EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Ko darīsim ar 50 gadu kultūras mantojumu?
128064
Photo: Mārtiņš Plūme/LETA

Sallija Benfelde    07.03.2023

 

 

Rīgas Pieminekļu padomes 3.marta rekomendācija demontēt vai pārvietot sešus pilsētā esošus pieminekļus, arī 1982. gadā Kronvalda parkā uzstādīto pieminekli rakstniekam Andrejam Upītim, skulptūru “staļinisma perioda rakstniecei” Annai Saksei Gaujas ielā un krievu dzejnieka Aleksandra Puškina pieminekli Kronvalda parkā, jo tie esot saistāmi ar padomju laiku slavināšanu ir izraisījusi asas diskusijas. Sociālajos tīklos „spalvas iet pa gaisu”. Vieni saka, ka diez vai kāds mākslinieks vai rakstnieks okupācijas laikā iztika bez nodevām padomju varai, ja vispār gribēja, lai viņa darbi nokļūst līdz cilvēkiem un ka tad jau jāatsakās no visa 50 gadu kultūras un mākslas mantojuma. Otri uzskata, ka „nodevas” ir viena lieta, bet līdzdarbošanās okupācijas administrācijā un partijas darbā – pavisam kas cits. Trešie teic, ka Puškinam nav nekāda sakara ar ne ar 40. Gada Latvijas okupāciju, ne ar karu Ukrainā. Un tad vēl daži atceras, ka bija cilvēki, kuri nekādi nesadarbojās, nepieļāva „nodevas”, bet viņu vārdi, gan latviešu, gan citu valstu autoru, atrodami to laiku lielā cenzora „Glavļita” sarakstos, un par viņiem nerunājam vēl tagad. 

 

Manuprāt vajadzīga diskusija par kritērijiem un to, vai talantīgu autoru darbi ir izmetami, svītrojami no mūsu kultūras vēstures. Vai Andreja Upīša noveles un Annas Sakses „Pasakas par ziediem” nav talantīgi darbi un nav pelnījuši izlasīšanu un vietu Latvijas literatūrā? Domāju, ka kritērijs varētu būt reāla sadarbošanās ar okupācijas varas administrāciju un partiju, lai novāktu pieminekļus, bet nevajadzētu izmest no literatūras vēstures. Tad jau jāslēpj arī daļa patiesās vēstures, kurā, kā rakstīja literatūrzinātnieks Guntis Berelis „draņķību pietiek”. Un par Puškinu – manuprāt tā ir cita diskusija: vai mums vajag ielas un laukumus, nosauktus citu tautu mākslinieku un rakstnieku vārdos? Ja vajag, tad kādi ir kritēriji, vai atcerēsimies pa kādam no katras, piemēram, Eiropas valsts?

 

Par šiem jautājumiem jārunā, jādiskutē un manuprāt ir vajadzīgs „vēss prāts”, bez kara nokaitētām emocijām. 

 

 

 


 

Atpakaļ