EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Daugavpils Tautas republika
128578

Kārlis Streips    25.04.2023

 

 

Pērn septembrī Latvijas Republikas Saeima grozīja Imigrācijas likumu, lai noteiktu, ka tiem mūsu valsts iedzīvotājiem, kuŗi kāda iemesla pēc  savulaik ir nolēmuši akceptēt Krievijas Federācijas pilsonību, bet joprojām dzīvot Latvijā, ir jāiemācās latviešu valoda. Vai arī jāriskē ar pastāvīgās uzturēšanās atļaujas zaudēšanu.  Tika noteikts, ka līdz šī gada 1. septembrim visiem tiem, uz kuŗiem prasība attiecas, būs jāuzrāda dokuments, kuŗā apliecināta valsts valodas prasme A2 līmenī ( “Valodas lietotājs prot saziņā lietot vienkāršas pieklājības frazes - sasveicināšanās, uzrunāšana, uzaicinājuma izteikšana, atbilde uz uzaicinājumu - , prot apjautāties par saziņas partneŗa sajūtām un emocionālo stāvokli, uzzināt jaunumus un iegūt citu informāciju, uzdot jautājumus un atbildēt uz jautājumiem par dažādām tēmām.”)

 

Drīz pēc minēto grozījumu izsludināšanas konstatēts, ka jaunās prasības attieksies uz apmēram 17 līdz 25 tūkst. personu mūsu valstī.  Noteikts, ka reģistrēšanās uz valodas pārbaudījumu turpināsies no 1. februāŗa līdz 24. martam, savukārt pārbaudes notiks  no 11. aprīļa līdz 31. jūlijam Rīgā, Daugavpilī un Liepājā.  Komentāru rakstu 16. aprīlī, līdz ar ko būtu jāsecina, ka ir piereģistrējušies visi tie, kuŗi vēlas piedalīties procesā, un valodas pārbaudes process jau ir sācies.

 

Taču – pagājušajā nedēļā Saeimas pieprasījumu komisijā diskusija bija par faktu, ka tik ātri izskatīt tik daudz pieteikumu principā nebūtu reāli arī tad, ja visi Krievijas Federācijas pilsoņi nolemtu iemācīties valodu un nokārtot eksāmenu.  Līdz ar to ieteikts likumu grozīt vēlreiz un noteikt, ka pārbaude nepieciešama pirms pastāvīgās uzturēšanas atļaujas derīguma termiņa beigām, nevis tieši 1. septembrī šogad.  Komisijas speciālisti lēš, ka šogad tas attieksies uz apmēram četriem tūkstošiem personu.  Šajā ziņā parallēles velkamas ar Likumu par Valsts aizsardzības dienestu, kas arī tika pieteikts strauji,  bet bez īpašas pārliecības, ka paredzētais būs reāli izpildāms.  Arī tur Saeimai nācās pārkārtot sākotnēji iecerēto projektu un Aizsardzības dienesta veidošanu sākt vēlāk nekā sākumā bija plānots.


Tomēr šonedēļ galvenais, ko vēlos apspriest, ir fakts, ka Latvijas otrajā lielākajā pilsētā Daugavpilī ir pilsētas domes priekšsēdētājs jeb mērs, vārdā Andrejs Elksniņš, kuŗš ir licis saprast, ka viņš nevis palīdzēs pilsētā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem rast iespēju apgūt valsts valodu, bet tā vietā palīdzēs viņiem nokārtot dokumentus, lai… iesniegtu prasību pret to lietu Satversmes tiesā!  Konstitucionālā tiesa jau ir uzsākusi divas lietas, kuŗās apgalvots, ka valodas prasmes prasība pārkāpjot Satversmes 1. pantu (“Latvija ir neatkarīga demokrqatiska republika”), 91. pantu (“visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā”) un 96. pantu (“ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību”). 

