Nerakstītais goda kodekss
Sallija Benfelde    19.04.2017

 

 

Pirms Lieldienām Latvijas sabiedrību pārsteidza kāda ziņa – Iekšlietu ministrijas (IeM) valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane vairs nevar veikt savus pienākumus, jo viņai beidzies pielaides termiņš valsts noslēpumam un tas nav atjaunots. Tiesa gan, Satversmes aizsardzības birojs (SAB) skaidro, ka lēmums par jaunas pielaides piešķiršanu vēl neesot pieņemts, turklāt Pētersone-Godmane līdz Lieldienām ir atvaļinājumā ārpus Latvijas, tādēļ jebkurā gadījumā informācija par to būs zināma tikai pēc Lieldienām. Savukārt plašsaziņas līdzekļi vēstījuši, ka pielaides nebūs un izskanējis arī pieņēmums, ka iemesls pielaides nepiešķiršanai esot Godmaņu ģimenes draudzība ar gāzes kompanijas Itera Latvija prezidentu Juri Savicki. Jāpiebilst, ka šī kompanija ir viens no akcionāriem “Latvijas gāzē”, un gāzi importē no Krievijas “Gazprom”.

 

Protams, tas pats par sevi nav likuma pārkāpums, jo nav valstī tāda saraksta, kuŗā būtu minēti cilvēki, ar kuŗiem nevajadzētu tikties vai draudzēties. Tomēr skaidrs arī ir tas, ka amatpersonām, it sevišķi tām, kuŗas ieņem augstus, atbildīgus un ar valsts noslēpumu saistītus amatus, ir arī savs nerakstīts uzvedības un goda kodekss. 

 

Likumā “Par valsts noslēpumu” rakstīts, ka pieeja konfidenciāliem, slepeniem un sevišķi slepeniem valsts noslēpuma objektiem tiek liegta personai, par kuŗu pārbaudes gaitā ir konstatēti fakti, kas dod pamatu apšaubīt tās uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu (9.3.6). 

 

Izskanējusī informācija medijos jau sadusmojusi minēto Juri Savicki, kuŗš paudis, ka viņa dzimšanas dienas svinēšana Chorvātijā, kuŗā piedalījies arī Godmaņu pāris, ir nejaušība un ka pazīšanās ar viņu drīzāk ir kā garants, ka pielaidi valsts noslēpumam Ilzei Pētersonei-Godmanei ir jādod.

 

Gadu gaitā dažādi Savicka publiskie izteikumi ir raisījuši daudzas diskusijas, un, protams, cilvēki tās vērtējuši dažādi – atkarībā no tā, kādi kuŗam uzskati. Tomēr pagājušajā gadā ASV privātā Stratēģisko un starptautisko pētījumu centra pētījumā secinātais, kā Krievija ir izvērsusi kampaņu, lai ar slēptiem polītiskiem un ekonomiskiem līdzekļiem manipulētu ar piecām Centrālās un Austrumeiropas valstīm, tostarp Latviju, ir nopietns signāls. Ziņojumā teikts, ka Krievija ir pieaicinājusi draudzīgus polītiķus, centusies dominēt enerģētikas tirgū un citās ekonomikas nozarēs, kā arī bremzējusi pretkorupcijas pasākumus, lai iegūtu ietekmi pār valdībām. Ziņojumā teikts, ka ar Krievijas interesēm saistīti uzņēmēji, piemēram, apgalvo, ka vietējā valdība nespēj pildīt savus pienākumus, tādēļ ciešāk jāsadarbojas ar Krieviju gan ekonomikā, gan polītikā, un kā viens no piemēriem minēts arī Itera Latvija vadītājs Juris Savickis.

 

 

Jāpiebilst, ka gadu gaitā Juri Savicki nācies intervēt vairākkārt, tomēr kāda, nu jau gadus 12 veca, intervija, manuprāt, pasaka vairāk par tajā sacītajiem vārdiem, tādēļ piedāvāju dažus sarunas fragmentus. Lasītājiem vien atliek spriest, vai draudzība ar Savicki raisa vai neraisa šaubas par amatpersonas spēju analizēt situāciju.

 

“Kā nolēmāt darboties dabasgāzes piegādes biznesā?

 

(..)Kādu dienu aizgāju pie viena no vadošajiem Gazprom darbiniekiem un teicu, ka briest dažādi notikumi un man ir interesanti risinājumi, kas varētu interesēt Gazprom un arī tos cilvēkus, kas dzīvo un strādā Latvijā.(..)

 

Un tomēr – vai jūsu panākumu pamatā nav agrākais darbs VDK pretizlūkošanā, kuru mēdza uzskatīt par čekas intelektuālo eliti? Zināšanas par cilvēkiem, sakari, prasme rīkoties ekstremālās situācijās biznesā lieti noder.

