Krievijā un Vācijā domā par vēlēšanām
Juris Lorencs    30.03.2021

 

 

Pēc pusgada, septembŗa mēnesī notiks parlamenta vēlēšanas divās valstīs, kas pēdējo gadsimtu laikā ir būtiski ietekmējušas Latvijas likteņus ‒ Krievijā un Vācijā. Vispirms par Vāciju. 14. martā valsts rietumos, Bādenes- Virtenbergas un Reinzemes‒Pfalcas federālajās zemēs jau notika vēlēšanas, kurās ievēlēja šo zemju parlamentus. Tajās sāpīgu zaudējumu piedzīvoja kancleres Angelas Merkeles vadītie kristīgie demokrati. Reinzemē - Pfalcā par viņiem balsojuši 28 %, bet Bādenē ‒Virtembergā - tikai 24 % vēlētāju. Sliktākais rezultāts, ko partija jebkad piedzīvojusi šajās “konservātīvisma citadelēs”. Viens no neveiksmes iemesliem ‒ centrālās valdības chaotiskā cīņa ar Covid -19 pandēmiju. Plūs korupcijas skandāli. Izrādās, daži kristīgo demokrātu polītiķi un viņiem tuvu stāvošas personas pamanījušās iedzīvoties, šeftējoties ar valsts pasūtīto aizsargmasku piegādēm. Vēlētāji nav dumji. Tas, ko viņi nemitīgi dzird ‒ ka uz Vāciju nāk īpaši bīstamais Lielbritanijas (Ugandas, Brazīlijas, Dienvidafrikas utt.) Covid‒ 19 vīrusa paveids. Savukārt tas, ko viņi redz televizora ekrānā ‒ ka pateicoties labi organizētajai vakcinācijai saslimstība un mirstība Lielbritanijā strauji krīt. Vēl nesen apsmietie “breksiteri”, kuriem teorētiski vajadzēja iesēsties pamatīgā peļķē, cīņā ar vīrusu patiesībā ir uzvarētāji! Tikmēr Vācija gaida “trešo vilni” un apspriež savu “vakcinācijas katastrofu”. Kaut gan taisnības dēļ jāatzīst, ka šajā “katastrofā” pie vainas ir ne tikai valdība, bet arī neapzinīgi pilsoņi. Kopš gada sākuma vairāki simti tūkstoši Berlīnes iedzīvotāju nav atsaukušies uzaicinājumam saņemt Covid-19 poti. Iemesls ‒ skepse par Astra Zeneka vakcīnas kvalitāti un neticība vakcīnām vispār.

 

Lai arī zemju vēlēšanas Vācijā ir svarīgas, tās ir tikai prelūdija 26. septembrī gaidāmajām valsts parlamenta ‒ Bundestāga vēlēšanām. Marta nogalē veiktās socioloģiskās aptaujas liecina – ja vēlēšanas notiktu tagad, tad kristīgie demokrati iegūtu 27 %, “zaļie” ‒ 22 %, sociāldemokrati ‒ 17 %, Brīvo demokratu partija jeb liberāļi ‒ 11 %, “Alternatīva Vācijai” ‒ 10 %, “Kreisie” ‒ 8 %, dažādas sīkpartijas ‒ 5 % balsu. “Zaļo” kāpums ir pārsteidzošs, iepriekšējās vēlēšanās 2017. gadā viņi saņēma vien 9 % balsu. Turklāt stabils atbalsts “zaļajiem” saglabājas par spīti neganti aukstajai ziemai Eiropā un Amerikā, kas manāmi iedragāja cilvēku ticību Grētas Tūnbergas sludinātajai klimata apokalipsei. Pie šāda balsu sadalījuma vairs nav iespējama pašreiz valdošā “lielā koalicija”, kuŗā ietilpst kristīgie demokrati un sociāldemokrati. Viņiem kopā būtu vairs tikai 44 % balsu, kas valdības izveidei ir par maz. Varbūt vēl notiks brīnums. Merkeles valdība dažu nedēļu laikā sapotēs visu Vāciju, atvērsies ekonomika un cilvēki vasarā atkal brauks uz Spānijas plūdmalēm. Ja tā, tad lietas var mainīties. Bet, vērojot pašreizējo notikumu attīstību, tas ir maz ticams. Jau tagad redzams, ka Vācijā būs jauna valdība. Reālas iespējas ir četras. Pirmā ‒ koalicija, kuŗā ietilpst tikai kristīgie demokrati un “zaļie”. Otrā ‒ tā saucamā “Jamaikas koalicija” Tajā ietilptu kristīgie demokrati, liberāļi un “zaļie”. Nosaukums “Jamaikas koalicija” ņemts no šīs Karību salas karoga krāsām: melns-dzeltens-zaļš, kas ir triju iespējamo koalicijas partiju simboliskās krāsas. Kopā ‒ ap 60 % velētāju balsu, visai komfortabls vairākums. Trešā iespēja ir “luksofora koalicija”: sarkans- dzeltens-zaļš, sociāldemokrati-liberāļi-“zaļie”. Pastāv vēl ceturtā iespēja: kristīgie demokrati, sociāldemokrati un liberāļi.

