Par ko runāja oligarchi?
Sallija Benfelde    12.07.2017

 

Latvijā gadu gaitā “oligarchu lieta” bija kļuvusi par tādu kā apnicīgu tēmu, kuŗa sešu gadu gaŗumā ik pa laikam tikusi apspriesta sabiedrībā saistībā ar ierosināto kriminālprocesu un kas pagājušā gada decembrī tika izbeigts pierādījumu trūkuma dēļ. Nevarētu teikt, ka lietas izbeigšana Latvijā tobrīd būtu radījusi īpašu satraukumu, jo jau kādu laiku vairs nebija šaubu, ka nekas nenotiks un tiesāts neviens netiks. Nu sabiedrības neapmierinātība un sašutums aug augumā un tiek uzdoti jautājumi gan ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram, gan jaunajam Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājam Jēkabam Straumem, kuŗu Saeima amatā apstiprināja 15. jūnijā – dienā, kad nāca klajā žurnāla Ir numurs ar pirmajām publiskotajām “oligarchu sarunām”.

 

Polītiķi vai nu klusē, vai apgalvo, ka nekā nezina, sarunas esot safabricētas, jo galu galā KNAB un Ģenerālprokuratūra taču lietu nolēmušas izbeigt, tātad nekāda nozieguma nav bijis. Ģenerālprokurors un jauni KNAB vadītājs apgalvo noteikti un dzelžaini – lietā tikušas izmeklētas četras epizodes (jo par citām epizodēm vispār nav bijis nekāda pamata sākt kriminālprocesu), un šajās epizodēs nav atrasti pierādījumi, lai apsūdzība varētu tikt izvirzīta. Nav pierādījumu, nav apsūdzības.

 

Gan no polītiķu, gan no tiesībsargājošo iestāžu puses tiek apspriests arī jautājums, vai sarunu publiskošana, ja tās tiešām ir autentiskas un nav viltotas, nav valsts noslēpuma pārkāpums. Vārdu sakot, vispirms tikšot noskaidrots, vai sarunas nav safabricētas, jo prokuratūrai un izmeklētājiem neesot bijuši pieejami tā paša apjoma un tādi sarunu ieraksti, kādi acīmredzot ir žurnāla rīcībā, pēc tam tikšot skatīti divi jautājumi – vai ir pamats atsākt izmeklēšanu un vai ierakstu publiskošana ir vai nav noziegums, pārkāpjot likumu par valsts noslēpumu. 

 

Žurnālā Ir trīs numuros ir pārstāstītas un publiskotas tagad jau bijušā polītiķa Aināra Šlesera un joprojām polītikā esošo Aivara Lemberga, Jāņa Urbanoviča, Andra Amerika un arī zemkopības ministra Jāņa Dūklava sarunas, kā arī ar viņiem saistīto biznesa un darījumu cilvēku Viestura Koziola, Ralfa Kļaviņa, Laura Dripes, Valērija Kargina (viens no bijušajiem bankas Parex īpašniekiem) sarunas. Tās ir gan par Rīgas Tirdzniecības ostu, gan par airBaltic, par uzturēšanās atļaujām un to tirgošanu, par Rīgas domi, valdību un prezidentu – kuŗš šai amatā derētu un kuŗš galīgi ne, par avīzi Diena un par to, ka vajadzētu “sakārtot” sabiedriskos medijus Latvijas Televīziju un Latvijas Radio.

 

Tās ir sarunas par plāniem, kā tikt pie savām daļām uzņēmumos, kas pieder arī valstij, kā legālizēt savas īpašumtiesības, kā vajadzīgajās vietās un amatos ielikt “savējos”, kā ietekmēt tiesībsargājošās iestādes, „nolikt pie vietas” žurnālistus un tā tālāk, un tā tālāk. Varētu teikt – diži plāni, kā iebāzt valsti savā kabatā un kā panākt, lai publiski neviens neuzdrošinātos kaut ko nopietni kritizēt. Sarunās parādās arī tas, ka Latvijas Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) jau sen labprāt „uztaisītu” valdību kopā ar Saskaņu – vismaz Lembergam tā patiktu, ja vien pietiktu balsu šādai valdībai. Vēl jāpiebilst, ka sarunu stils ir “izcili smalks”, krievu lamuvārdi tajās ir gluži neatņemama sastāvdaļa. 

