Krievijas imperiskā iedomība un tās atbalstītāji
Franks Gordons    17.04.2014

 

Imperiskā iedomība Krievijā, var teikt, sit augstu vilni. Krievijas Valsts domē ierosināts likumprojekts, kas paredz par īpašu piemiņas dienu pasludināt 31. martu, jo 1814. gadā šai datumā Krievijas cars Aleksandrs I ar saviem kazakiem iejāja Parīzē. Valsts domē – Krimas aneksijas euforijā - nolēma sasodītajiem Rietumiem atgādināt, ka divgalvainā ērgļa pulki dimdinājuši Parīzes bruģi. Kā zināms, tipisku Parīzes stūŗa krodziņu franciski sauc bistrot - no Aleksandra I krievu kazaku uzbļāviena:  "Bistro, ātrāk apkalpojiet mūs, mēs te esam kungi!"

 

2014. gadā tendence Krievijas aģitpropā acīmredzot ir – iedvest bijību Rietumiem.

 

Diemžēl nu jau kādu laiciņu Krievijas imperiskie vīzdeguņi rod dzirdīgas ausis Latvijā. Īpaši skandalozu izteikumu atļāvies Ventspils lielvecākais Aivars Lembergs, kas izteicies, ka iespējamā NATO militārās klātienes  palielināšana Latvijā būtu uztveŗama par okupāciju un pielīdzināma padomju kaŗaspēka ievešanai Latvijā 1940. gadā.

 

Lembergs, kuŗa rupors ir laikraksts NRA, zaudē mēra izjūtu, izdabājot Krievijai un tās "trubām". Un pašā NRA nu jau kuŗo reizi Rietumus ar lāstiem apveltī Imants Kalniņš, aicinot Latviju novērsties no Eiropas Savienības un, protams, no NATO un kļūt par rāmu neitrālu valsteli dižā, augstsirdīgā austrumu kaimiņa pavēnī. Krimas aneksiju Kalniņš pamato, ielikdams Putinam mutē šādu frazi: "Amerikai nav ko nākt un censties izplatīt savu ietekmi šajā vietā." Tātad Putins domā, ka viņam gan viss ir atļauts? Kalniņš liek saprast, ka vajadzīga drosme "sākt domāt. ka nacisms un komūnisms nav gluži viens un tas pats". Nav "gluži", Kalniņa kungs, bet gandrīz?

 

Šai, kā mēdz teikt, plāksnē īpaši odioza persona ir rīdzinieks Juris Aleksejevs, tīmekļa portāla IMHOclub.lv šefs. Cits pēc cita šajā portālā nākuši klajā šī glumā, slīpētā demagoga raksti par Ukrainu un ne tikai.

 

Pirmo no tiem - "Vēstuli oranžajam draugam" Krievijas valsts TV kanāļa Rossija raidījumā izteiksmīgi nolasīja kinorežisors un imperists Nikita Michalkovs, prezentējot Aleksejevu kā trumpi Kremļa pozicijas izskaidrošanā plašajām masām.

 

Šajā rakstā Aleksejevs uzsveŗ, ka Ukraina kopš laika gala bijusi imperijas (!) labākā, treknākā un leknākā daļa. (Cik saprotu, tāpēc jau Putins bija tik satriekts, uzzinot, ka Maidans virza Ukrainu prom no Eirāzijas.- F.G.)

 

Aleksejeva ieskatā Janukovičs rudenī rīkojies saprātīgi, dodams priekšroku Krievijas 15 miljardiem dolaru un 30 % atlaidei par gāzi , noniecinot "lēto" līgumu par asociāciju ar „gejropu”: šķīstais Aleksejevs izsmej nešķīsto, samaitāto Eiropu un raksturo Maidana demonstrantus kā stulbeņu pūli, bezmaz idiotus.

 

Nākamajā rakstā "No dienvidu jūrām līdz polārai malai" (tie ir vārdi no Krievijas Federācijas himnas) Aleksejevs jūsmo par Krimā sarīkoto referendumu. Tagad, uzsveŗ Aleksejevs, pienākusi Ukrainas dienvidaustrumu apgabalu kārta: "Ja būs grūti, Krievija palīdzēs." Pats sevi Aleksejevs pārspējis ar šī sava raksta pēdējo, īpaši "ģiftīgo" rindkopu: "Un vēl es zinu, kādu datumu mēs katru gadu svinēsim 16. martā - Krievijas Atkalapvienošanos.” Ar īpašu mājienu – „pie Brīvības pieminekļa".

 

Ko vēl vajag? Savā trešajā rakstā Aleksejevs ņirdz, ka "lielā 45 miljonu Ukrainas valsts tik ļoti apkašājusies (!), ka zaudējusi territoriju, kas platības un iedzīvotāju skaita ziņā līdzinās Latvijai".

 

Latviju, kuŗas galvaspilsētā Aleksejevs dzīvo, viņš dēvē par mazspēcīgu un vājprātīgu (slaboumnoje) valsti, kas vēl turas virspusē, jo saņem kreditus un sīkas žēlastības dāvanas no Eiropas. Un, "ja pasaulē notiks kāda krize, tā (Latvija) pirmā nogulsies ar vēderiņu (puzikom) augšā. Un es neizslēdzu, ka tad parādīsies "laipnie zaļie cilvēciņi", kas teiks: "Cāļi, nāciet šurp pie mums!" Un cāļi nāks. Krievi - noteikti. Interesanti, ko nolems latgalieši, ja augstsirdīgais kaimiņš viņiem piedāvās latgaliešu valodu par  valsts valodu? Vai atteiksies?"

 

Par Juri Aleksejevu viss ir skaidrs, Vai kāds vilks kādas konsekvences?