Opozicijas loma
Kārlis Streips    16.04.2019

 

 

11. aprīlī Saeimas kārtējās plenārsēdes sākumā Saeimas priekšsēde Ināra Mūrniece paziņoja, ka ministru prezidents Krišjānis Kariņš lūdzis jautājumu par viņa vadītās valdības darbu atlikt uz sēdes beigām. Deputāti piekrita. Kad jautājumi tika izskatīti spīkere aicināja  uz pauzi līdz plkst. 15. Iemesls – Kariņa kungs torīt nemaz nebija Latvijā – viņš bija Briselē, kur Eiropas Savienības valstu vadītāji izmisīgi centās saprast, ko iesākt ar Lielbritaniju un Breksit. 

 

Galu galā sapulces dalībnieki piekrita ļaut Londonai turpināt diskusijas par šo ieilgušo procesu līdz pat oktobŗa beigām, tātad, līdz Helovīniem. Ka tik atkal nesanāk raganu un mošķu nakts, tāpat kā tas bija baisajā dienā 2016. gada jūnijā, Jāņu rītā, kad briti nolēma izstāties no ES, lai gan pašiem nebija nekādas sajēgas, ko tas nozīmēs. Cilvēki bija saklausījušies stāvus melus par to, ka pēc izstāšanās Lielbritanijai maģiskā kārtā katru nedēļu būs papildu 350 miljoni mārciņu, ko veltīt veselības aprūpei, kā arī par rasistisko domu, ka Brisele slepus plāno ES uzņemt Turciju, kas nozīmētu, ka vienā mirklī visi 80 miljoni turku pārceltos uz Lielbritaniju un visiem britiem atņemtu darbu. Kolīdz referendums bija beidzies, izstāšanās atbalstītāji sāka taisnoties, ka tā viņi nemaz  nebija domājuši, taču rezultāts bija tāds, kāds tas bija. Kārtējā apspriede bija iemesls, kāpēc Latvijas premjērministrs bija ārzemēs, turklāt no turienes viņam bija paredzēts doties uz Chorvatiju, kur 16 Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu vadītāji tikās ar Ķīnas pārstāvjiem tā dēvētājā 16+1 formātā. Lozungs samitam – jaunu tiltu būvēšana ar atklātības, innovācijas un partnerības palīdzību. (Protams, var rasties jautājums par Ķīnas diktātoriskās valdības nolūkiem!) Latviju Kariņa vietā Chorvatijā pārstāvēja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, bet Kariņa kungs no Briseles steigšus atgriezās Rīgā, lai noklausītos to, kas "gudrajām galvām" par viņa valdību būs sakāms.

 

Pirmais runātājs bija pie frakcijām nepiederošais KPV LV  pārstāvis Aldis Gobzems. Viņš uzturējās tribīnē teju 50 minūšu gaŗumā, lai par Kariņa valdību paziņotu: „Es nezinu, vai ir iespējams vēl zemāk nolaisties". "Kariņa izpratne par nodokļu polītiku nav saskaņā ar Eiropas Savienības reglamentu", utt., utml. Citi opozicijas deputāti sūdzējās par to, ka valdība nav atcēlusi tā dēvēto obligātā iepirkuma komponenti (OIK) elektroenerģijas tirgū. Arī pie frakcijām nepiederošā, bet no Saskaņas saraksta ievēlētā Jūlija Stepaņenko atrada iemeslu pasūdzēties: "Kāpēc barojāt skolotājus ar solījumiem, ja tos nespēsit izpildīt?" viņa vaicāja.