 

Nav pamata neticēt, ka minētajās četrās epizodēs tiešām nav pierādījumu, lai izvirzītu apsūdzības un lieta nonāktu tiesā. Neapšaubāmi, ka tikai sarunas vien nav pierādījums, jo jānoskaidro, vai plāni ir īstenoti. Neiedziļinoties detaļās, jāteic, ka vismaz daļa polītisko plānu nav īstenojušies (vai nav īstenoti), jo rezultāts ir acīmredzams – pēc 10. Saeimas atlaišanas Šleseram vairs nav izdevies iekļūt Saeimā vai kļūt par ministru. Tāpat arī Saskaņa, kaut arī joprojām valda Latvijas galvaspilsētā, nav iekļuvusi valdībā. Tiesa gan, tas ir vēlētāju balsojuma dēļ, nevis polītiķu vai tiesībsargājošo iestāžu īstenotās attieksmes dēļ. Tāpat arī nav izdevies “sakārtot” sabiedriskos medijus, kaut arī mēģinājumi, izmantojot likumdošanas pilnvaras, ir notikuši un notiek visu laiku, un Šlesers kādā sarunā paziņo, ka Latvijas Televīzijā esot cilvēki, kas gatavi izpildīt viņa uzdevumus.

 

Tāpat arī grūti pateikt, vai iepriekšējais Valsts prezidents Andris Bērziņš (ZZS) nonāca savā amatā, pateicoties Šlesera un Lemberga pūlēm, vai arī tā notika, pateicoties vēl daudziem citiem apstākļiem, kuŗi ietekmēja Saeimas deputātu balsojumu. Nevar arī spriest, vai tas tiešām bija tikai Lemberga shemu rezultāts, ka Jāni Maizīti Saeima vēlreiz neapstiprināja ģenerālprokurora amatā, lai gan atbalstu valdošā koalīcija bija apsolījusi. Šlesers, pusdienojot kopā ar ZZS pārstāvēto zemkopības ministru Jāni Dūklavu, saka: “Aivars nodemonstrēja spēku un iedeva pa rīkli ģenerālprokuroram”. Polītiskajās norisēs bieži vien rezultātu var panākt arī citos, ne plānotajos veidos un pavisam citi cilvēki. Tādēļ ir vajadzīgi liecinieki, tāpat kā tie ir vajadzīgi dažādos saimnieciskajos darījumos. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, izmeklētājiem jābūt augstas klases profesionāļiem. Otrkārt, ir jāatrod cilvēki, kuŗi būtu ar mieru sniegt liecības. Par profesionālismu jāteic, ka pēdējos gados KNAB ir cītīgi nīdēts jeb, kā nesen ar krietnu ironijas devu par sevi sarunu festivālā “Lampa” Cēsīs no skatuves sacīja bijusī KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe: “Visu KNAB vadītāju galvenais uzdevums bija atlaist Jutu Strīķi. Tagad nezinu, ko darīs jaunais KNAB vadītājs, ar ko gan viņš nodarbosies, jo Strīķe ir prom.”

 

Savukārt par lieciniekiem jāteic, ka tādus nudien atrast laikam var būt pat neiespējami, jo, saprotot, kāda nauda un ietekme iesaistīta, var saprast, ka cilvēki negrib kļūt par pašnāvniekiem. 

 

Un ne jau tas vien. Izrādās, ka jau 2009. gadā, drīz pēc operatīvo pasākumu sākšanas daži KNAB darbinieki un arī tolaik augsta līmeņa polītiķis – Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Dzintars Jaundžeikars (no Šlesera partijas un Latvijas ceļa apvienības), nopludināja informāciju par noklausīšanos, proti, par to bija informējis Šleseru. Kaut arī par to Jaundžekars saņēma sodu – 14 tūkstošus latu un liegumu divarpus gadus ieņemt amatus valsts pārvaldē, ļaunums jau bija nodarīts. Turklāt kaut kas no ierakstītajām sarunām tika jau toreiz nopludināts. Punktu acīmredzot pielika Saeimas atteikums noņemt Šleseram deputāta imunitāti.

 

Vai sarunu publiskošana mainīs Latvijas polītiku? Uz šo jautājumu var atbildēt – jā un nē. 