 

Tātad Vācijas iekšpolītiskā briest izmaiņas ar tālejošām sekām visai Eiropai un, saprotams, arī Latvijai. Ar nostalģiju var atcerēties vecos labos laikus, kad Bundestāgā toni noteica vien trīs partijas ‒ kristīgie demokrati, sociāldemokrati un liberāļi. Atkarībā no spēku samēra veidojās stabilas un prognozējamas labēji-centriskas (kristīgie demokrati un liberāļi) vai kreisi-centriskas (sociāldemokrati un liberāļi) valdības. Tieši šī stabilitāte bija Vācijas pēckaŗa ekonomiskā brīnuma pamatā. Varētu jautāt – kāpēc šodien vajadzīgi šie sarežģītie veidojumi, kuŗos mēģina vienoties partijas ar tik atšķirīgām programmām? Jo aptaujas liecina, ka labējiem un kreisajiem ir aptuveni vienāds atbalsts, puse uz pusi. Diemžēl Vācijā nav iespējams izveidot labēju valdību, kuŗā ietilptu kristīgie demokrati, liberāļi un “Alternatīva Vācijai”. Šajā polītkorektuma laikmetā neviens negrib sadarboties ar “neonacistiem”, kā nereti tiek dēvēta “Alternatīva Vācijai”.

 

Lai nu kā, bet Vācijā vismaz tiek meklēti polītiskie risinājumi. Bet kas notiek kaimiņos Krievijā? 19. septembrī šajā valstī notiks parlamenta – Valsts Domes vēlēšanas. Patlaban spēku sadalījums Domē ir sekojošs: no 450 deputātiem 335 pārstāv partiju “Vienotā Krievija”, 43 – komūnistus, 40 -  Liberāli Demokratisko partiju, bet 23 – partiju “Taisnīgā Krievija”. Lai gan prezidents Vladimirs Putins pats nepieder nevienai partijai, nav nekāds noslēpums, ka viņš atbalsta “Vienoto Krieviju”. Pagaidām nav skaidrs, vai tai izdosies atkārtot iepriekšējo vēlēšanu panākumu un saglabāt parlamentā konstitūcionālo vairākumu. Bet vai neveiksmes gadījumā Kremļa pozīcijas vājināsies? Nē! Jo pārējās trīs partijas, kas sevi dēvē par “opoziciju”, patiesībā tādas nav. Visos svarīgākajos parlamenta lēmumos tās balso tā, kā liek Kremlis un prezidents Putins. Faktiski šīs partijas ir tādas kā “piesegorganizācijas”, zibensnovedēji, kas savāc neapmierināto balsis. Komūnisti savos propagandas tīklos notver tos, kuŗi sapņo par sociālismu un PSRS, Vladimira Žirinovska vadītie liberālie demokrati zvejo krievu nacionālistu balsis, bet “Taisnīgā Krievija” centīgi tēlo liberāļus un koķetē ar tā saucamo inteliģences slāni. Pagaidām šis teātris izdodas. Interesanti, ka arī bijušajā Austrumvācijā līdzās komūnistiem jeb Sociālistiskajai Vienības partijai pastāvēja polītiskās partijas ar skanīgiem nosaukumiem: Kristīgi-demokrātiskā, Liberāli-demokratiskā, Nacionāli-demokratiskā un Demokratiska zemnieku partija. Tām pat bija savi deputāti parlamentā jeb Tautas palātā. Patiesībā šīs partijas bija vien kompartijas filiāles ar mērķi kontrolēt disidentus un izrādīt uz ārzemēm, ka pie mums “arī valda demokratija”. Īsta Potjomkina sādža!

 

Rezumējot: ja Eiropas rietumos polītiskā dzīve šodien burtiski vārās, tad uz austrumiem no Zilupes, Krievijā un tās satelītvalstī Baltkrievijā, pagaidām valda mānīgs miers. Ik pa brīdim cilvēki protestē, iziet ielās, kā tas notika aizvadītā gada rudenī Baltkrievijā un šī gada ziemā Krievijā. Bet protesti tiek brutāli apspiesti, tie noplok un atkal iestājas klusums. Mēs, latvieši, kas paši reiz bijām Krievijas imperijas un PSRS daļa, labi zinām, ka šis miers ir mānīgs. Ka esošā kārtība īsā laikā var sabrukt kā kāršu namiņš, kā tas notika 1917. un 1991. gados. Aizraujošs polītiskais teātris, kuŗu gan labāk vērot no balkona, ne no pirmās rindas, kuŗā sēž Latvija.