Liela vienprātība – bet vai pozitīvā nozīmē?
Kārlis Streips    21.10.2014

 

Šo komentāru rakstu dienā, kad paredzēts turpināt sarunas par Latvijas jaunās valdības veidošanu. It kā rāmis tai ir skaidrs. Valdošajā koalicijā darbosies tās pašas partijas, kuŗas tur ir patlaban (izņemot, protams, nebūtībā aizgājušo eksperimentu, ko sauca (Zatlera) Reformu partija). Vēl tik jāsarunā, kuŗa partija būs atbildīga par kuŗām jomām, jāizdomā, kuŗš cilvēks varētu kļūt par attiecīgās nozares ministru, – un gatavs. It kā milzīgi lielas steigas nav. Valsts prezidentam jaunā ministru prezidenta kandidātūra jānosauc 4. novembrī, kad arī beigsies pašreizējās Saeimas un tātad arī valdības termiņš.

 

Sarunās par valdības veidošanu izkristallizējušies divi jautājumi, kuŗi diemžēl ne par ko īpaši labu nevēstī. Pirmkārt, ir sākusies visnotaļ saprotama, taču ne sevišķi pieņemama grūstīšanās katēgorijā “mēs šoreiz guvām lielāku skaitu mandātu, tāpēc mums šoreiz pienākas vairāk”. Valdību veidojošās partijas startē no daudzmaz vienādām pozicijām – Vienotībai – 23 mandāti, Latvijas Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS) – 21 mandāts, savukārt Nacionālajai apvienībai (NA) – 17 mandāti. Kopā sanāk 61 balss Saeimā, tātad – visai konkrēts vairākums. Taču tāpēc vien, protams, nebūt nav secināms, ka visos gadījumos valdību veidojošās partijas dejos pēc viena un tā paša meldiņa. 

 

10. Saeimā – tajā, kuŗa amatā noturējās tikai gadu un drusku ilgāk, jo toreizējam Valsts prezidentam Valdim Zatleram tālaika polītikāņu visatļautības apziņa piegriezās tiktāl, ka viņš pirmo un vienīgo reizi Latvijas Republikas vēsturē ķērās pie konstitūcionālās sprāgstvielas, kas ir Saeimas atlaišana un referenduma rīkošana par to pašu jautājumu, – tajā Saeimā zaļie zemnieki it kā skaitījās valdošajā koalicijā, taču ļoti daudzos gadījumos viņu deputāti balsoja kopā ar opoziciju, it īpaši tais reizēs, kad runa bija par tā dēvētajiem tiesiskuma jautājumiem. 

 

Savukārt 11. Saeimā, kuŗas laiks tagad tuvojas beigām, nacionāli, ir izcēlušies ar visai savdabīgiem centieniem (piemēram, atkal no jauna ierobežot sievietes reproduktīvās tiesības), kā arī ar ultimātiem (nebūs papildu naudas “demografijas jautājumiem”, NA balsos pret valsts budžetu, tā nodrošinot valdības automatisku krišanu). Viegli nebūs, it īpaši ņemot vērā, cik daudzi būtiski procesi drīzumā ir gaidāmi (jaunais valsts budžets, aizsardzības jautājumi, prezidentūra Eiropas Savienības padomē u.tml.), kašķēšanās un rīvēšanās nebūt nebūs pats labākais variants.

 

Otrkārt, kārtējo reizi esam spiesti noraudzīties, kā mūsu polītiskā šķira vispirms domā par krēsliem un portfeļiem un tikai pēc tam tai ienāk prātā, ka varbūt  vajadzētu arī padomāt par to, kas būs darāms. Piedevām šogad pirmoreiz redzam polītisku gļēvulību jautājumā par tā dēvētajām “nepopulārajām” ministrijām. It īpaši tas sakāms par Veselības ministriju un Ekonomikas ministriju. Veselības jomā novecojoša un nereti nevesela sabiedrība tandemā ar nepietiekamu financējumu nozīmē visai toksisku situāciju un attiecīgi nemierīgu dzīvi attiecīgajam ministram. Pēdējā amatpersona, kas pieņēma veselības ministra portfeli, bija Ingrīda Circene, kuŗa ar savu pārraudzīto sektoru tik ļoti sagāja ragos, ka pati saslima un šovasar demisionēja. Līdz pat šai dienai veselības ministra Latvijai nav, tā pienākumus pārrauga Ministru prezidente Laimdota Straujuma (it kā viņai nebūtu pietiekami daudz citu darbu un darbiņu), un nav nekāds pārsteigums, ka šī nav ministrija, kuŗu kāds īpaši alktu ņemt savā paspārnē.

