Par mūsu ceļu uz NATO
Kārlis Streips    21.02.2023

 

2003. gada 17. februārī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga bija Vašingtonā, kur viņa Baltajā namā tikās ar toreizējo ASV Valsts prezidentu Džordžu Bušu, jaunāko. Viens no mērķiem bija apliecināt Latvijas atbalstu amerikāņu briestošajam plānam par Irākas diktatora Sadama Huseina atbruņošanu. Tobrīd ASV valsts sekretārs Kolins Pauels jau bija uzstājies Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē ar apgalvojumu, ka Vašingtonas rīcībā esot neapgāžami pierādījumi, ka Huseinam jau ir masu iznīcināšanas ieroči. Bušam jaunākajam, acīm redzot, tas bija vajadzīgs, lai pabeigtu sava tēva Džordža Buša, vecākā iesākto minētajā Tuvo Austrumu valstī. 1991. gadā Huseins negaidot anektēja kaimiņvalsti Kuveitu, un Bušs saorganizēja patiesi starptautisku koalīciju, lai irākiešu spēkus no turienes atkal padzītu. Bija doma doties tālāk uz Bagdādi un sagūstīt pašu Huseinu, bet allaž piesardzīgais ASV prezidents nolēma pagaidīt. Savukārt ļaunākais pēc 11. septembŗa uzbrukuma Ņujorkā un Vašingtonā ļoti centās pierādīt saites starp terroristu organizāciju al-Kaida un Irāku. Īstenībā tas bija galvenokārt viceprezidents Diks Čeinijs, kuŗš dzina uz karošanu. Vēlāk savos memuāros Pauels uzstāšanos ANO aprakstīja kā baisu kļūdu.

 

Lielu atbalstu amerikāņu plāniem sniedza tālaika Lielbritanijas premjerministrs Tonijs Blērs, kuŗš arī teicās zinām “pierādījumus” par Irākas ieroču sistēmu. Taču atšķirībā no koalīcijas 1991. gadā šoreiz arī bija valstis, kuŗas atteicās tur piedalīties. Sevišķi uzstājīgs bija Francijas prezidents Žaks Širaks, kuŗš nākamajā dienā pēc mūsu valsts prezidentes sarunas ar Amerikas prezidentu Austrumeiropas valstu vēlmi atbalstīt topošo koalīciju aprakstīja ar vārdiem “infantila un bīstama” un nāca klajā ar domu, ka tās “palaida garām lielu iespēju paklusēt.” Francijas prezidents arī deva mājienu, ka lēmums varētu sarežģīt minēto valstu nākotni Eiropas Savienībā. Tā nenotika. Latvija par pilntiesīgu ES dalībvalsti kļuva 2004. gada 1. maijā.

Pirms doties uz Ameriku, Valsts prezidente uz Rīgas pili aicināja toreizējo premjeru Einaru Repši, Saeimas priekšsēdētāju Ingrīdu Ūdri, ārlietu ministri Sandru Kalnieti un aizsardzības ministru Ģirtu Kristovski. Tobrīd atklāts vēl bija jautājums, vai lietu varēs atrisināt diplomātiskā kārtā. V. Vīķe-Freiberga: “Ja tiek jautāts, vai esat par kaŗu Irākā, domāju, ka tautas balss noteikti atbildēs - nē. Jautājumam ir jāskar svarīgāka problēma, Irākas piespiedu atbruņošana, kas saistīta ar pēdējos 10 gados pieņemtajām Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcijām.”

 

S. Kalnietes replika: “Mēs savu preses konferenci rīkojām Ministru kabineta telpās, lai neuzsvērtu ne ārlietu, ne aizsardzības ministrijas dominanti Irākas jautājumā. Kopš 31. janvāŗa, kad Ārlietu ministrija sniedza savu paziņojumu, un 5. februāŗa, kad ASV Valsts sekretārs Kolins Pauels uzstājās ANO Drošības padomē, nekas nav būtiski mainījies. Es vēlreiz gribu uzsvērt - neviena valsts, tajā skaitā arī Latvija nevēlas kaŗu Irākā! Pašlaik vēl nav izsmelti visi diplomātiskie līdzekļi Irākas ietekmēšanai. Jautājums nav par to, vai kaŗot ar Irāku, bet gan par to, ka Irākai ir jāatbruņojas. Šajā jautājumā vienoti ir gan ASV, gan tās Eiropas sabiedrotie, gan jaunuzaicinātās NATO dalībvalstis un starptautiskā sabiedrība kopumā. Jautājums ir tikai par taktiku, kā rīkoties, lai to sasniegtu.” Valsts galvenās amatpersonas, tiekoties Rīgas pilī, arī atzina, ka galīgais lēmums par piedalīšanos Irākas atbruņošanā būs jāpieņem Saeimā.

