Merkelei ceturtais uznāciens, AfD ‒ pirmais
FRANKS GORDONS    26.09.2017

 

 

Tātad Angelai Merkelei vēlētāji piešķīra vēl četrus gadus Vācijas kancleres amatā. Tā nu šī patiešām dūšīgā sieviete, kuŗu daudzi uzskata par "Rietumu atbildi Trampam", noturējusies 12 gadus, un 24. septembra vēlēšanu rezultātā šis ir viņas ceturtais uznāciens Vācijas Federātīvas Republikas polītiskajā skatuvē. Ja viņa turpinās vadīt Vācijas valdību (un faktiski valsti) konstitūcijā paredzētos nākamos četrus gadus, tad tas nozīmēs, ka vesela vāciešu paaudze uzaugusi, nepazīstot citu kancleri kā Merkeli.

 

2005. gadā pirmoreiz kļuvusi par valdības vadītāju, pateicoties savas partijas – Kristīgi demokratiskās savienības (CDU/CSU) ‒ uzvarai vēlēšanas. Angela Merkele, luterāņu mācītāja meita, bija pazīstama kā nevardarbīgas protesta kustības dalībniece 1989. gada rudenī – kustības, kas paātrināja Kremļa protektorāta – VDR agoniju.

 

Uzaugusi šajā valstiskajā veidojumā, viņa teicami apguva krievu valodu un, kancleres amatā vairākkārt tiekoties ar Vladimiru Putinu, brīvi un nepiespiesti varēja ar viņu sarunāties ‒ vēl jo vairāk tāpēc, ka Putins, bijušais KGB rezidents Drēzdenē, savukārt brīvi runā vāciski.

 

2015. gads Angelai Merkelei bija divējādi liktenīgs: apliecinājusi gatavību uzņemt Vācijā aptuveni miljonu bēgļu, patvēruma meklētāju un citu migrantu no Afrikas un Tuvajiem Austrumiem, viņa uzņemas milzīgu atbildību, smagu nastu („Wir schaffen das" ‒ "Tiksim galā") un reizē iemantoja ļoti daudzu vāciešu nīgru protestu un naidu. Zināms mierinājums viņai bija "Gada personas" tituls uz amerikāņu žurnāla TIME vāka.

 

Visu cieņu Merkeles aukstasinībai un izturībai: 2016. gadā imigrantu vilnis manāmi noplaka, daudzi atrada darbu, citus sāka sūtīt atpakaļ, un  gada vienlaikus uzplauka Vācijas ekonomika, tās ražojumu eksports auga, un šā gada 24. septembŗa bundestāga vēlēšanu priekšvakarā maz kāds šaubījās par viņas uzvaru.

 

Diemžēl Angelas Merkeles, var teikt, ceturtais uznāciens sakrita ar Alternative für Deutschland ‒ AfD pirmo uznācienu Vācijas parlamentā ‒ bundestāgā.

 

AfD, nebaidos teikt, ir ģiftīga, kauslīga, izteikti prokrieviska un labēji radikāla partija, kuŗas elektorāts zināmā mērā atgādina Donalda Trampa elektorātu: ne pārāk izglītota "krogu publika", mazpilsētu mājsaimnieces u.tml. Viņus pārbiedēja "nebalto" migrantu bari. Viņi uzķērās uz AfD polītiķu retoriku ‒ sak, pietiek kaunēties par tiem 12 nacistiskā "trešā reicha" gadiem, nav ko mūžīgi pieminēt holokaustu... Viens no AfD runasvīriem pat aicināja "lepoties par mūsu kaŗavīriem abos (!) pasaules kaŗos". Un tai pašā laikā AfD sludina, ka ar Putina Krieviju jāsaprotas, jo "mums ar Krieviju ir kopīgas vērtības", tostarp cīņa ar izvirtību, gejiem, pedofiliem.

 

Un šo naida un tumsonības sprediķu rezultātā AfD deputāti nu iesoļos bundestāga plenārzālē zem apaļā kupola. Šī, piedodiet, nelāgā partija tagad "min uz pēdām" abām vecajām "tautas partijām" – kristīgajiem demokratiem (CDU/CSU) un socialdemokratiem (SPD).

 

Angelas Merkeles uzvara bundestāga velēšanās sola pasaulei, ka Vācija arī turpmāk būs ekonomiski spēcīgs stabilizējošs faktors Eiropas Savienībā un pildīs savas saistības, stiprinot NATO aliansi.

 

Bet AfD frakcija Vācijas parlamentā noteikti ievieš disonanci, bojā gaisotni arī opozicijas solos ‒ neatkarīgi no tā, kāda nu veidosies valdības koalicija.