Diasporas portrets: vēsture un skaitļi
Sallija Benfelde    04.08.2020

 

 

DMPC iepazīstināja ar diviem pētījumiem: Diasporas satīklošana: iesaistīšanās prakse un sadarbības iespējas (Inta Mieriņa, Rasa Jansone) un Diasporas apjoma novērtējums (Michails Hazans).

 

Šajā rakstā vairāk par pētījumu Diasporas apjoma novērtējums, jo tas dod ieskatu gan vēsturē, gan dažkārt pretrunīgajos skaitļos, gan skaidrojumu, kāpēc tā notiek un cik liela ir Latvijas diaspora.

 

 

Kā veidojās diaspora?

Laika gaitā Latvijas oficiālajos informācijas avotos un medijos bieži ir izskanējuši ļoti atšķirīgi novērtējumi par to, cik iedzīvotāju ir aizbraukuši no Latvijas un cik – atgriezušies Latvijā. Tādēļ 2019. gadā ar Ārlietu ministrijas atbalstu ekonomista, Latvijas Universitātes profesora, Diasporas un migrācijas pētījumu centra vadošā pētnieka un Eiropas izglītības ekonomikas eksperta Michaila Hazana vadībā veikts pētījums, kuŗā sniegts līdz šim precīzākais iespējamais diasporas apjoma un remigrantu skaita Latvijā novērtējums. Atšķirībā no iepriekšējiem pētījumiem, šajā ir arī  vēsturisks atskats par to, kā veidojusies Latvijas diaspora, turklāt veikts ne vien jaunās, bet arī t.sk. ”vecās diasporas”, kam bieži vien nav Latvijas valstspiederības, apjoma izvērtējums.

 

Veidojot diasporas polītiku, ir ļoti svarīgi zināt, cik un kādi cilvēki dzīvo diasporā, tomēr tas dažādu iemeslu dēļ nav tik vienkārši, kā varētu likties pirmajā brīdī. M. Hazans raksta, ka grūtības sākas jau ar diasporas definīciju, kas atsaucas uz tādu datos dažreiz grūti identificējamu lietu kā - saikne ar Latviju. Kā zināms, ārzemēs dzīvo: 1) Latvijas valstspiederīgie – gan Latvijas pilsoņi, no kuŗiem daļai ir dubultpilsonība, un arī nepilsoņi. 2) Tāpat arī ārzemēs dzīvo bijušie Latvijas pavalstnieki, kuŗi pieņēmuši citas valsts pilsonību, bet viņiem vairs nav Latvijas pilsonības. 3) Ir cilvēki, kuŗi dzimuši Latvijā, bet dzīvo ārzemēs. Varētu domāt, ka tie ir tie paši cilvēki, kuŗi minēti vienā no pirmajām grupām, bet tā gluži nav, tie nav vieni un tie paši. 4) Visbeidzot ir ārzemēs dzīvojošo esošo vai bijušo valstspiederīgo vai Latvijā dzimušo pēcteči – arī visi tie, kas uzskata sevi par latviešiem vai cilvēkiem ar latviešu saknēm vai Latvijas izcelsmi. Jāpiebilst, ka pētījuma novērtējums attiecas uz visām minētajām cilvēku grupām. 

 

Kā zināms, Latvijas diaspora pasaulē veidojās viļņveidīgi sākot no 19. gadsimta beigām. Pētījumā tiek paskaidrots, ka pēc neatkarības atjaunošanas aizbraukušie Latvijas emigranti un viņu pēcteči veido t.s. “jauno diasporu”. Tās pārstāvjiem lielākoties ir vai nu tikai LR pilsonība vai (tās vietā vai papildus tai) relātīvi nesen iegūta mītnes zemes pilsonība. Savukārt trimdas latvieši un viņu pēcteči veido t.s. “veco diasporu”; viņiem, lielākoties, šobrīd ir vai nu dubultpilsonība vai tikai mītnes zemes pilsonība, turklāt mītnes zemes pilsonība iegūta vai nu kopš dzimšanas vai ļoti sen, laikā par kuŗu statistika nav pieejama. Pie vecās diasporas pieder, protams, arī pirmskaŗa Latvijas diasporas pārstāvji un to pēcteči.

