var, protams, jautāt kāpēc šāda prioritāte laikā, kad Rīgas ielas ir vienos caurumos un nupat pašvaldība ir paziņojusi, ka bēdīgi slavenajā uzņēmumā Rīgas satiksme šogad būs vajadzīga 130 miljonu eiro financiāla piešprice? Ir  iemesls domāt, ka piedāvājums tieši par Uzvaras parka remontēšanu ir saistāms ar faktu, kā Rīgas mērs Nils Ušakovs nolēmis kandidēt Eiropas parlamenta vēlēšanās. Tā teikt, savējie sapratīs un atbilstoši reaģēs.

 

Tiesa, EP vēlēšanas būs tikai pēc pāris mēnešiem, parku tik ātri  kārtībā nesavest, taču Ušakova komanda allaž ir bijusi itin prasmīga, te pielabojot kādu iekšpagalmu, te savedot kārtībā kādu bērnudārzu, te arvien plašākām sabiedrības grupām piedāvājot atlaides vai pilnīgu cenas atcelšanu sabiedriskajā transportā. Tas vēlētājiem pašvaldību vēlēšanās ļauj  piemirst, ka Rīga ir līdz ārprātam korumpēta pilsēta. Skandals ap kukuļdošanu Rīgas satiksmes kontekstā nav ne tuvu vienīgais, ko pašvaldība piedzīvojusi. Bet vienmēr ir bijis gana  daudz galvaspilsētas iedzīvotāju, kuŗi tajā nekādi nevaino „mūsu Nilu". Uzvaras piemineklis nav nekas īpaši vēsturisks. Darbs pie tā aizsākās 1979. gadā, tas pabeigts 1985. gadā. Starp citu, viens no architektiem, Ļevs Bukovskis, Otrajā Pasaules karā piedalījās Latviešu leģionā. Tādus cilvēkus visbiežāk Padomju Savienība parasti gan represēja, nevis tiem uzticēja pieminekļu celšanu... Apkārtējā parkā savukārt lieli plāni savulaik  bija Kārļa Ulmaņa valdībai, kuŗa tur vēlējās uzcelt monumentālas celtnes, kā arī plašu brīvdabas skatuvi Dziesmu svētku un citu lielu sarīkojumu  rnorisei. Šiem plāniem punktu pielika kaŗš. 

 

Mūsdienās Uzvaras parks būtībā ir atpūtas vieta. Vasarā tur var iet pastaigās, ziemā – paslēpot. Taču pieminekļa demontāža, it īpaši to uzspridzinot, nudien nebūtu laba doma. Kopš okupācijas beigām pagājuši 26 gadi. Manuprāt, pieaugusi sabiedrība to var pieciest.