Mēs nerimsimies
   29.02.2012

Pamazām izkristalizējas tas, ko referendumā zaudējusī puse plāno darīt turpmāk.

Pagājušajā nedēļā kādā Latvijas laikrakstā bija plaša intervija ar Aleksandru Gapoņenko - ekonomikas zinātņu doktoru un vienu no galvenajiem referenduma rīkotājiem un atbalstītājiem. Šī komentāra virsrakstā ir vārdi, ko pauda Gapoņenko. Nerimsies tie, kuŗu galvenais mērķis Latvijā ir pārstāvēt tā dēvēto krievvalodīgo intereses.

A. Gapoņeko paredz tuvākajā laikā veidot „Nepārstāvēto parlamentu,” kas būtu Latvijas nepavalstniekiem domāts „parlaments”. Pēc intervijas nekļuva skaidrs, ko īsti šāds veidojums darītu, bet minēt taču varam – tur būtu bezgalīga vaimanāšana un bāršanās par visu, kas Latvijas nepavalstniekiem dzīvē nav tīkams. Droši vien arī pastāvīgā ņerkstēšana par to, ka cilvēkam, lai kļūtu par pilntiesīgu pavalstnieku, ir jāiemācās latviešu valoda. Ja grib, lai rīko šādu iestādi, tāpēc jau nav teikts, ka tai kāds īpaši pievērsīs uzmanību. Nepavalstnieki paši vien ir vainīgi par to, ka viņi ir nepavalstnieki. „Nepārstāvēto parlaments” būtu tāda pati nevalsts organizācija kā visas pārējās, ne nozīmīgāka, ne mazāk nozīmīga par citām.

Taču ir citi jautājumi, par kuŗiem runāja Gapoņenko un kuŗi ir būtiskāki. Pavalstniecību visiem pēc kārtas un bez jebkādiem kritērijiem – tas ir vēl viens mērķis. Ja tas izdotos, protams, nekāds „Nepārstāvēto parlaments” nebūtu vajadzīgs, taču cilvēks acīmredzot domā vispusīgi. Kā zināms, pavalstniecības tā sauktais nulles variants ir jautājums, par kuŗu patlaban tiek vākti paraksti, lai, iespējams, forsētu vēl vienu tautas nobalsošanu. Diez vai izdosies pat savākt nepieciešamo parakstu skaitu, bet te nu parādās šis „mēs nerimsimies” elements.

Gapoņenko intervijā tomēr vēl būtiskāks ir kas cits, proti, – tie, kuŗi referendumā zaudēja, visnotaļ aktīvi nu ķeŗas pie meliem par to, kā tad īsti Latvijas ļaudis balsojuši. Gapoņenko un viņam līdzīgie nepārtraukti apgalvo, ka par krievu valodas oficiālo statusu mūsu valstī esot veseli 40 procenti iedzīvotāju. Kā šie gudrinieki iegūst šo skaitli? Vispirms viņi apgalvo: tāpēc, ka nobalsošanā gandrīz 25% vēlētāju balsojuši par krievu valodu, tātad ceturtdaļa Latvijas iedzīvotāju ir par to. Ka 25% vēlētāju un 25% visu valsts iedzīvotāju nebūt nav viens un tas pats (jo gandrīz 30% balsstiesīgo referendumā vispār nepiedalījās), tas šos meļus neinteresē. Savukārt pie šiem it kā 25 procentiem viņi vēl pieskaita visus nepavalstniekus, un tad nu sanāk 40 procentu visu valsts iedzīvotāju. Grūti noticēt, ka visi Latvijas nepavalstnieki ir tik nelojāli, lai atbalstītu krievu valodas pārākuma tiesības mūsu valstī, bet tāds nu tas apgalvojums ir. Diemžēl mūsu valstī polītiskā kultūra jau krietnu laiku ir bijusi visnotaļ attālās attiecībās ar patiesību, tā ka īpaši pārsteigtiem mums nevajadzētu būt.