 

Savukārt Ekonomikas ministrija “neinteresanto” ministriju katēgorijā ir iekļuvusi lielākoties tāpēc, ka tās funkcijas gadu gaitā ir krietni sašaurinājušās. Biznesa laikraksts Dienas Bizness nesen vēstīja, ka ministrija esot “tukša čaula”, kuŗa veido “kaut kādu abstraktu nozares polītiku,” ko pēc tam īsteno citas instances. Vienīgā pietiekami nozīmīgā joma ministrijas paspārnē joprojām ir enerģētika. Arī tā nav nekāda medusmaize polītiķiem, jo enerģētikas joma, starp citu, ir saistāma ar nākamgad janvārī paredzēto elektrības tirgus atvēršanu mājsaimniecībām, un tas, visticamāk, ļoti daudziem cilvēkiem nozīmēs krietni lielākus elektrības rēķinus. Protams, ministrs viens pats tur nav vainīgs, bet grēkāža lomai viņš var noderēt itin vareni.

 

Ir arī jautājums par Izglītības un zinātnes ministriju (IZM). Tā ir vēl viena joma, kuŗā plānu un ieceŗu ir daudz, bet ar financējumu bieži vien tā ir, kā ir. Nacionālā apvienība ir stingri paziņojusi: tā kā jaunajā Saeimā tai ir lielāks mandātu skaits nekā iepriekšējā, tai noteikti pienākas vēl viena ministrija, kas pilnīgi noteikti varētu būt IZM. Jo NA joprojām paliek pie sava, ka pilnīgai pārejai uz izglītību tikai valsts valodā visās Latvijas skolās būtu veicama agrāk, taču mūsdienu saspīlētajos apstākļos, kad mūsu dārgā kaimiņvalsts meklē jebkādu ieganstu, lai kārtējo reizi runātu par “fašisma” atdzimšanu un “tautiešu apspiešanu” Latvijā, šī ir joma, kuŗā der būt  ļoti piesardzīgiem.

 

Pagaidām šķiet, ka Veselības ministriju tomēr pārņems Vienotība. Neatbildēts joprojām ir jautājums par tā dēvētajām “naudīgajām” ministrijām, it īpaši par Satiksmes ministriju. Ministru prezidentes piedāvātajā un koalicijas partneŗu tikpat naski noraidītajā plānā bija paredzēts, ka ministriju saglabās Vienotība, visticamāk, ar pašreizējo ministru Anriju Matīsu priekšgalā, taču par satiksmes un it īpaši transita jautājumiem liela interese ir arī zaļajiem zemniekiem, nemaz nerunājot par viņu ideoloģisko krusttēvu Ventspilī. Tāpat ievērojama nauda ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, jo tā nodarbojas ar ļoti daudziem Eiropas līmeņa projektiem. Patlaban tur saimnieko Nacionālās apvienības pārstāvis, bet arī uz šo portfeli ZZS met jo kāras acis.

 

Laiks rādīs, kas no tā visa sanāks, un, protams, kaut kāda valdība jau sanāks. Visticamāk, redzamākos amatus saglabās pašreizējie ministri – L. Straujuma – premjērministre, Edgars Rinkēvičs (Vienotība) – ārlietu ministrs, Raimonds Vējonis (ZZS) – aizsardzības ministrs.  Galvenais būs pēc tam nolikt malā visus kašķus un aizvainojumus, jo darāmā patiešām būs ļoti daudz.