 

 

Skarbā vēsture

“Pēdējā gadsimta laikā Latvija ir piedzīvojusi daudzus emigrācijas un imigrācijas viļņus. 19. un 20. gadsimta mijā, kad Latvija vēl bija Krievijas impērijas daļa, imigrāciju galvenokārt veicināja Latvijas pilsētu izaugsme un strauja attīstība, kuŗas rezultātā Latvija kļuva par pievilcīgu ekonomisko migrantu galamērķi. 1880. gados, kā arī 20. gs. sākumā Latvijā iebrauca ievērojams skaits ebreju no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Polijas; daļa no tiem bija bēgļi no pieaugošā antisemītisma un pogromiem reģionos, no kuŗiem viņi ieradās, citi – ekonomiskie migranti un vēl citi – gan bēgļi, gan ekonomiskie migranti. Jebkuŗā gadījumā ekonomiska rakstura iespējām bija svarīga loma, nosakot šo migrantu izvēli par labu Latvijai. Tajā pašā laikā ievērojams skaits latviešu (īpaši zemnieki) aizbrauca no Latvijas territorijas (šis process sākas jau 19. gs. vidū). 1913. gadā latviešu diasporas apjoms bija sasniedzis 220 000, tai skaitā 45 000 Rietumos (galvenokārt Amerikas Savienotajās Valstīs) – viņu vidū bija gandrīz 8 000 polītisko bēgļu un izsūtīto pēc 1905. gada revolūcijas Latvijā,” rakstīts minētājā pētījumā.

 

Pētījums ieskicē arī migrāciju un emigrāciju pagājušā gadsimta sākumā un abu kaŗu skarbo bilanci: “Tomēr migrācijas bilance 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā bija ievērojami pozitīva. Tā starp 1900. un 1913. gadu Latvijas iedzīvotāju skaits migrācijas rezultātā pieaudzis par 264 000 cilvēku jeb par 13% no iedzīvotāju skaita 1900. gadā Latvija piedzīvoja lielāko iedzīvotāju zaudējumu Pirmā pasaules kaŗa laikā. Apmēram miljons Latvijas iedzīvotāju pārcēlās uz citām territorijām (galvenokārt Krieviju) kā bēgļi, pārvietotās personas, evakuētie vai pēc mobilizācijas bruņotajos spēkos. Piecos gados Latvija zaudēja 37 procentus iedzīvotāju.  Apmēram puse no viņiem nomira ārpus Latvijas, citi apmetās Padomju Krievijā, Igaunijā, Lietuvā un Vācijā. Pēc kaŗa atgriezās mazāk nekā viena trešdaļa emigrantu. Desmit gadu laikā pēc Latvijas valsts izveides 1918. gadā Latvijā atgriezās apmēram 300 000 cilvēku (lielākā daļa no tiem - 1919. – 1921. gadā). Tajā pašā laikā vairāk nekā 10 000 pārcēlās uz Padomju Krieviju vai tika izraidīti no Latvijas par iesaistīšanos “pretvalstiskā darbībā”, bet apmēram 15 000 pārcēlās uz Latviju, bēgot no padomju režīma. Vēlākajos neatkarīgās Latvijas gados emigrācijas līmenis bija zems, jo zemes reforma un labie ekonomiskie apstākļi lielā mērā mazināja motivāciju emigrēt. Neskatoties uz to, īpašu iemeslu dēļ  apmēram 5000 cilvēku pārcēlās uz ASV, 2700 – uz Brazīliju un 4500 – uz Palestīnu.”