Savukārt Saskaņas centrs (SC), kam pēc referenduma nākas krietni laizīt brūces,  jo visi tā apgalvojumi, ka balsojums patiesībā bijis par visu ko, tikai ne par valodu, arī, izrādās, ir visnotaļ baltiem diegiem šūti, - nu ir ķēries pie pamatīga populisma, proti, pie jautājuma par pensijām. Precīzāk sakot, SC skarbi iebilst pret plāniem pakāpeniski paaugstināt pensionēšanās vecumu Latvijā, bet, ja valdība un Saeima šos plānus apstiprinās, SC sola vākt parakstus referenduma forsēšanai. Te gan jāatceras, ka līdzīga veida referendums notika 2008. gadā un izgāzās ar lielu blīkšķi, jo trūka kvoruma, taču populisms tik un tā sit ļoti augstu vilni. Kuŗam gan negribas atpūtā doties agrāk, nevis vēlāk? Bet, ja tas nozīmē lielas problēmas valsts sociālajam budžetam, kāda man tur daļa? Lai par to domā citi! Protams, par atbildīgu attieksmi to grūti nosaukt.

Patiesībā Saskaņas centram padomā ir kas cits, proti, – varbūt sākt aģitāciju, ka arī pašreizējā Saeima nekam neder, tā būtu padzenama un jārīko jaunas vēlēšanas. Nav nekādu šaubu, ka saskaniešiem joprojām drausmīgi kremt apziņa, ka, pagājušā gada vēlēšanās ieguvuši vislielāko balsu skaitu, viņi tik un tā palika aiz borta, kad tika veidota valdības koalīcija. Taču referendumā par valodu, var teikt, parādījās brīdinājums, ka SC elektorāts vai potenciālais elektorāts nav lielāks, kā bijis. Nav un vēlreiz nav. Jaunu vēlēšanu forsēšana, ļoti iespējams, Saskaņas centram varētu nozīmēt iešaušanu pašam sev kājā. Piedevām pilnīgi falšs ir SC apgalvojums, ka tas pārstāv visus Latvijas tā dēvētos krievvalodīgos. Tā nebūt nav patiesība. Piemēram, daudz piesauktajā jautājumā par to, ka visā atjaunotās Latvijas vēsturē Ministru kabinetā bijuši iekļauti tikai trīs krievu tautības cilvēki, netiek ievērotas divas patiesības. Pirmkārt, redzamākais no viņiem nebūt nenāca no kreisajām partijām, tas bija Vladimirs Makarovs, un Ministru kabinetā viņš pārstāvēja Tēvzemei un brīvībai/LNNK. Otrkārt, krievi ir visnotaļ plaši pārstāvēti citos polītikas līmeņos, tostarp Saeimā, ļoti daudzās pašvaldībās u.tml. Ja krievu cilvēki par visu vari vēlas būt Ministru kabinetā, tad viņiem atliek pievienoties kādai no partijām, kuŗām ir reālas izredzes iekļūt valdības koalīcijā (resp., ne jau Saskaņas centram), - un uz priekšu! Vajag tik gribēšanu un, protams, arī varēšanu.

Kas tikmēr notiek jautājuma otrā pusē? Latviešu partijās reakcija uz referendumu bijusi visnotaļ kusla. Tiek murmināts, ka varētu jau pareizticīgo Ziemsvētkiem piešķirt valsts svētku statusu. Kāpēc ne, jo neba jau visi pareizticīgie ir nelatvieši? Taču pēc šīs domas secināma cita - krietni savdabīgāka doma, proti, vajag ļaut katram cilvēkam Latvijā izvēlēties sev vienu svētku dienu, ko viņš var svinēt pats un uz darbu neiet. Uzņēmējdarbībā, jādomā, tas radītu krietnu chaosu, bet tāda nu tā doma ir.

