Kompromiss un tā robežas
   25.03.2014

Kompromiss un tā robežas

SALLIJA BENFELDE

Nedēļā, kad rakstu šo komentāru, Latvijā tiek pieminēti 1949. gada 25. marta deportāciju un komūnistiskā genocīda upuŗi. Uz Sibiriju toreiz deportēja aptuveni 43 000 cilvēku – ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem, tāpēc daudzviet Latvijā notiek piemiņas sarīkojumi.

Šonedēļ notiek arī diskusijas  ar ASV un NATO par papildu aizsardzības  kontingenta izvietošanu Baltijas reģionā. Latvijas Nacionālie bruņotie spēki (NBS) pašlaik strādā ikdienas režīmā, bet pastiprinātu kontroli veic pierobežā. Jāpiebilst, ka NATO ietvaros, kā arī tiekoties ar ASV prezidentu Baraku Obamu un viceprezidentu Džo Baidenu, ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu tiek pārrunāts Latvijas valsts budžets aizsardzības vajadzībām. Plānojot nākamā un nākamo triju gadu budžetu, financējuma pieaugumam Latvijā ir jābūt, – papildu financējums nepieciešams, lai attīstītu gan NBS, gan Zemessardzi. ”Mums jātaisnojas, kāpēc tas nav izdarīts, taču mēs arī apliecinām, ka mūsu apņemšanās – 2% no IKP līdz 2020.gadam – ir spēkā un mēs to izpildīsim,” skaidro aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis.

Baltijas valstis un Polija ir runājušas ar ASV un NATO par militārās klātienes palielināšanu šajā reģionā, un partneŗi ir solījuši izskatīt šādu iespēju. Pašlaik runa ir par  trīs versijām – palielināt iznīcinātāju skaitu Lietuvā, Šauļu bazē, palielināt  to cilvēku un technikas daudzumu, kas piedalās mācībās šajā reģionā, vai rotācijas kārtā reģionā izvietot ASV un NATO papildu  spēkus. Jāpiebilst, ka 24. martā „Lielā septiņnieka» jeb G7 valstu līdeŗi apliecinājuši gatavību pastiprināt sankcijas pret Krieviju, ja tā arī turpmāk  saasinās situāciju Ukrainā, un vienojušies izslēgt Krieviju no pasaulē ietekmīgāko valstu nākamās galotņu sanāksmes.

Tātad  Baltijā turpinās pārkārtošanās pēc Krimas aneksijas un pievienošanas Krievijai. Arī Eiropa beidzot ir sapratusi, ka normāls dialogs ar Krieviju nav iespējams, ka Putins un viņa atbalstītāji alkst kaut daļēji atjaunot bijušo Padomju Savienību. Patiesībā lielais jautājums ir - vai Krievijai pietiks ar Krimu? Ja Putins ir nolēmis, ka Krievijai jāpievieno arī Austrumukraina un daži tās dienvidu apgabali, tad kaŗš ir neizbēgams. Turklāt ir skaidrs, ka Putins raugās arī Piedņestras virzienā, – tā ir  starptautiski neatzīta, de facto neatkarīga valsts (kopš 1990.gada) Austrumeiropā.

Ko mēs zinām par Moldovas un Piedņestras vēsturi? Daļa Moldovas ir  Besarabija, kas 1812. gadā tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, bet 1918. gadā  pievienojās Rumānijai. Savukārt 1940. gadā Besarabijā iebruka Sarkanā armija un tika izveidota Moldāvijas Sociālistiskā Republika, kas bija PSRS republika līdz 1991. gadam. Piedņestra ir daļa  Moldovas, tajā dzīvo lielākoties krievi, kuŗos bažas izraisīja Moldovas neatkarības centieni, kas varētu veicināt apvienošanos ar Rumāniju. Šīs bažas savulaik izmantoja bijušie komūnistu vadoņi, izveidojot kustību par atdalīšanos no Moldovas. 1990. gadā Piedņestra pasludināja savu neatkarību, 1992. gadā šeit izraisījās bruņots konflikts. Pašreiz Piedņestra formāli ir Moldovas sastāvā, taču faktiski tā sevi pārvalda pati. Piedņestra jau ir paudusi  vēlmi pievienoties Krievijai.

Krievija tagad pie Ukrainas austrumu robežām ir sakoncentrējusi kaŗaspēku, kas ir gatavs doties uz Piedņestru – Moldovas separātisko reģionu, kur jau tagad atrodas Krievijas kaŗavīri, - tā 23. martā sacīja NATO Eiropas apvienoto bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks Filips Brīdlovs Eiropas Tautas partijas kandidāts uz Eiropas Komisijas prezidenta amatu, bijušais Luksemburgas premjērministrs Žans Klods Junkers paziņojis, ka Eiropas Savienība (ES) nedrīkst pieļaut, ka Moldova pēc Ukrainas kļūst par nākamo Krievijas upuri.