 

OIK sistēmu nu nekādi nevar atcelt tūlīt un tagad.  Tas ir „valsts noteikts atbalsta mechanisms elektroenerģijas ražotājiem, kas elektroenerģiju ražo koģenerācijas stacijās vai no atjaunojamiem energoresursiem." Šādu ražotāju ir daudz, ar visiem ir noslēgti līgumi, un vienpusīgi atteikties no līgumiem, protams, nevar. Atteikšanās gadījumā varētu nākties maksāt par vairāk nekā miljardu eiro kompensācijā no valsts budžeta naudas.  Opozicija ir bildusi, ka visa sistēma no paša iedīgļa esot bijusi Eiropas Savienības noteikumu pārkāpums, tāpēc līgumi būtu uzskatāmi par neesošiem kopš to parakstīšanas brīža. Par to gan neprotu spriest, jo neesmu jurists, taču arī man šķiet, ka parakstīts līgums tomēr nav kaut kas tāds, no kā var atteikties tāpat vien.

 

Savukārt, kas attiecas uz skolotāju algām, ir tiesa, ka skolotāji mūsu valstī pelna salīdzinoši maz. Taču, pirmkārt, apmācāmo bērnu skaits laikā kopš valsts neatkarības atjaunošanas ir krietni sarucis, un tas savukārt ir novedis pie mazāku skolu slēgšanas, vai arī pie slodžu samazināšanas skolu personālam. Otrkārt, valdība nesen apstiprinātajā budžetā tomēr atrada visai ievērojamu naudu skolotāju algu palielināšanai. Nav tā, ka būtu "bārstīti" pilnīgi neizpildāmi solījumi.

 

Protams, tāda ir opozicijas loma –piekasīties. Pirmajās plenārsēdēs pēc Saeimas jaunās sesijas sākšanas opozicijas taktika bija piedāvāt priekšlikumus, kuŗu pamatā bija koalīcijas partiju priekšvēlēšanu laikā paustie solījumi. Tā, piemēram, Jaunā konservātīvā partija solīja ieviest tā dēvēto trīs reiz piecsimt plānu – 500 eiro minimālā pensija, 500 eiro neapliekamais minimums algām un 500 eiro neapliekamais minimums pensijām. Lieki teikt, priekšvēlēšanu laikā polītiķi var sasolīt zili zilus brīnumus, bet kā tie īstenojami? Rezultātā valdošā koalicija, tajā skaitā pati JKP, balsoja pret opozicijas piedāvātajiem plāniem. Mazliet liekulīgi no koalicijas puses – polītiski punkti opozicijas kontā – re, re, mēs gribējām tautai palīdzēt, bet koalicija pateica nē!

 

No Kariņa kunga atstādināšanas nekas nesanāca, kā jau tas bija sagaidāms. Tad, kad deviņi opozicijas deputāti bija pauduši savu sakāmo (Stepaņenko kundze pat divreiz), par neuzticības izteikšanu nobalsoja 33 deputāti, tajā skaitā visi Saskaņu un Zaļo un Zemnieku savienības pārstāvošie deputāti, kā arī trīs "gudrās galvas" no KPV, klātesošajai ZZS deputātei Janīnai Jaļinskai nebalsojot. Pret, saprotamā kārtā, balsoja visi 58 klātesošie koalīcijas deputāti.

 

KPV gadījumā ir vērts padomāt, kas īsti ir opozicija. Lasītāji, iespējams, atcerēsies, ka jau īsi pēc tam, kad partija pērnajās vēlēšanās Saeimā ieguva 16 mandātus, ievēlēto deputātu starpā, it īpaši starp jau minēto Aldi Gobzemu un partijas veidotāju Artusu Kaimiņu, izcēlās liela rīvēšanās, un galu galā Gobzems un vēl četri KPV deputāti balsoja pret Kariņa  veidoto valdību, kuŗā, starp citu,  viņu pašu partijai ir trīs ministru portfeļi. Pēc gaŗām diskusijām partija nolēma, ka no frakcijas tā minētos „revolucionārus" neizslēgs, taču viņi ir sava ceļa gājēji, tādi viņi palika  arī minētajā balsojumā par neuzticības izteikšanu Kariņa  Savdabīgi, vai ne? 

 

Krišjāņa Kariņa valdība turpinās  darbu. Tā amatā stājās tikai 23. janvārī, tātad mazāk nekā pirms simt dienām, kad normāli sevi apliecināt. Novēlēsim valdībai veiksmi!