EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
“Mēģinājumi mūs iebiedēt ir un būs, ar to jārēķinās”
125661
Foto: F64

Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs par kaŗu Ukrainā un ārpolitiku intervijā Sallijai Benfeldei    12.07.2022

 

 

Eiropas Savienības (ES) kandidātvalsts statusa piešķiršana Ukrainai, NATO Madrides samits, G-7 valstu līderu samits Vācijā, Bavārijā un Lugano konference – pēdējās nedēļās notikušas daudzas tikšanās un pieņemti lēmumi, kuŗi ietekmējuši daudzu pasaules valstu nostāju un rīcību attiecībās ar Krieviju.

 

Vai Madrides samita vēstījums, ka NATO Austrumu robeža tiks stiprināta, nozīmē, ka mainās alianses stratēģija, tāpat kā mainās ES nostāja daudzos jautājumos?

Jūnijs bija mums visiem ļoti zīmīgs mēnesis. Pirmais svarīgais notikums bija Eiropas Savienības vadītāju tikšanās Jāņos – 23 un 24. jūnijā. Pat ja vēl pirms tam likās, ka ne Ukraina, ne Moldova nesaņems ES kandidātvalstu statusu, tad viss diezgan strauji mainījās. Francijas un Vācijas vadītāji, apmeklējot Kijivu un tās vietas, kuŗas kādu laiku bija Krievijas okupācijā, tomēr savu viedokli strauji mainīja. Visas divdesmit septiņas Eiropas Savienības dalībvalstis nolēma piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai un Moldovai. Protams, tas nenozīmē tūlītēju dalību un, protams, tas varbūt nenozīmē, ka ES paplašinās, bet domāju, ka polītiski tas ir simboliski. Zināmā mērā tas ir arī praktiski, jo tas uzreiz dod iespēju Ukrainai un Moldovai strādāt gan pie reformām, gan pie atbalsta mechānismiem. Tas ir svarīgi gan Eiropai, gan Ukrainai un Moldovai. 

 

Uzreiz pēc Jāņiem, no 28. – 30. jūnijam notika NATO samits Madridē un tas tiešām bija viens no vēsturiskajiem samitiem.

 

Tā bija revolūcija NATO?

Grūti teikt, vai tā bija revolūcija, jo par to varēs spriest mazliet vēlāk, bet NATO stratēģiskā koncepcija tagad skaidri pasaka, ka Krievija nav ne partneris, ne draugs, ne sabiedrotais, bet drauds, tātad ar šo valsti jāstrādā tā, kā to prasa tās uzvedība. Otras svarīgais notikums bija Somijas un Zviedrijas uzaicināšana pievienoties NATO. 5. jūlijā NATO valstu vēstnieki parakstīja pievienošanās protokolus, domāju, ka nākamnedēļ (saruna notika 6. jūlijā – aut.) Saeima šos protokolus ratificēs, un tas ir ļoti svarīgi tieši mums. NATO faktiski izveido Baltijas jūru kā NATO iekšējo jūru, un mums tas ir īpaši svarīgi arī tādēļ, ka būs vienota pretgaisa aizsardzība, jūras aizsardzība. Pie mums parasti daudz runā par tā saukto Suvalku koridoru, kas tiešām ir problēma jebkuram militāram stratēģim un taktiķim, bet mazāk runā par Gotlandes faktoru. Somijai un Zviedrijai iestājoties NATO, mums drošība tomēr uzlabojas, turklāt uzlabojas diezgan būtiski. Neaizmirsīsim, ka visām trīsdesmit NATO dalībvalstīm šī vienošanās ir jāratificē un tikai tad, kad visi būs ratificējuši, mēs varēsim teikt, ka jautājums ir atrisināts.

 

Vai ir gaidāmi pārsteigumi un kāda dalībvalsts pēkšņi var atteikties ratificēt? Turcija taču piekāpās.

Es neteiktu, ka kāds piekāpās vai nepiekāpās. Ir parakstīts triju valstu memorands NATO ģenerālsekretāra klātbūtnē, bet Turcija ir arī pateikusi, ka sekos tam, vai vienošanās un memorandā paredzētais tiks pildīts. Tādēļ, kamēr visi nav ratificējuši, process nav beidzies. Bet tas ir milzīgs solis uz priekšu. Faktiski tie ir divi soļi, jo ne tikai uzaicinājums pievienoties, rekordīsā laikā tika noslēgtas pievienošanās sarunas, viss notika dienas laikā un protokols jau ir parakstīts. Bet atgādinu vēlreiz – kamēr visi nav ratificējuši, tikmēr vēl nesakām „hop!”. 