 

Savukārt tās divas partijas, kuŗas Saeimā šoruden tika ievēlētas pirmoreiz, vieno doma, ka viens no pašiem, pašiem pirmajiem darbiņiem, kāds būs jādara jaunajam parlamenta sasaukumam, būs ieviest tautas vēlēta prezidenta institūciju Latvijā. Latvijas Reģionu apvienības (8 mandāti) pārstāvis Mārtiņš Bondars: “Novembrī virzām Satversmes grozījumus, lai jau jūnijā tauta pirmoreiz dotos pie prezidenta vēlēšanas urnām.” No sirds Latvijai (7 mandāti) līdere Inguna Sudraba: “Jau vairākus gadus tiek apliecināts, ka cilvēki grib tautas vēlētu prezidentu. Viņi grib balsot par konkrētu personu.”

 

Te nu gluži vai gribas kliegt: lēnām pār tiltu, cienītais un cienītā! Lēnām, lēnām! Pirmkārt, nav jau tā, ka vajag tikai labot Satversmi un noteikt, ka Valsts prezidentu vairs nevēlē Saeima, to tagad dara tauta. Vai tādējādi ievēlētam prezidentam būtu tādas pašas (ne īpaši plašas) pilnvaras kā pašreizējā kārtā vēlētajiem? Kad citreiz šis jautājums polītikā ir skarts, saruna ir bijusi par iespēju tautas vēlētam prezidentam piešķirt krietni plašākas pilnvaras, bet tas nu nav vienā Saeimas komitejas, ne plēnārsēdes laikā izlemjams jautājums. Starp jēdzieniem “parlamentāra republika” un “prezidentāla republika” tomēr ir visnotaļ liela atšķirība, un šis nu nav gadījums, kad strēbt karstu. Diez vai to visu izdosies nokārtot tā, lai jau pēc astoņiem mēnešiem visa tauta var laimīga doties uz vēlēšanu iecirkņiem un balsot par savu prezidentu.

 

Otrkārt, mani stipri baida pārdomas par to, kas tad varētu šādā sistēmā tikt ievēlēts. Polītiķu un polītikāņu populāritātes vērtējumos (reitingos) nemainīgi augstu vietu ieņem, piemēram, Rīgas pilsētas galva Nils Ušakovs. Un vienā sabiedrības daļā, par spīti visām kriminālapsūdzībām, populāritāti ir saglabājis tas pats ZZS ideoloģiskais krusttēvs Lembergs. Sirdsklape sākas, domājot par iespēju, ka tie varētu būt atlikušie divi kandidāti prezidenta vēlēšanu otrā kārtā (protams, arī kārtība, kādā tiktu vēlēts prezidents, pagaidām nav ne izdomāta, ne izstrādāta). Vēl jo vairāk zinot Ušakova izteikumus, ka Putins Latvijai ir labākā iespēja, savukārt Lembergs ir paudis bažas, ka NATO ir okupācijas spēks.

 

Manuprāt, ja polītiķi vēlas mainīt pašreizējo Valsts prezidenta vēlēšanu kārtību, tad viņi to var izdarīt citādi, proti, labojot Satversmi, nevis lai ieviestu tautas vēlētu prezidentu, bet gan lai mainītu noteikumu, ka Saeimas deputāti valsts prezidentu vēlē aizklāti. Tas reiz jau ir nozīmējis šeptēšanos, it īpaši ar Zatlera izvilkšanu no toreizējā premjērministra Kalvīša piedurknes. Ja balsojums būtu atklāts, tad partijas jau laikus varētu izvirzīt savus kandidātus, šādi kandidāti varētu piedalīties atklātās debatēs un visai tautai prezentēt savu redzējumu, ko viņi vēlas panākt, un pēc tam deputāti varētu balsot par sev vēlamo kandidātu. Tāda atklātība jau pati par sevi ir labums, jo kāda jēga ir no tautas “pārstāvjiem”, kuŗi būtiskos jautājumos slēpj savus uzskatus?

 

Šādi Satversmes grozījumi būtu pussolis tautas vēlēta prezidenta virzienā, procesu padarot krietni atklātāku. Vēl jo vairāk patlaban tas būtu vēlamais solis, ja atceramies, ka Satversmē arī ir teikts, ka Valsts prezidentam ir vajadzīga “nevainojama reputācija”. Negribas pat domāt par iespēju, ka tauta varētu ievēlēt cilvēku, kuŗam pēc tam Satversmes Aizsardzības birojs liedz pieeju valsts noslēpumam. Arī par to lielajiem tautas vēlēta prezidenta karsējiem derētu padomāt pat ļoti, ļoti nopietni.