Makrona flirts ar Putinu pirms Otrā pasaules kaŗa gadskārtas
FRANKS GORDONS    27.08.2019

 

 

Brīdī, kad grasos jau pabeigt šo rakstu par dažiem Otrā pasaules kaŗa aspektiem, mani pārsteidz ziņa par Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteicieniem, kas lasāmi viņa feisbukā. Pirms 26. augustā paredzētās tikšanās ar Putinu savā vasaras rezidencē Makrons, kuŗš bija izpelnījies atzinību kā Eiropas Savienības spēka un vienotības aizstāvis kopsolī ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, pēkšņi sācis spriedelēt par „Eiropu no Lisabonas līdz Vladivostokai", uzsverot, ka Krievija esot  „viscaur eiropiska valsts” un ka esot jāsekmē „uzticība” starp Eiropas Savienību un Krieviju. Vai tik te nebriest tāds kā „Makrona-Putina pakts”, kas vieš nelabas atmiņas? Prātā nāk cits Francijas prezidents – Šarls de Golls, kuŗš „izvilka” Franciju no NATO alianses militārās struktūras, atstājot tikai polītisko, un savā rusofilijā allaž runāja nevis par PSRS, bet konsekventi par Krieviju.

 

Atgriežos pie šī raksta iecerētas temas.

 

Pirms 80 gadiem – 1939. gada 1. septembrī – Lielvācijas kaŗaspēks no trim pusēm – ziemeļiem, rietumiem, dienvidiem – iebruka Polijā, un 3. septembrī Anglija un Francija pieteica Vācijai kaŗu. 17. septembrī padomju kaŗaspēks iebruka Polijā no austrumiem. Kāpēc Anglija un Francija, būdamas Polijas drošības garanti, nepieteica kaŗu arī Padomju Savienībai? Pēc loģikas, vēršoties pret agresoriem, tas tām būtu jādara. Šis aspekts arī vēl tagad, pēc 80 gadiem, rada izbrīnu.

 

1939. gada vasarā, kā zinām, Anglijas un Francijas pilnvarnieki veda Maskavā nesteidzīgas sarunas ar Kremli par kopīgiem pasākumiem, kas būtu jāveic, atvairot Vācijas turpmāku agresiju Eiropā. Kā mēdz teikt, „padomju puse”, ņemot vērā to, ka Padomju Savienībai nav kopīgas robežas ar Vāciju, izvirzīja noteikumu: tā nāks palīgā „Rietumu demokratijām" cīņā pret agresorvalsti Vāciju, ja Polija atļaus padomju kaŗaspēkam virzīties caur Polijas territoriju, atbalstot Angliju un Franciju no austrumiem. Polijas valdība šo prasību katēgoriski noraidīja, apzinoties, ka, ielaižot savā zemē kaut nelielu Sarkanarmijas kontingentu, tā izdarītu polītisku pašnāvību.

 

Sarunas izčabēja, jo Staļins zaudēja interesi... Pēc dažām dienām lidmašīna ar Ribentropu izlidoja no Tempelhofas lidostas un piezemējās Vnukovas lidostā, un oktobrī, t. s. bazu līgumi, ko Staļins uzspieda Baltijas valstīm, parādīja, cik pamatots vasarā bija Polijas atteikums.

 

1940. gada novembrī Molotovs devās uz Berlīni, sarokojās ar Hitleru un Himleru, un notika, var teikt, pēdējā kaulēšanās. Kremlim dāvāja „brīvu ceļu” uz dienvidiem, Indijas virzienā, bet Staļins tīkoja pēc Bulgārijas, Rumānijas ar tās naftas laukiem, pēc Dienvidslavijas, un Hitlers nolēma, ka spēle jāizbeidz un parakstīja pavēli – ievadīt priekšdarbus „Barbarossa" plāna īstenošanai.

 

1941. gada 22. jūnijā sākas vācu-padomju kaŗš, un piekrītu prof. Andrejam Zubovam, kuŗš fundamentālajā „Krievijas vēsturē”, kuŗu viņš rediģēja, terminu „Lielais Tēvijas kaŗš" atvietoja ar terminu „vācu-padomju kaŗš".

 

Vācu-padomju kaŗš sākās 1941. gada 22. jūnijā un bija divu brutālu totālitāru lielvalstu cīņa uz dzīvību un nāvi un noslēdzas 1945. gada 8. maijā Berlīnes drupās. Čerčilam bija taisnība, kad viņš teica, ka gatavs sadarboties ar pašu velnu, lai tik pieveiktu hitlerisko Vāciju. Tas „velns", upurējot kādus 20 miljonus cilvēku, pacēla sarkano karogu virs reichstāga, un nevar zināt – ja Rietumu sabiedrotie nebūtu desantējušies Normandijā 1944. gada jūnijā, Staļina divīzijas sasniegtu Lamanšu. Eiropa austrumos no Elbas upes jau bija  „iztirgota” Staļinam.