 

Trešā svarīgā lieta ir tas, ka ievērojami tika palielināts NATO kopējais finansējums, un arī mums tas ir būtiski, jo daļu no šī finansējuma izmantos arī mūsu aizsardzības struktūras stiprināšanai. Arī par šo jautājumu tika lauzti šķēpi, ne visi gribēja to darīt, bet tas ir svarīgi. Ir izveidots NATO Inovāciju fonds. Aukstā kaŗa laikā, protams, gan militārā rūpniecība, gan armijas skaitliskais sastāvs bija cits, bet tagad tas viss ir jārada no jauna. 

 

Ir pieņemts lēmums, un arī mūsu aizsardzības ministrs ar Kanadas aizsardzības ministru ir parakstījuši dokumentu par bataljona līmeņa aizsardzības grupas pakāpenisku transformāciju par brigādi, Latvijā būs vairāk kaŗavīru. Ļoti būtisks ir ASV prezidenta paziņojums par vairāku ASV vienību izvietošanu rotācijas kārtībā, tās atbrauks, mācīsies un aizbrauks, bet šīs vienības te visu laiku ir un būs. Un, protams, jāsaka, ka mēs uztraucamies par sevi, bet arī mums ir būtiski, ka viss kopējais Austrumu flangs tiek stiprināts, kaujas brigādes un dažāda sastāva vienības ir paredzētas arī tādās valstīs kā Rumānija, Ungārija. Vēlreiz atkārtošu, ka tas ir būtiski, jo Krievijai būs jārēķinās ar to, ka NATO spēki Austrumos faktiski ir izvietoti visur un ka iebrukums kādā no dalībvalstīm nozīmē atbildi pa visu perimetru. 

 

Un tas, ka Aizsardzības ministrija tikko paziņoja par to, ka tiks veidots vēl viens poligons un bāze Sēlijā, tas, ka mēs runājam par to, kā mums šobrīd stiprināt mūsu aizsardzību, parāda, ka esam nopietni noskaņoti.

 

Igaunijas premjerministre pirms samita gan viesa bažas, kuŗas daudziem laikam vēl nav zudušas.

Protams, bija arī Igaunijas premjerministres Kajas Kallasas paziņojums par it kā plāniem par Baltijas valstu okupāciju un atbrīvošanu pēc tam. Varu teikt, ka dažreiz polītiķiem patīk ļoti sabiezināt krāsas. Nav bijis tādu plānu: vispirms ļaut Baltijas valstis iekarot, bet pēc tam atbrīvot. Jāsaka arī, ka šis paziņojums nekādā veidā neietekmēja lēmumu sagatavošanas gaitu. Brīdī, kad notika Kallasas intervija, lielākā daļa lēmumu jau bija pieņemti un notika tikai to noslīpēšana. Troksni tas sacēla lielu, cilvēki nobijās, un zinu, ka Igaunijas prezidents diezgan atturīgi un kritiski vērtē šādus izteikumus. Polītiķiem tā gadās un domāju, ka visiem būs mācība: ir brīži, kad ir jānodarbojas ar daiļrunību, bet ir brīži, kad ir jānodarbojas ar strādāšanu. 

 

Kāpēc arī G-7 samits bija ļoti svarīgs?

G-7 samits vairāk bija vērsts uz atbalstu Ukrainai, uz ekonomisku, praktisku un militāri atbalstu. NATO kā organizācija diezgan daudz diskutē par atbalstu Ukrainai, bet tiešu militāru atbalstu NATO kā organizācija nesniedz, to dara NATO dalībvalstis: piemēram, ASV, Polija, Latvija. Gan militārais, gan nemilitārais ekipējums tiek nodots Ukrainai. Protams, drošības apsvērumu dēļ vairs nav plašu un skaistu paziņojumu un foto par to, ko un kā katra valsts palīdz, un tas ir pareizi. Tas ir visu mūsu interesēs un, pirmām kārtām, ukraiņu interesēs. NATO dalībvalstis tiešām ir daudz palīdzējušas, un tas notiek ar ļoti retiem izņēmumiem. Tāpēc jāsaka, ka Eiropas Savienība kā organizācija ir palīdzējusi militārā ziņā, bet G-7 vairāk ir lielvaru atbalsts gan finansiālā, gan ekonomiskā, gan militārā veidā un saskaņo arī sankciju politiku pret Krieviju. Tāpēc G-7 lielais pienesums ir atbalsts Ukrainai, NATO lielais pienesums ir atbalsts mūsu pašu drošībai, un Eiropas Savienība ir daudzveidīgāka savā atbalstā Ukrainai – gan ar atbalstu, gan ar solidaritāti, gan ar politiskiem signāliem.