 

Tā diena pienāca 2003. gada 19. martā. Premjerministrs Repše debates uzsāka ar šādu paziņojumu: “Šī sēde sasaukta īsti laikā, ne par agru, ne par vēlu, bez kādas steigas, taču arī bez mazākās kavēšanās. Vēl aizvakar mēs nevarējām par šo jautājumu runāt ne valdībā, ne Saeimā, jo tādējādi mēs būtu atklājuši mūsu sabiedroto mums konfidenciāli uzticētos tālākas stratēģijas un rīcības plānus. Tāpēc mēs nevarējām šo soli spert, pirms vēl sabiedrotie nebija skaidri un gaiši pateikuši par saviem nodomiem un pirms nebija izsmeltas visas diplomātiskā risinājuma iespējas. Taču tāds brīdis ir pienācis tagad, un mēs esam šo jautājumu, kā demokratiskā valstī pienākas, cēluši parlamenta priekšā šodien, bez vilcināšanās, bez mazākās kavēšanās, tikko to atļauj apstākļi.”

 

Tā bija 8. Saeima, un debates par to, vai piedalīties amerikāņu vadītajā procesā, ilga visu dienu un līdz pat nākamajam rītam. Galīgajā lasījumā par Latvijas atbalstu ANO Drošības padomes rezolūcijas 1441 izpildei nāca plkst. 3:42 no rīta. Vispirms lēmuma projekts apstiprināts pirmajā un pēc tam otrajā un galīgajā lasījumā. Balsojums bija 73 par, 24 pret, te vēl piebilstot, ka Amerika, Lielbritanija, Austrālija un Polija Irākas bombardēšanu bija sākusi pusnaktī, un tātad trīs stundas un 42 minūtes pirms Latvijas galīgā lēmuma turp sūtīt arī savus kaŗavīrus.

 

Tā dēvētais otrais Persijas jūras līča kaŗš turpinājās daudz ilgāk nekā pirmais. Trīs no Latvijas zaldātiem mājās tika atvesti zārkā. Patlaban Irākā ir 34 kaŗavīri no Latvijas, un viņu mandāts patlaban ir apstiprināts līdz šī gada 1. novembrim.

 

Pagājušajā nedēļā Saeima beidzot atsāka darbu pie likuma par Valsts aizsardzības dienesta veidošanu. Lasītāji, iespējams, atcerēsies, ka pērn pēc Kremļa fašista genocīda uzsākšanas Ukrainā, šāda dienesta izveidošana no Aizsardzības ministrijas puses tapa prezentēta kā ļoti steidzama lieta. Tomēr izrādījās, ka ministrijas izstrādātais likuma projekts bija brāķis, un 13. Saeima tā arī netika līdz tā tālākai izskatīšanai. 14. Saeima to atjaunoja, un pagājušajā nedēļā bija otrais no trim lasījumiem. Balsojums bija 77 par un 11 pret. Pret bija deputāts Edmunds Zivtiņš no partijas “Latvija pirmajā vietā”, kā arī visi 10 klātesošie deputāti no partijas Stabilitātei! Šī pēdējā partija ir ieņēmusi Saskaņas kādreizējo vietu kā kaimiņvalsts lielākā atbalstītāja, lai gan nākamajā dienā pēc Kremļa fašista barbarisma uzsākšanas pat Saskaņa neuzdrīkstējās balsot pret rezolūciju Saeimā, kuŗā uzbrukums tika nosodīts.

 

24. februārī aprit gads, kopš Putins uzsāka savu “speciālo militāro operāciju” Ukrainā. Dievs ar Stabilitātei!, kuŗa, cita starpā, savus atbalstītājus konsekventi uzrunā nevis valsts, bet gan krievu valodā. Galvenais ir fakts, ka NATO ir atkārtoti apsolījusi, ka tā aizsargās ikkatru kvadrātcentimetru territorijas alianses dalībvalstīs. Patlaban rādās, ka Kremļa fašists jau ir sācis domāt par uzbrukumu pret Moldovu. Vēsturē ir kaŗš ar Gruziju, Krimas aneksija, marodēšana Ukrainas dienvidaustrumos un nu asinspirts, kādu fašists sarīkojis kaimiņvalstī. Tāpēc ikkatram latvietim jābūt pateicības pilnam, pirmkārt, par to, ka Valsts prezidentei 2003. gadā nenodrebēja roka, un, otrkārt, ka gadu pēc tam NATO pastiepa savu roku mūsu virzienā un aicināja nākt alianses pulkā. Īpaši šai laikā, kad tepat blakus plosās briesmīgs kaŗš.