Sabiedrisko pētījumu centrs Providus savukārt portālā Mūsuvalsts.lv pāris nedēļas aicināja ļaudis nākt klājā ar priekšlikumiem, kā veidot saliedētāku sabiedrību. Reakcija bija visnotaļ aktīva, cilvēki ieteica rīkot latviešu valodas mācības tiem, kuŗi valodu neprot, veidot kopīgu kultūras un informācijas telpu, jo patlaban latvieši patērē vienus, bet krievvalodīgie – lielākoties pavisam citus resursus, mācīt cilvēkus nešķirot citus pēc tautības u.tml. Daži ieteikumi bija visnotaļ amorfi: „Mācīt saudzīgu attieksmi pret pasauli.” Citi nāca no tādu cilvēku kā Gapoņenko dziesmu grāmatas – pavalstniecību jebkuŗam nepavalstniekam, kuŗš 1991. gada janvārī piedalījies barikādēs, tiesības nepavalstniekiem balsot pašvaldību vēlēšanās u.tml. Providus ieteica 10 populārākos priekšlikumus apspriest pēc nejaušības principa izvēlētiem 50 cilvēkiem. Doma bija tāda, ka kopā sanāks gan pavalstnieki un nepavalstnieki, gan vīrieši un sievietes, gan latvieši un nelatvieši utt. Pagaidām man nav zināms, ko šie ļaudis sarunājuši, taču ļoti pozitīvi vērtējams ir fakts, ka vismaz kāds viņus visus ir savedis kopā.

Centrālais jautājums tomēr te ir cits, un proti, nesaskaņa starp latviešiem un nelatviešiem lielākoties rodama polītikā, piemēram, domājot par bēdīgi slaveno 16. martu un 9. maiju. Ikdienas dzīvē problēmu ir daudz mazāk, dažādu tautību cilvēki precas, dzīvo kopā, strādā kopā u.tml. Atšķirība ir kultūras un informācijas telpā, tur patēriņš ir atšķirīgs. Un tas savukārt gan rada problēmu, gan arī sniedz iespējamu risinājumu. Nelojālam krievam Latvijā nav absolūti ne mazākās vajadzības kaut kur integrēties, jo Krievijas kultūras un informācijas (vai „informācijas”) vilnis ir milzīgs, un vismaz Latvijas lielākajās pilsētās joprojām mierīgi var dzīvot, nevienu vārdu latviešu valodā aizvien vēl neprotot. Taču arī te ir risinājums. Iespējas ir dažnedažādas. Kāpēc, piemēram, nelatviešu kultūras grupas nevarētu piedalīties Dziesmu svētkos, gan kopkoncertā, gan ar savu programmu. Latvieši un nelatvieši var sadarboties nevalsts organizācijās, skolās un daudz kur citur. Un, galvenais, pēc tam viņi var citiem pastāstīt, ka ir raduši kopīgas intereses un sadarbosies arī nākotnē. Šādu piemēru netrūkst jau tagad.

Zinu, trimdā joprojām dzīvo cilvēki, kas sapņo par pilnīgi latvisku Latviju, bet pilnīgi latviskas Latvijas nav bijis nekad, nav tagad un nekad nebūs nākamībā. Latvija nekad nav bijusi Dienvidslāvija, te asinis nelīst, bumbas nesprāgst un snaipeŗi nedarbojas. Paldies Dievam par to. Un tomēr ir vērts padomāt, kāpēc vēl 20 gadu pēc valsts neatkarības atjaunošanas mums jādebatē par valodas un pavalstniecības jautājumiem. Manuprāt, tas ir galvenokārt tāpēc, ka šie jautājumi polītikāņiem ļauj nedomāt par daudz svarīgākām problēmām. Toties svarīgi šie jautājumi ir tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuŗiem ar citu tautību cilvēkiem nav nekādu grūtību, un to vajag tā arī pateikt. Tikai tagad skaļāk, lai to var dzirdēt.

Kārlis Streips