 

Notika arī Lugano konference, kas ir ikgadējs pasākums, un pagājušajā gadā tā vairāk bija Ukrainas reformu, bet šogad – Ukrainas rekonstrukcijas konference. Prezidents Zelenskis nosauca skaitli 750 miljardi ASV dolari. Ja agrāk katru gadu runājām, kā atbalstīt Ukrainas reformas, tad tagad uzsvars ir uz to, kā palīdzēt Ukrainai daudzviet uzbūvēt savu valsti no jauna. Var tikai brīnīties, kā Krievija domā pārvaldīt okupētās territorijas kaut uz īsu brīdu pēc visa tā, ko tur ir izdarījusi. 

 

Vai ASV un Eiropas Savienība, arī Latvija var reāli palīdzēt Baltkrievijai, palīdzēt baltkrievu centieniem pēc demokratijas un taisnīguma? Vai arī Baltkrievijas liktenis ir atkarīgs no tā, kas notiks Ukrainā?

Mēs esam aktīvi iestājušies par sankciju ieviešanu, mēs diezgan daudz atbalstām gan divpusēji, gan ar ES starpniecību nevalstisko organizāciju darbību cilvēktiesību jomā. Režīms, kas šobrīd valda gan Krievijā, gan Baltkrievijā, ne tuvu nav tāds, kāds tas bija vēl pirms gadiem pieciem, jebkura veida sadarbība ar ārvalstīm tiek ļoti strikti apkarota, cilvēki nonāk cietumā, tiek piešķirts ārvalstu aģenta statuss. Manuprāt, mums ir jāsaprot, ka līdz ar Krievijas armijas ieiešanu Baltkrievijā, tās territorijas izmantošana triecieniem pret Ukrainu, ir jāuzskata, ka Baltkrievija pēc būtības ne tuvu nav suverēna valsts. Es teiktu, ka tas ir vēl viens Krievijas militārais apgabals. Ir apspiesta jebkura veida opozīcija, jebkurš protests. Ukrainai, cīnoties par savu neatkarību, brīvību un territoriālo nedalāmību, lielā mērā tas, kas tur notiks, izšķirs arī Baltkrievijas nākotni. Ja Kremļa impērijas atjaunošanas plāni tiek sagrauti, arī tad, ja režīms tur vēl kādu laiku dzīvo, tā ir laba ziņa visiem, arī Eiropai, Baltijai un Baltkrievijai, Kaukāza valstīm. Turklāt mēs redzam, ka viena lieta ir Lukašenko retorika, bet praktiskā rīcība ir kas cits – viņš savu armiju neiesaista. Tas, ko dara Kremlis: kaŗa noziegumi, slepkavības, genocīds, naida runa no propagandas kanaliem, tas paliks vēsturiskajā atmiņā gadsimtiem.

 

Tas, ko var darīt Latvija – maksimāli palīdzēt patiesas informācijas nokļūšanai Baltkrievijā un Krievijā. Gan Lietuvā, gan Latvijā ir dažāda līmeņa Krievijas un Baltkrievijas žurnālisti. Tas ir viens no mūsu reālajiem pienesumiem. Domāju, ka tas, ko mēs šobrīd varam darīt, ir palīdzēt tiem, kuŗi ir izbraukuši no valsts, palīdzēt nodrošināt informatīvo plūsmu.

 

Pavisam nesen Kazachstanas prezidents Tokajevs telefonsarunā ar Eiropadomes priekšsēdētāju Šarlu Mišelu sacīja, ka Kazachstana varētu palīdzēt Eiropai ar energoresursiem. Cik tas ir nopietni un vai tas ir iespējams?

Ir jāskatās, kāda ir loģistika, jo liela daļa gan no dzelzceļa infrastruktūras, gan no gāzes caruļvadiem iet caur Krievijas territoriju. Tas ir fakts, ka Kazachstana nekādā veidā nevēlas palīdzēt Krievijai apiet sankcijas un nevēlas nonākt sekundāro sankciju sarakstā. Mēs strādājam ar Kazachstanu, un tā meklē izeju saviem produktiem uz Eiropu. Nesen man bija saruna ar šīs valsts ārlietu ministru, mums ir arī polītiskās konsultācijas. To, ka Krievijā jau izskan runas, ka vajag paskatīties, ko darīt ar Kazachstanas ziemeļu territoriju, tur ir pamanījusi un saprot, ka ar „krievu pasaules” tīkojumiem jābūt uzmanīgiem un tiem jādod pretspars. Nevajadzētu arī aizmirst, ka šai reģionā ir diezgan nopietns Ķīnas faktors, un ne viss ir tik skaists Krievijas un Ķīnas attiecībās. Viena lieta ir balsojumi ANO, otra lieta ir rīcība. Mēs esam ieinteresēti sadarboties ar Kazachstanu, mēs meklējam šos ceļus. Domāju, ka mums nevajadzētu pieņemt kaut kādus stereotipus vai dzīvot pieņēmumu varā. Pasaule ir stipri krāsaina, daudzos jautājumos tā nav tikai melnbalta. Jā, attiecībā uz Krievijas iebrukumu Ukrainā es neredzu pustoņus: vai nu tu esi Ukrainas pusē, vai tu esi agresora pusē.