 

Padomju okupācija, pēc tam Hitlera iebrukums, tad otrreizējā Latvijas okupācija zem atbrīvošanas lozunga Latviju pagalam iztukšoja: “Hitlera valdības uzsāktās “repatriācijas” programmas ietvaros 1939. – 1940. gadā uz Vāciju devās 51 000 vācbaltiešu (daudzi nemaz nebija vācu izcelsmes, tikai runāja vāciski) 24. Vēl 10 500 vācbaltiešu sekoja 1941. gada ziemā pēc Latvijas okupācijas un piespiedu inkorporācijas Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). 1941. gada 14. jūnijā Padomju režīms deportēja 15 424 Latvijas iedzīvotājus (0,8 procentus iedzīvotāju), no kuŗiem aptuveni 40 procenti nomira nometnēs vai trimdā. Baidoties no draudošās nacistu okupācijas, 1941. gada vasarā apmēram 53 000 cilvēku aizbēga no Latvijas uz citiem PSRS reģioniem.

 

Kopumā 1939. – 1941. gadā Latvija zaudēja apmēram 6,6 procentus iedzīvotāju, kuŗi pameta Latviju kā repatriētie, izsūtītie un bēgļi.

 

Papildu 242 000 cilvēku (13,4 procenti iedzīvotāju) tika zaudēti dažādu veidu piespiedu migrācijas dēļ no 1942. līdz 1945. gadam, ieskaitot tos, kas mobilizēti nacistu vai sarkanajā/Padomju armijā, un bēgļus, kas bēga no Padomju režīma. Lielākā daļa bēgļu, kā arī daļa no bijušajiem vācu armijas kaŗavīriem nonāca pārvietoto personu nometnēs, bet 1947. gadā pēc šo nometņu likvidācijas pārcēlās tālāk uz valstīm, kuŗas bija gatavas viņus uzņemt - galvenokārt uz ASV (45 000), Austrāliju un Kanadu (katrā 20 000), Lielbritaniju (17 000), Vāciju (15 000) un citām valstīm, sākot latviešu pēckara diasporu.”

 

Jāpiebilst, ka desmit gadus pēc Padomju otrreizējās okupācijas Latvija piedzīvoja savu lielāko imigrācijas vilni (īpaši 1946.- 1948. gadā). Pirmkārt, tajā notika bēgļu un militārā personāla masveida atgriešanās, kā arī migrantu pieplūdums no citām Padomju Savienības daļām. Trīs gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits pieauga par vairāk nekā 323 000 jeb 21 procentu. Atgriešanās migrācija un imigrācija turpinājās 1949. – 1950. gadā, bet to daļēji kompensēja Padomju režīma īstenotā lielākā piespiedu kārtā veiktā 42 125 cilvēku (2,2 procenti iedzīvotāju) deportācija uz PSRS Sibiriju vai Tālajiem Austrumiem. Tomēr vēlāk (galvenokārt 1956. – 1957. gadā) apmēram 80 procenti izsūtīto atgriezās Latvijā. Padomju režīma laikā no 1951. līdz 1990. gadam Latvija turpināja piedzīvot lielu migrantu pieplūdumu no citām Padomju Savienības vietām.

 

Rezultātā etnisko latviešu īpatsvars 1989. gadā samazinājās līdz 52 procentiem.

 

 

Pretrunīgie skaitļi

Pēc pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PLMP) datiem, 2020. gada sākumā ārvalstīs dzīvoja 203 960 Latvijas pilsoņu un nepilsoņu. Savukārt pēc Ārlietu ministrijas aplēses, ārpus Latvijas dažādās mītnes zemēs pasaulē, dzīvo, mācās un strādā vairāk nekā 370 000 Latvijas diasporas pārstāvju, bet tie ir aptuveni dati, kas tika iegūti 2013. gadā, apkopojot Latvijas pārstāvniecību aplēses un iedzīvotāju reģistra informāciju.