 

Pirmā daļa ņēma tikai pieredzējušus cilvēkus ar speciālu izglītību, un arī man tas negāja secen. Šis darbs deva man iemaņas un prasmes, zināšanas par cilvēkiem, un es to laiku nenožēloju. Tas bija ļoti interesants darbs. Nav labākas ideoloģijas par sociālismu un kristietību. Mēs cīnījāmies par to, lai tautai būtu labāk. Var runāt par to, kā tas izdevās, bet vismaz teorētiski mēs gribējām, lai katram cilvēkam būtu labi. Tā mēs toreiz augām, tā dzīvojām un apmēram astoņdesmit ceturtajā gadā sapratām, ka viss iet greizi un nepareizi. Mēs bijām pirmie, kas par to informēja. 

 

Vai tiešām nezinājāt par Latvijas okupāciju, par to, kas bija noticis patiesībā?

 

Es ticēju tam, ko rakstīja grāmatās un mācīja skolā (..) Man bija divdesmit trīs gadi, pabeidzu Rīgas Politechniskā institūta Automatizācijas fakultāti un iestājos aspirantūrā, kad pie manis atnāca un uzaicināja strādāt čekā. Atteicos, sacīdams, ka pie nagu maucējiem nestrādāšu, ja nu vienīgi izlūkošana varētu būt darbs, par kuŗu varētu padomāt. Izrādījās, ka viņi bija no izlūkdienesta un jau sen mani bija pētījuši. Tad notika pārbaudes, jo izlūka organismam jābūt spēcīgam, bija daudz jāmācās. Man riebjas lasīt tos izteicienus par čekistu metodēm – ko gan tie cilvēki zina par to!? Mēs nekad nepazemojām cilvēkus. Varbūt, ka bija arī darbinieki, kas izmantoja čekas vārdu, lai darītu dažādas lietas, varbūt, bet es zinu, ka mēs tā nerīkojāmies. Un vai tas, ka Latvijā viss notika bez asins izliešanas, nav arī mūsu nopelns? Mēs varējām vienā dienā pacelt trīsdesmit tūkstošus apbruņotu cilvēku – mums tādi bija sagatavoti ārkārtas apstākļiem un mēs varējām dot viņiem komandu rīkoties. Tagad visi ir aizmirsuši, ka to nedarījām.

 

Vai tiesa, ka bijušajiem VDK darbiniekiem ir savs klubs, kuŗā viņi tiekas?

 

Tā ir izdoma, neko neesmu dzirdējis par tādu klubu. Protams, par visiem bijušajiem darbiniekiem nezinu, bet vismaz pirmajai daļai tāda kluba nav. Lielā tikšanās ir manā dzimšanas dienā, kad vienreiz gadā satiekamies un iedzeram šņabi. Tad aprunājamies, kā kuŗam klājas, kādreiz cits citam piepalīdzam, bet tas arī viss. Mūsu dzīves ir ļoti dažādas, apmēram tāpat, kā satiekot skolasbiedrus – vienam iet ļoti labi, kādam neveicas, ar kādu vairs nav par ko runāt. Bet vienu gan varu teikt – no tiem laikiem, kad mēs bijām lielā valstī, es joprojām jūtos un uzvedos kā lielas valsts pārstāvis, kas, protams, ir pavisam neadekvāti, ņemot vērā manu pašreizējo stāvokli. Varbūt tas nāk man par labu, bet tā ir pretruna, ko esmu ievērojis. Manuprāt, tie cilvēki, kas toreiz jutās kā lielas valsts pārstāvji, arī šodien vēl jūtas tāpat. Un, kad saproti, kas tu esi patiesībā, paliek mazliet neomulīgi. Man ļoti patika Andŗa Piebalga intervija televīzijā, kad uz jautājumu, kādi pasaulei ir stereotipi par latviešiem, atbildēja: Nekādi! Tā jau arī ir, mūsu nav. PSRS konglomerātā mēs bijām kaut kas, mūs uzskatīja par Rietumiem, mums bija vēsture, kultūra, gudrība, mūs uzskatīja par labākiem nekā viņi paši, tad šodien tas ir pagājis. Iespējams, ka nākamās paaudzes uzskatīs sevi par maziņiem un neievērojamiem. Tas, ka viņi drīkstēs braukt un strādāt citiem, neko nemainīs.

 

Vai esat ticies ar Putinu un vai taisnība, ka savulaik Putins domājis par to, ka varētu jums piedāvāt Gazprom valdes priekšsēža amatu?

 

Uz šiem jautājumiem es negribētu atbildēt.