 

Tiesa gan. ANO balsojumi vienā vai otrā jautājumā ir problemātiski un mums daudz jāstrādā ar Afrikas, Āzijas, Latīņamerikas valstīm, kur Krievijas diplomāti strādā ļoti aktīvi. Daudzviet Āfrikā vēl ir vēsturiskais sentiments par labo Padomju Savienību, kura cīnījās pret koloniālistiem, palīdzēja Afrikai. Darbam ar Afrikas valstīm vajadzīgs laiks, kolēģiem no Afrikas jāsaka, ka mums ir līdzīga vēsturiskā pieredze, mēs jūs saprotam. Un neaizmirsīsim – ja vairākos reģionos sāksies bads, tā būs arī drošības problēma, sāksies milzu migrācija.

 

Ko nozīmē Lietuvas ideja samazināt sankcijas pret Kaļiņingradas apgabalu?

Eiropas Savienība jau ir ieviesusi sešas sankciju paketes pret Krieviju, ir vesela rinda preču, kuras ir aizliegts no Krievijas iepirkt un Krievijai pārdot. Lietuva ir unikālā situācijā, caur to kopš deviņdesmito gadu sākuma notiek tranzīts caur Krieviju un Baltkrieviju uz Kaļiņingradu un atpakaļ. Eiropas komisija ir skaidri norādījusi, ka arī sankcionēto preču tranzīts nav iespējams. Lietuva to piemēro, bet Krievija ir sacēlusi pamatīgu traci, draudot un solot rīkoties. Atsevišķas valstis Eiropas Savienībā ir teikušas, ka varbūt kaut ko tajā sankciju režīmā kaut ko varbūt vajadzētu mīkstināt. Tiek diskutēts un tiek skatīts juridiskais rāmis arī jautājumos par Krievijas armijas izvešanu. Mums „karstais kartupelis” bija piemineklis Pārdaugavā, taču Lietuvai tas ir jautājums par kravām Kaļiņingradas apgabalam. Par to tiek diskutēts un domāju, ka nav pamata Lietuvai pārmest vienpusēju rīcību, tā neatkāpjas no sankcijām, bet notiek diskusijas.

 

Krievijas draudi situāciju padara vēl nepatīkamāku, nekā tā varbūt ir.

Mums visiem jābūt ļoti kritiskiem vienu vai otru reizi arī pret neapdomīgiem Rietumvalstu politiķu paziņojumiem, jo viens no Krievijas draudu mērķiem ir sēt bailes, neticību un varbūt pat apspiestu vēlmi pretoties skaidrai nostājai, piemēram, apšaubot NATO Piekto pantu, organizācijas plānus, gatavību nākt palīgā. 24. februāris visu ir mainījis un visiem ir skaidrs, ka pret Krieviju ir jācīnās, tā ir jāaptur. Nav domu vai diskusiju, ka varbūt to nevajag. Jā, militārās industrijas aktivizēšana, spēku ģenerēšana prasa laiku, bet jau pirmajās stundās pēc 24. februāra pie mums jau ieradās papildus spēki. No Krievijas propagandas ir mēģinājumi sēt neuzticību– sak, jūs jau to valsti nenosargāsiet, NATO nenāks palīgā, jūs okupēs, un tad pieredzēsiet Buču un Irpiņu. Tā visu laiku draudot, notiek mēģinājums graut sabiedrības, valstu vienotību. Līdz šim tas nav izdevies, bet tādi mēģinājumi ir bijuši, ir un būs. Lielākā latvieša un patriota meklējumi sociālajos tīklos brīžam izraisa skumju smaidu. Notikumi Katalonijā savulaik parādīja, ka Krievijas kiberdienesti strādā, lai radītu neuzticību un spriedzi starp cilvēkiem. Tāpēc būsim gudrāki un paskatīsimies ar kritiskāku aci visa veida paziņojumiem un apgalvojumiem.

 


 

Atpakaļ