Katalonija un vēstures vējš
Juris Lorencs    16.03.2021

 

 

Polītikā ir brīži, kad sirds saka vienu, bet prāts - pavisam ko citu. It īpaši jau cilvēkiem augstos, atbildīgos amatos. Marta sākumā Eiropas Parlamenta deputāti aizklātā balsojumā atņēma tiesisko imūnitāti savam kollēģim, vienam no katalāņu neatkarības kustības līderiem Karlesam Pudždemonam (Carles Puigdemont). No 705 deputātiem 400 balsoja “par”, 248 - “pret”, bet 45 deputāti atturējās. Tā kā balsojums bija aizklāts, tautas pārstāvju patiesās simpātijas mums nav zināmas. Vienīgi deputāts no Latvijas Roberts Zīle, kuŗš pārstāv Nacionālo apvienību, savā twitter kontā @robertszile 9. martā ierakstīja: “Diemžēl EP vairākums atbalstījis katalāņu līdeŗu imūnitātes atcelšanu. Tādējādi polītiskie bēgļi kļūst par reālitāti arī ES iekšienē - savienībā ar visai divkosīgu izpratni par likuma varu un pašnoteikšanos. Ņemot vērā nesenās vēlēšanas un katalāņu vēlmi pēc tās, šis ved strupceļā.”

 

Tātad auksts polītisks aprēķins šoreiz izrādījās svarīgāks nekā izpratne par taisnīgumu. Kā saka Zīle - divkosība. Es vēl piemetinātu - dubultie standarti. Zīmīgi, ka Eiropas Parlamenta balsojums sekoja tikai dažas nedēļas pēc 14. februārī notikušajām Katalonijas parlamenta vēlēšanām, kuŗās reģiona neatkarības atbalstītāji guva pārliecinošus panākumus. No 135 Katalonijas parlamenta deputātu vietām viņiem tagad ir 74. Lai gan territorijas ziņā Katalonija ir divas reizes mazāka par Latviju (32 000 kvadrātkilometru), tās iedzīvotāju skaits ir visai prāvs - 7, 7 miljoni. Neatkarīga Katalonija būtu “vidēja” Eiropas valsts, līdzīga Nīderlandei, Beļģijai vai Šveicei. Notikumiem Katalonijā ir lielas parallēles ar Latvijas jaunāko laiku vēsturi. 1932. gadā izveidoto Katalonijas autonomiju 1939. gadā likvidēja diktators Franko. To atkal atjaunoja 1977. gadā, divus gadus pēc Franko nāves. Taču katalāņu tauta savās prasībās pēc pilnīgas neatkarības vēlējās iet tālāk. Iedvesmojoties no “Baltijas ceļa”, 2013. gada 11. septembrī 400 000 cilvēku piedalījās akcijā “Katalonijas ceļš”, sadodoties rokās un izveidojot 400 kilometrus gaŗu cilvēku ķēdi. Latviešu komponista Mārtiņa Brauna dziesma “Saule, Pērkons, Daugava” (katalāņu versijā “Ara és l'hora” jeb “Tagad ir laiks”) 2014. gadā tika pasludināta par Katalonijas neatkarības kustības himnu.

 

Šis “Tagad ir laiks” pienāca 2017. gada 1. oktobrī. Katalonijā notika referendums, kuŗā piedalījās 43 % no aptuveni 5,3 miljoniem balsstiesīgo. Šajā balsojumā 90 % vēlētāju atbalstīja atdalīšanos no Spānijas. Nelielais balsotāju skaits skaidrojams ar to, ka Spānijas varas iestādes visiem spēkiem centās kavēt referenduma norisi. Ceturtā daļa iecirkņu tika slēgti. Sadursmēs ar policiju traumas guva ap 1000 cilvēku, pārsvarā no gumijas lodēm. Internets bija pilns ar  fotografijām - vienā pusē rokās sadevušies dziedoši cilvēki, ziedi un karogi, otrā - melnos tērpos un ķiverēs tērpušies drošības iestāžu darbinieki. Tas viss ļoti atgādināja skatus, kādus nesen varēja vērot Baltkrievijas un Krievijas pilsētu ielās. Komentējot Katalonijas referendumu, toreizējais Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers izteicās: “Eiropas Komisija akceptēs Katalonijas neatkarību tikai pēc tam, kad to tiesiski būs apstiprinājušas Spānijas varas iestādes.” Bet Spānijas centrālās valdības attieksme  ir zināma - nekādu neatkarību! Katalonijā notiekošais ir noziegums pret vienoto valsti! Cik pazīstami vēstījumi! Kaut kas līdzīgs Atmodas laikā skanēja no Maskavas.