Tomēr Putinam ir cerības panākt savu ideju īstenošanu tajās bijušās PSRS republikās vai to daļās, kuŗu iedzīvotāji pamatā ir krievi, kam joprojām sapnis ir par PSRS. Kādā televīzijas kanālī pēc tam, kad Krievija bija pieņēmusi lēmumu šo Ukrainas territoriju pievienot sev, tika intervēti Krimas krievi. Skaidri atceros, piemēram, kāda iedzīvotāja sacīto, ka viņš ir krievs, dzīvo Krimā jau 32 gadus un visu šo laiku viņa sapnis ir bijis, ka Krima atkal būs Krievijas sastāvā. „Man šī ir svētku diena, beidzot ir noticis tas, par ko domāju 32 gadus!,” viņš sacīja. Televīzijas reportāžās bija redzamas arī sievietes ar Krievijas karogiem, skandējot: „Krievija, Krievija!” Šīs sievietes esot laimīgas un lepnas, ka viņu dēli varēs dienēt Krievijas armijā. Putinu atbalsta liela daļa krievu, viņi noteikti jūtas laimīgi un apmierināti, ka atkal varēs justies pārāki un „sliktajiem imperiālistiem” parādīt, cik varena ir Krievija.

Protams, uz visu šo notikumu fona ir svarīgi, kas notiek Latvijā, kur dzīvo gandrīz 5000 Krievijas pilsoņu un vairāki simti tūkstošu nepilsoņu, par kuŗu aizstāvību jau paziņojusi Krievija. Par neatkarību, brīvību un demokratiju reizēm nākas maksāt augstu cenu. Eiropas Savienības sankcijas pret Krieviju agri vai vēlu skars arī Latviju, jo aptuveni 11% Latvijas eksporta iet uz Krieviju. Īpašnieki vairākos lielos Latvijas uzņēmumos, kas savu produkciju eksportē uz Krieviju, ir vai nu Krievijas pilsoņi, vai bagāti un ietekmīgi Latvijas uzņēmēji, kuŗu polītiskās intereses nereti ir saistītas ar Saskaņas centra interesēm. Turklāt lejupslīde ekonomikas attīstībā, ja tā notiks, protams, skars visus Latvijas iedzīvotājus. Tāpēc nav grūti prognozēt, vai tādā gadījumā iedzīvotājiem  būs iebildumi  un vai arī ietekmīgie tirgus spēlētāji centīsies grozīt polītiķu prātus. Starp citu, daudz pieminētā brīvā elektroenerģijas tirgus atlikšana, šķiet, ir saistīta ne tikai ar vēlēšanām un vēlētāju prātu nomierināšanu, bet arī ar Krievijas koncerna Gazprom interesēm.

Krievijai (un, protams, tikai savai kabatai) simpatizējošu uzņēmēju (un viņu draugu polītiķu) Latvijā tāpat netrūkst, bet, saasinoties Eiropas un Krievijas attiecībām, parādīsies polītikāņi, eksperti un uzņēmēji, kas aicinās „domāt par tautu” un nejaukt polītiku ar uzņēmējdarbību, mākslu, kultūru un tamlīdzīgi. Patiesībā tas būs lielais jautājums par pieļaujamiem kompromisiem. Piemēram, ko darīt ar Krievijas konkursšovu  „Jaunais vilnis” Jūrmalā? Daudzi uzņēmēji un arī Jūrmalas iedzīvotāji pa tam lāgam var it labi nopelnīt, tāpēc  Jūrmalas pilsētas galvas (Zaļo un Zemnieku savienība) ieskatā sankcijas pret Krieviju nevajag saistīt  ar atteikumu „Jaunajam vilnim”, jo tas būšot populisms. Vairākas šī šova zvaigznes, starp citu, ar savu parakstu jau  publiski apliecinājušas atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina rīcībai Krimā un Ukrainā. Kā rīkoties Latvijas valstij? Ļaut jūrmalniekiem nopelnīt  kādu lieku eiro vai tomēr atteikt jebkuŗus likumus un līgumus ignorējošās valsts pārstāvjiem iespēju līksmot Jūrmalā? Protams, polītika bez kompromisiem nevar pastāvēt, bet laikam ir vērts atcerēties kādu amerikāņu dzejnieka un diplomāta Džeimsa Louela aforismu: „Kompromiss ir gan labs lietussargs, bet slikts jumts.”

Valsts šo Krievijas konkursšovu var ietekmēt, tikai neizsniedzot vīzas Krievijas pilsoņiem, kuŗi vēlēsies  piedalīties „Jaunajā vilnī”. Savukārt balsotājiem  Eiroparlamenta vēlēšanās maijā un Saeimas vēlēšanās oktobrī vajadzētu atcerēties partijas un polītiķus, kuŗu vēlme „draudzēties” ar Krieviju pārkāpj jebkuŗas saprātīga kompromisa robežas.

Foto: http://hub.jhu.edu