Latvijas polītika un svētmocekļi
Sallija Benfelde    27.09.2016

 

Latviju pārsteigusi un gan krietnu jautrību, gan sašutumu radījusi kāda ziņa: svētdien, 25. septembrī, Aivaram Lembergam Ventspils pareizticīgo baznīca piešķīrusi Svētā svētmocekļa Rīgas un Latvijas archibīskapa Jāņa (Pommera) ordeni! Kā zināms, ar svētā svētmocekļa Rīgas archibīskapa Jāņa ordeni apbalvo gan garīgās, gan laicīgās personas par izciliem nopelniem Pareizticīgās baznīcas stiprināšanā, par tādiem sasniegumiem baznīcas un laicīgās varas sadarbībā, kas vērsti uz saskaņas uzturēšanu un miera stiprināšanu sabiedrībā, par ievērojamu ieguldījumu starpbaznīcu un starpkonfesionālā sadarbībā. Latvijas Pareizticīgo baznīcas portāls raksta, ka ordenis tiek piešķirts par miera un draudzības stiprināšanu starp tautām, par nozīmīgu dalību Latvijas Pareizticīgās Baznīcas dzīvē un tai sniegtu būtisku un regulāru palīdzību baznīcu, klosteru, garīgo skolu atjaunošanā, celtniecībā un restaurācijā, par žēlsirdības darbiem, bērnu un jauniešu garīgi tikumisku kristīgu izglītošanu un audzināšanu.

 

Izrādās, pašvaldība Ventspils pareizticīgo baznīcas restaurācijai sniegusi financiālu atbalstu 35 000 eiro architektūras pieminekļa uzturēšanai, un par pašvaldības naudas ziedošanu Aivars Lembergs tad arī saņēmis šo ordeni. Jāpiebilst, ka pašvaldības Latvijā nereti atbalsta ar kultūru un baznīcu saistītus projektus – piemēram, arī Rēzeknes pilsētas domes priekšsēdētājam Aleksandram Bartaševičam no „Saskaņas” piešķirts Svētā svētmocekļa Rīgas archibīskapa Jāņa III pakāpes ordenis par daudzpusīgu palīdzību un atbalstu Rēzeknes Dievmātes piedzimšanas katedrāles kupola atjaunošanā.

 

Tiesa gan, parasti šī ordeņa pasniegšana nav publisks pasākums, tomēr tas, cik daudz ziņot presei un vai publicēt fotografijas, ir ordeņa saņēmēja ziņā. Sociālajos tīklos jau izskanējis ironisks atgādinājums, ka fotografijas ar Aivaru Lembergu un Pareizticīgās baznīcas Latvijas Metropolītu liek atcerēties par līdzīgām fotografijām ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarchu. Droši vien ir vērts atgādināt, ka pirms dažiem gadiem Putins atzina, ka Pareizticīgo baznīca ir dabisks valsts sabiedrotais Maskavas ietekmes izplatīšanai bijušās PSRS territorijā. Tāpat arī daudzi atceras to, ka 2012. gada rudenī Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarchs Kirils Maskavā pieņēma Rīgas mēru Nilu Ušakovu un pateicās viņam par viņa nostāju valodu jautājumā, jo Ušakovs aicināja balsot par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā 2012. gada referendumā.

 

Ar vārdu sakot, polītiķu un pareizticīgās baznīcas laba saprašanās tādēļ Latvijā ne vienmēr tiek vērtēta ar sajūsmu, it īpaši, ja „draudzībā” iesaistīti polītiķi, par kuru polītiskajām simpātijām var uzdot ne vienu vien jautājumu.

 

Jāteic, ka stāsts par ordeni un sociālo tīklu ironija par „svētmocekli Lembergu” raisa pārdomas par to, ka Latvijā ir ne viens vien polītiķis un ar polītiskiem balsojumiem saistītas amatpersonas, kas kļuvušas par tādiem kā „svētmocekļiem”, ko laicīgā dzīve ar saviem likumiem neskar.

 

Šķiet, viens no tādiem „mocekļiem”, ko sabiedrība, pēc viņa domām, nav pratusi novērtēt, ir bijušais polītiķis, Saeimas deputāts, ministrs un vairāku partiju vadītājs Ainars Šlesers. Ja klausījās viņa vārdos, tad ticība un nesavtīgas rūpes par tautu un valsti bija vienīgais, kas šo polītiķi ir interesējis. Patiesībā viņa vārds ik pa laikam tika iesaistīts dažādos aizdomīgos darījumos un notikumos, par viņu ne reizi vien ir interesējušās tiesībsargājošās iestādes.