 

Tomēr represijas katalāņus neapturēja, un 2017. gada 27. oktobrī Katalonijas parlaments ar balsu vairākumu (70 balsis no135) pasludināja Katalonijas Republikas neatkarību. Spānijas centrālā vara referendumu un Katalonijas parlamenta balsojumu neatzina. Tajā pašā dienā Spānijas Senāts nobalsoja par tiešas pārvaldes ieviešanu Katalonijā. K. Pudždemons bija spiests pamest valsti un kopš tā laika dzīvo emigrācijā Beļģijā. 2019. gadā viņš tika ievēlēts Eiropas Parlamentā un vienlaicīgi aizmuguriski notiesāts uz 13 gadiem cietumā. Varētu domāt - kā tad tā? Spānija ir daļa no Rietumu demokratijas. Kāpēc gan lai tā neatļautu katalāņu tautai pašai lemt savu likteni? Kā piemērs varētu kalpot 1992. gadā notikusī miermīlīgā Čehoslovakijas sadalīšanās divās draudzīgās valstīs - Čechijā un Slovakijā. Bet bijušās impērijas (un Spānija ir viena no tām) domā savādāk. Mēs, latvieši, to esam izbaudījuši uz savas ādas cara impērijas un PSRS laikos, to redzam šodienas Putina Krievijas polītikā.

 

Saskaņā ar mūsdienu starptautiskajām tiesībām katrai nācijai ir tiesības pašai lemt savu likteni un izvēlēties valstisko statusu. Tomēr tikpat svarīgs ir valstu suverenitātes un territoriālās neaizskaramības princips. Tiesiska pretruna, kuŗā iebūvēts konflikts. Šajā cīņā parasti uzvar tas, kam lielāka izturība un ietekmīgāki draugi. To, ka jautājums ir visai sarežģīts, pierāda Kosovas gadījums. Latvija bija viena no pirmajām pasaules valstīm, kas atzina albāņu apdzīvotās Kosovas neatkarību jau 2008. gada februārī. Pamatojums - tautu pašnoteikšanās tiesības. Bet albāņiem ir jau sava valsts, un tā ir Albānija. No šāda viedokļa raugoties, savu valsti var pieprasīt arī Donbasā dzīvojošie krievi. Bīstams precedents!

 

Latvijas nostāja Katalonijas jautājumā mainās līdzi laikiem. Ja 1990. gadu sākumā Tautas Frontes vai LNNK polītiķiem jautātu, ko viņi domā par Katalonijas neatkarību, tad atbilde visdrīzāk skanētu - “esam par”. Šodien vismaz oficiālā Latvija  klusē. Jo Latvija kopā ar Spāniju atrodas NATO un ES, mūsu valstī uzturas Spānijas kaŗavīri. Reālpolītika, ar kuŗu Latvijai jārēķinās. Diemžēl šodienas pasaulē tā iet roku rokā ar dubultstandartiem. Rietumi, kas dēvē Baltkrieviju par “Eiropas pēdējo diktatūru” un pakļauj to sankcijām, vienlaikus uztur lieliskas attiecības ar teokratisko Saūda Arabijas režīmu. No Rietumu vērtību viedokļa raugoties, tā ir mežonīga valsts, kur pilsētu laukumos joprojām cērt galvas, nomētā ar akmeņiem sievietes un par zādzību amputē rokas. Bet karalistei ir nafta! Daudz naftas, un tas liek pievērt acis uz visu! Savukārt Vācija izliekas kurla, kad tiek minēti argumenti pret “Nordstream 2” gāzes vada būvniecību.

 

Vai Katalonijas neatkarība būtu ieguvums Eiropai? Ja uz Eiropas Savienību raugāmies kā nacionālu valstu savienību, tad jā. Bet ja ar Eiropu saprotam “Eiropas savienotās valstis”, tad jauna neatkarīga valsts ir spieķis kontinenta integrācijas riteņos. Patiesībā šis jautājums ir neētisks, ne mums par to spriest. Ja kāda tauta patiešām vēlas neatkarīgu valsti, tā ir to pelnījusi un agrāk vai vēlāk savu mērķi sasniegs. Varas iestāžu represijas un aresti, tāpat brīdinājumi vai pamudinājumi no ārpuses šo procesu var ietekmēt, bet ne pilnībā apstādināt. 

 

Neraugoties uz globālizāciju, neatkarīgo valstu saime turpina pieaugt. 1900. gadā pasaules kartē bija 78 neatkarīgas valstis, 1950. gadā - 89, bet 2021. gadā - jau 195. Tātad vēstures vējš pūš Katalonijas burās.