Gribi mieru, gatavojies karam
   23.08.2022

 

 

Augusta vidū man bija iespēja dažas dienas uzturēties Lietuvā. Rīgas autobusu stacijā, gaidot reisu uz Kauņu, garlaicības pēc izpētīju autobusu sarakstus. Izrādās, joprojām pastāv tiešie reisi, kas savieno Rīgu ar Ukrainas pilsētām Kijivu, Ļvivu, Vinnicu un Černivciem. Un turpat blakus sarakstā - Krievijas pilsētas Maskava, Sanktpēterburga un Kaļiņingrada (bijusī Kēnigsberga). Vai tiešām Latvija līdzinās drošai salai, kuŗu neskaŗ Ukrainā notiekošais kaŗš? Patiesībā tā ir bīstama illūzija. Reālitātē mani atgrieza autobusā redzētais. Liela daļa pasažieru bija ukraiņu bēgļi, kuŗi caur Lietuvu un Poliju atgriezās Ukrainā. Pārsvarā mātes un vecmāmiņas ar bērniem, kuŗiem 1. septembrī jāsāk skolas gaitas. Izrādās, biļetes uz tiešajiem reisiem no Rīgas esot izpirktas vairākas dienas uz priekšu. Tā vietā, lai gatavotos jaunajam mācību gadam, lai gādātu grāmatas un burtnīcas, šie nelaimīgie cilvēki mētājas pa pasauli. 

 

Kauņā iegriezos Nacionālajā mākslas mūzejā, kur izstādīti slavenākā lietuviešu gleznotāja Mīkolas Čurļoņa darbi. Tomēr šoreiz vairāk pievērsu uzmanību faktam, ka mūzeja zālēs senās Lietuvas kartes un vēsturiski dokumenti ir aizstāti ar faksimiliem, krāsainām kopijām. Kā paskaidroja zāles pārzine, tas esot noticis februārŗa beigās, dažas dienas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Dokumentu oriģināli aizvesti uz, viņas vārdiem izsakoties, “drošu, plašai publikai nezināmu vietu”. Vairāk viņai neko nejautāju, tāpat viss bija skaidrs. Un tad nevilšus pieķēru sevi pie domas – vai ir padomāts, kur tā saucamajā “x stundā”, ja tāda, nedod Dievs, reiz pienāks, tiks nogādāts mūsu Dainu skapis, Dziesmu svētku karogs un Glika Bībele?

 

Romiešu filozofs Vegēcijs 4. gadsimtā uzrakstīja vārdus, kas savu aktuālitāti nav zaudējuši joprojām: “Si vis pacem, para bellum”. Latviski tas skan: “Gribi mieru – gatavojies kaŗam”. Diemžēl karŗš ir tuvāk, nekā dažbrīd domājam – gan ģeografiski, gan vēl jo vairāk garīgi. Latvija var mierināt sevi, ka atrodamies zem NATO lietussarga, ka Krievija nekad neuzdrošināsies uzbrukt kādai no NATO valstīm.  Patiesi, ekonomiskā un militārā ziņā Krievijas un NATO valstu spēki ir nesamērojami. Visu NATO valstu iekšzemes kopprodukts ir 27 reizes lielāks nekā Krievijai. Pēc Zviedrijas un Somijas pievienošanās NATO aliansei šī atšķirība pieaugs vēl vairāk. Kā pierādījis kaŗš Ukrainā, arī konvencionālais NATO bruņojums ir krietni pārāks par Krievijas techniku. Vienīgā joma, kur patlaban vēl pastāv spēku līdzsvars, ir kodolieroči. Racionāli domājot, Krievijai nevajadzētu uzbrukt NATO. Diemžēl pašreizējie Krievijas polītiķi tā nedomā. Žurnāla Rīgas Laiks augusta numurā publicēta Jeļenas Kostjukovičas eseja “Kas notiek Putina prātā”. Autore apgalvo, ka Putins “kā apmātais dzīvo pārliecībā, ka viņa pienākums ir izplesties, paveikt misiju, un nekāda skaidra mērķa, pie kuŗa viņš apstātos, nemaz nav.” Tātad Rietumiem jārēķinās ar to, ka kaŗš ir Krievijas dabiskais stāvoklis.

 

Vēl viens scenārijs, kuŗā NATO valstis varētu tikt iesaistītas kaŗā ar Krieviju, ir avārija Zaporižjes atomspēkstacijā, ko patlaban okupējusi Krievijas armija. Britu parlamenta deputāts Tobiass Elvūds (Tobias Ellwood) brīdinājis, ka katastrofa un tās izsauktais radioaktīvai piesārņojums varētu tik uzskatīts par uzbrukumu NATO. Līdzīgi izteicies ASV kongresmenis Ādams Kinzigers (Adam Kinzinger), republikānis no Ilinoisas: “Jebkāda noplūde (radiācijas - J. L.) nogalinās cilvēkus NATO valstīs, un tas automātiski ir 5. pants” (“any leak will kill people in NATO countries, that’s an automatic article 5”).