 

Beigu beigās vēlētāji viņam zaudēja uzticību, bet neizskatās, ka Šlesers ir atmetis cerību vēl kādreiz mēģināt tēlot mesijas lomu. Ilgu laiku diezgan pamanāms bija arī kāds cits polītiķis, kurš taču vienmēr visu esot darījis no sirds un ar tīrām rokām. Šobrīd Dzintars Zaķis ir Saeimas deputāts, ievēlēts no „Vienotības” saraksta, pēc skandāla un tiesas lietām par balsu pirkšanu viņa labā izstājies no partijas un ir pieklusis, bet ilgu laiku no partijas vadības puses tika atbalstīts un aizstāvēts. „Svēto” polītiķu saraksts Latvijā gan ir krietni garāks, bet, manuprāt, to, ka polītika bieži tiek uztverta kā biznesa veids, visspilgtāk apliecina dažu amatpersonu „mūžības” statuss.

 

Jau sākts otrais kriminālprocess par pārkāpumiem Rīgas brīvostā. Iepriekš Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde (ENAP), pamatojoties uz Valsts kontroles (VK) secinājumiem, sāka resorisko pārbaudi. Tagad ENAP sākusi kriminālprocesu pēc Krimināllikuma nodaļas „Noziedzīgi nodarījumi valsts institūciju dienestā”, Brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs mierīgi turpina strādāt. Kā zināms, VK revīzijas laikā konstatēts, ka Rīgas brīvostas pārvalde (RBP), noslēdzot līgumus ar ārpakalpojumu sniedzējiem un samaksājot tiem par tādu uzdevumu veikšanu, kas ir noteikti RBP darbinieku amata aprakstos, pretēji normatīvajā aktā noteiktajam izlietoja finanču līdzekļus vismaz 611 888 eiro apmērā. Un tas nav vienīgais pārkāpums, ko VK pēdējos gados ir konstatējusi Rīgas brīvostā. Pēc Valsts kontroles domām, laiks no 2009. līdz 2011. gadam bijis pats izšķērdīgākais jeb, precīzāk, šajā laika posmā bijuši nelietderīgi un nelikumīgi tēriņi 41 miljona latu apmērā.

 

Vēl šonedēļ Rīgas brīvostas valdes sēdē kārtējo reizi spriests, vai ostu vajadzētu atzīt par cietušo tās pārvaldnieka Leonīda Loginova krimināllietā, un valde vienbalsīgi vienojusies ar šo lēmumu nesteigties, jo pastāvot pārāk daudz neskaidrību, piemēram, nav pierādīts, ka brīvosta Loginova iespējamo pārkāpumu dēļ cietusi zaudējumus un cik lielā apmērā. Patiesībā stāsts par pārkāpumiem, nelikumībām, aizdomīgiem lēmumiem Brīvostā varētu būt nelielas grāmatas apjomā, bet Leonīds Loginovs joprojām mierīgi strādā un saņem ļoti labu atalgojumu un prēmijas.

 

Nesen kādā televīzijas sižetā Loginovs ar smaidu sacīja: „Es visiem patīku.” Un taisnība vien ir – ar Loginovu labi saprotas ne tikai pašreizējā Rīgas vadība Nils Ušakovs no „Saskaņas” un viņa tuvākais līdzgaitnieks un vicemērs Andris Ameriks no „Gods kalpot Rīgai”. Loginovs pārvaldnieka amatā ir jau kopš 1998. gada un ir strādājis gan tad, kad Rīgu vadīja nacionālie spēki, gan tad, kad to darīja sociāldemokrāti. Ar Loginovu galā netika ne Einars Repše, būdams Ministru prezidents, ne jau pieminētais Ainars Šlesers satiksmes ministra amatā. Acīmredzot iespēja partijām tikt pie savas artavas ir pietiekami kārdinoša, lai balsojumos spēku samērs vienmēr būt par labu Loginovam, kurš savukārt zina, kā to artavu salūkot.

 

Vēl viens stāsts par „neaizvietojamu” vadītāju ir Jaroslavs Streļčenoks KNAB vadītāja amatā. Protams, te runa nav par miljoniem tiešā veidā, bet, visticamāk, par ietekmi un iespēju ietekmēt kādus izmeklēšanas procesus. Savu pilnvaru laikā Streļčenoks patiesībā gandrīz pilnībā ir sagrāvis Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB), polītiķi ir pētījuši un sprieduši, secinājuši un aicinājuši, bet no amata viņu nav noņēmuši un pat ļoti neprotestē, uzzinājuši, ka viņš gatavojas piedalīties konkursā uz kārtējo pilnvaru termiņu.

 

Protams, arī amatpersonu „svētmocekļu” sarakstu var turpināt, un tas nav īss. Bažas raisa tas, ka atgriešanās „roka roku mazgā” izpratnē par valsts pārvaldi pieņem aizvien draudošākus apmērus.