 

Jāatzīst, ka Latvijas sabiedrība neko vairāk par sašutuma paušanu šobrīd izdarīt nevar. Ir sāktas dienesta pārbaudes, lai noskaidrotu, vai tiešām daļa sarunu ierakstu nav nonākusi līdz izmeklētājiem un prokuratūrai. Ja izrādīsies, ka tā ir, tad materiālus vajadzēs pārskatīt, lai lemtu par to, vai ir pamats lietu atjaunot. Taču arī tad nav cerību, ka pēkšņi atradīsies cilvēki, kuŗi būs ar mieru liecināt. Varbūt vienīgi var cerēt, ka izdosies atrast pierādījumus saistībā ar zemkopības ministru Dūklavu, kuŗš it kā lūdzis palīdzēt nokārtot jautājumu saistībā ar sev pastarpināti piederošu zemes gabalu ostā. Dūklavs gan par to negrib runāt un teic, ka tās ir muļķības. Tomēr faktu par nedeklarēto īpašumu varbūt var izdoties pierādīt, ja tāds tiešām ir bijis.

 

Protams, sabiedrība var prasīt gan ģenerālprokurora, gan pat Valsts prezidenta atkāpšanos, bet patiesībā tās būs vien emocijas. Kā jau rakstīju – ja daļa ierakstu kaut kur “pazudusi”, vēl jāpierāda, kuŗš tos “pazaudējis” un kuŗā iestādē tas noticis. Kamēr notiek iekšējās pārbaudes, vainīgo nav. Var arī prasīt, lai Valsts prezidents sasauc Nacionālās Drošības padomes sēdi, bet – lai tiktu pieņemts kāds lēmums, tas jāpieņem vienbalsīgi, turklāt Padomei ir padomdevēja, ne likumdevēja tiesības. Un ko gan Padome varētu ieteikt? Veikt iekšējo izmeklēšanu, bet tā jau notiek. 

 

Domāju, ka juridiski tam, ka sarunas kļuvušas zināmas visai sabiedrībai, lielas nozīmes nav. Bet sabiedrības izpratni par to, kas ir kas polītikā, gan tas varētu vairot. Jo, lai nu kā ir ar sarunu autentiskumu, tās spoži ataino daļas polītiķu domāšanas veidu – valsts ir tikai viņu biznesa instruments un patiesībā absolūti vienīgais, kas viņus interesē, ir sava kabata un vara. Un varbūt vēl arī tuvinieki, ja tiem ir “pareizā domāšana”. Runas par tautu, demokratiju un tiesībām viņuprāt ir tikai tāds “dūmu aizsegs”, ko taču nevar ņemt nopietni. Starp citu, gluži tāpat domā Krievijas mūsdienu cars Putins. Tāpēc arī acīmredzot, zaļie zemnieki ar Aivaru Lembergu priekšgalā tik labi saprotas ar Putina partijas sadarbības līguma partneriem Saskaņu. 

 

Vārdu sakot, publiskotās sarunas varētu atvērt acis tiem, kuŗi līdz šim uzskatījuši, ka, piemēram, Lembergs ir tautas glābējs un tēvs un ka viņam vajadzētu būt premjeram vai prezidentam. Publiskotās sarunas liecina, ka Lembergs neuzskata sevi par tādu muļķi, lai kļūtu par premjeru vai prezidentu, jo viņam tas nav izdevīgi, tāpēc viņš arī nekad nav grasījies reāli to darīt.

 

Savu labumu publikācijas tomēr ir nesušas – tās ir apstiprinājušas to, par ko daudzi nojauta, un pat tad, ja izrādītos, ka kādās ļoti “viltīgās vietās” tās ir piepušķotas klāt, tas tomēr skaidri parādītu minēto (un ne tikai) polītiķu domāšanas veidu. Negribētos, lai vienīgais “sausais atlikums” žurnāla Ir veikumam paliktu jau minētajā sarunu festivālā “Lampa”, kuŗu apmeklēja tūkstošiem cilvēku, no skatuves paustais, ovācijas izraisījušais joks: “Latvijā ir divi ievērojami sarunu festivāli – festivāls “Lampa” un sarunu festivāls Rīdzenē.”