 

Pēdējās dienās Krievijā sacelta histērija par Eiropas Savienības draudiem samazināt izsniegto Šengenas vīzu skaitu Krievijas tūristiem. Dažas valstis jau sākušas rīkoties pašas, negaidot Briseles akceptu.  Igaunijas robežsargi naktī no 18. uz 19. augustu pilnībā pārtrauca ielaist savā valstī Krievijas pilsoņus ar Igaunijas diplomātiskajās pārstāvniecībās izdotām Šengenas vīzām. Tajā pašā dienā Krievijas aizsardzības ministrija paziņoja, ka uz Kaļiņingradas apgabalu tiek pārvietoti iznīcinātāji Mig-31, kas bruņoti ar virsskaņas raķetēm “Kinžal”. Krievijas propogandisti jau izsaka atklātus draudus Baltijas valstīm, aicina ievest Krievijas kaŗaspēku. Var sagaidīt, ka tuvākajā laikā īpaša uzmanība tiks pievērsta Latvijai. Šīs rindas es rakstu pirmdien, 22. augustā. Tieši šajā dienā sākās darbi, lai demontētu tā saucamo “atbrīvošanas”, bet patiesībā okupācijas pieminekli Uzvaras parka territorijā. Daži Krievijas polītiķi jau izteikušies, ka Rīgā notiekošais esot pielīdzināms “terrora aktam”.

 

Mums nav jāreaģē uz šiem draudiem, vien jārīkojas mierīgi un nosvērti, jāstiprina sava valsts. Par šādu soli uzskatāms lēmums atjaunot valstī obligāto militāro dienestu. Bet vispirms mazliet vēstures. Pirmais iesaukums atjaunotajos Latvijas aizsardzības spēkos sākās 1992. gada 1. aprīlī. Pēc divpadsmit gadiem, 2004. gada martā Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti. Iespējams, dalība pasaules spēcīgākajā militārajā savienībā radīja illūziju, ka Latvijai pietiks vien ar profesionāliem bruņotajiem spēkiem. 2006. gada rudenī dienestu beidza pēdējie obligātā militārā dienesta karavīri. Tagad redzam, ka tas bija kļūdains, netālredzīgs lēmums. Tāpēc Aizsardzības ministrija ierosinājusi atjaunot obligātu Valsts aizsardzības dienestu. Paredzams, ka pakāpeniski, piecu gadu laikā tiks izveidota sistēma, kuŗā 18 līdz 27 gadus veci Latvijas pilsoņi – vīrieši (bet sievietes šajā vecuma grupā brīvprātīgi) varēs izvēlēties vienu no četriem dienesta veidiem: pašu Valsts aizsardzības dienestu (kas reālitātē nozīmēs dienestu armijā), Zemessardzi, vada komandieŗa kursus augstskolā vai alternatīvo dienestu Iekšlietu, Veselības un Labklājības ministriju struktūrās.

 

Sen nobriedies un vajadzīgs lēmums, kuŗa pieņemšanu paātrināja Krievijas iebrukums Ukrainā. Tikmēr sabiedrībā izcēlusies polemika “par” un “pret”. Aptauju dati liecina, ka patlaban gandrīz puse iedzīvotāju neatbalsta šāda dienesta izveidi Latvijā. Un tomēr Latvijai šobrīd citu iespēju nav. Minēšu dažus iemeslus. Pirmkārt, šādu soli sagaidi mūsu partneŗi NATO. Tā būtu Latvijas solidaritāte ar kaimiņvalstīm, ar mūsu sabiedrotajām Igauniju, Lietuvu, Somiju un Zviedriju, kur pastāv obligātais dienests. Tās ir veikmīgākas un turīgākas valstis par Latviju, tāpēc muļķīgi būtu domāt, ka kaimiņi rīkojas nepareizi. Otrkārt, jo vairāk būs cilvēku, kuŗi zinās, kā uzvesties dabas stichiju, technoloģisko katastrofu, terrora akta vai kaŗa gadījumā, jo drošāka būs sabiedrība kopumā. Treškārt, šāds dienests saliedēs sabiedrību – ja ne tūlīt pēc tā ieviešanas, tad laika gaitā noteikti. Jau pati apziņa, ka kāds ģimenes loceklis, radinieks, kaimiņš vai paziņa atrodas militārajā dienestā, stiprina cilvēku garīgās saites ar bruņotajiem spēkiem un valsti. Dienestam Latvijas bruņotajos spēkos jākļūst par pilsoņa goda pienākumu, līdzīgi kā tas ir Igaunijā, Somijā vai Izraēlā.