 

Kāpēc tik lielas atšķirības datos?  Neiedziļinoties sareģītos secinājumos, var teikt, ka ne vienmēr tiek konkretizēts, vai tiek domāta visa diaspora, vai kāda tās daļa – piemēram, tikai jaunā diaspora, gan problēmas ir ar izmantotiem, ne vienmēr atbilstošiem datu avotiem, gan ar datu interpretāciju. Statistikā un pētījumos svarīga ir nevis  kopējās migrācijas, bet gan Latvijas valstspiederīgo migrācijas statistika, konkrēti – Latvijas valstspiederīgo neto emigrācija (aizbraucēju no Latvijas un iebraucēju Latvijā skaita starpība). Pēdējos gados Latvijas valstspiederīgo neto emigrācija ir krietni lielāka par kopējo, jo ārvalstnieku iebrauc vairāk nekā aizbrauc. Savukārt medijos un daudzos pētījumos visbiežāk tiek izmantotā kopējā (nevis LR valstspiederīgo) neto emigrācija . Ja šī statistika tiek izmantota diasporas apjoma novērtēšanai, tad visi no Latvijas izbraukušie ārvalstnieki tiek nepamatoti pieskaitīti Latvijas diasporai. Gadās arī tā, ka Latvijas pilsonis, kuŗš aizbrauc no Latvijas, pēc gada atgriežas, bet vēl pēc gada atkal aizbrauc, var plūsmu statistikā parādīties kā divi migrācijas rezultātā zaudēti LR pilsoņi. Nepareizus datus rada arī tas, ka medijos mēdz publicēt datus par aizbraukušo cilvēku skaitu konkrētajā gadā, bet vairākiem gadiem vienkārši tiek saskaitīta summa par šiem gadiem, un rodas diezgan fantastiski skaitļi, jo viens un tas pats cilvēks nereti tādā veidā tiek “saskaitīts” vairākas reizes, ja ir gan aizbraucis, gan atgriezies un atkal aizbraucis. Tāpēc nereti sanāk, ka Latvijā iedzīvotāju ir vairāk vai mazāk, nekā reālitātē

 

Runājot par t.s. “vecās diasporas” apjoma novērtējumu, svarīgs fakts ir tas, ka lielai daļai no viņiem nav Latvijas pilsonības vai arī ir dubultpilsonība. Situācijā, ja indivīdam nav Latvijas pilsonības, ārvalstu statistikā, kas tipiski apkopo informāciju par imigrantiem, balstoties uz viņu valstspiederību, šie cilvēki nevar tikt identificēti kā Latvijas diasporas pārstāvji. Individi, kam ir dubultpilsonība, oficiālajā statistikā gandrīz vienmēr tiek atspoguļoti kā tās konkrētās valsts iedzīvotāji, kuŗā viņi tobrīd dzīvo. 

 

 

Cik liela šobrīd ir Latvijas diaspora?

Pēckrizes gados emigrācijas intensitāte ir palēninājusies, bet emigrācijas līmenis joprojām saglabājas virs pirmskrizes līmeņa. 21. gadsimta pirmajos 20 gados (2000-2019) Latvijas valstspiederīgo neto zaudējumi migrācijas rezultātā sastādīja 13,2% no iedzīvotāju skaita 2000. gada sākumā . 

 

Profesors Michails Hazans, pēc pētījuma prezentācijas atbildot uz šo jautājumu, sacīja, ka ārzemēs dzīvo aptuveni pusmiljons esošo vai bijušo Latvijas valstspiederīgo un viņu pēcteču, kā arī Latvijā dzimušu cilvēku. 

 

Ja diasporas definīciju izvēlas plašu, iekļaujot tajā gan esošos, gan bijušos Latvijas pilsoņus un nepilsoņus, viņu bērnus, kā arī Latvijā dzimušos un emigrējušos cilvēkus neatkarīgi no pilsonības, tad var droši uzskatīt, ka visā pasaulē dzīvo ap pusmiljons šādu cilvēku, no kuŗiem aptuveni 400 000 dzīvo Eiropas Savienības (ES) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalstīs, sacīja profesors. Savukārt, ja minēto diasporas definīciju sašaurina, neiekļaujot tajā Latvijā dzimušos, kuŗiem varbūt Latvijas pilsonība nemaz nekad nav bijusi, tad šis skaits sarūk līdz 300 000 cilvēku, uzskata Hazans.

 

Jāpiebilst, ka Latvijas Ārlietu ministrija atzīst – diasporas apjoms ir diasporas polītikas pamatā, taču dažādu apstākļu dēļ tas nav viegli novērtējams.