 

Protams, var jautāt, ar kādām tiesībām citas valsts pilsonis var vērsties mūsu Satversmes tiesā?!  Taču, manuprāt, galvenais tomēr ir fakts, ka viņiem “palīdzējis” Latvijas Republikā likumīgi ievēlēts deputāts Daugavpils domē, kuŗš ir kļuvis par attiecīgās iestādes priekšsēdētāju.  Tātad – Andrejs Elksniņš.  Dzimis 1982. gadā Rīgā, diplomēts jurists, kuŗš 11. un 12. Saeimā pārstāvēja partiju Saskaņa.  2017. gadā ievēlēts Daugavpils domē.  Tā ir iestāde, kuŗāallaž  mēdz notikt stīvēšanās ap varu.  Elksniņa kungs par domes priekšsēdētāju kļuva, kad sasaukums sāka darbu, pāris mēnešus vēlāk zaudēja amatu, pusotru gadu pēc tam atkal ievēlēts par priekšsēdētāju, vēl pusotru gadu pēc tam atkal amatu zaudēja, bet tad 2021. gada pašvaldību vēlēšanās atkal ievēlēts domē un atkal kļuva par tās priekšsēdētāju.  Šogad janvārī pēc partijas Saskaņa fiasko 14. Saeimas vēlēšanās pērn oktobrī, Elksniņš paziņoja, ka viņš no partijas ies prom un, iespējams, veidos citu polītisko spēku.

 

Vērts atcerēties, kas notika 14. Saeimas vēlēšanās ārpus Saskaņas kracha.  Tieši Daugavpilī visvairāk balsu saņēma 2021. gadā dibinātā partija Stabilitātei!  Tā iznira no chaotiskās rokādes Rīgas pašvaldībā pēc tam, kad no mēra amata aizgāja Nils Ušakovs.  Kopumā Latvijā Stabilitātei! saņēma 6,8% balsu un 11 mandātus likumdevējā, taču Daugavpilī –  26% balsu.  Otrajā vietā bija Saskaņa un trešajā – Latvijas Krievu savienība.  Kopumā šie trīs polītiskie spēki Daugavpilī izcīnīja 53,85% balsu.  Valsts līmenī tas būtu nepārprotams vairākums Saeimā, kas ļautu Stabilitātei!, Saskaņai un Krievu savienībai pārņemt varu valstī.  Laimīgā kārtā citur Latvijā minētajām partijām rezultāti bija krietni pieticīgāki.  Saskaņa un Krievu savienība mandātus nesaņēma vispār.  Bet “Daugavpils Tautas republikā” bija citādi, te minētās trīs partijas ieguva absolūtu vairākumu.

 

Pēc tam, kad Kremļa fašists uzsāka genocidu Ukrainā, “Daugavpils Tautas republikas” līderis Elksniņš kādā intervijā paziņoja, ka “uzvarētāju šajā kaŗā nebūs” un, vairākkārt tincināts, arīdzan atzina, ka “Krima ir Krievijas Federācijas sastāvā”.  Ir skaidrs, ka cilvēks tobrīd domāja par “saviem” vēlētājiem.  Frakcija Stabilitātei! Saeimā ir bijusi uzticams līdzgaitnieks Kremļa fašista vajadzībām. Stabilitātei! deputāte Glorija Grevcova, kuŗa pēc viesošanās Latvijas Okupācijas mūzejā paziņoja, ka tur redzētais esot “propaganda.”  Šogad februārī, kad Saeima pieņēma deklarāciju saistībā ar Krievijas kaŗa Ukrainā noziegumu pirmo gadadienu, deviņi Stabilitātei! deputāti sēdē bija piereģistrēti, bet nebalsoja.  Balsojumā par jau minēto Valsts aizsardzības dienestu 11 Stabilitātei! deputāti balsoja pret (un arī pieci kādreizējā buldozera Šlesera jaunākā polītiskā biznesa projekta pārstāvji bija piereģistrēti, bet nebalsoja).  Tajā pašā dienā tika pieņemti pirmie grozījumi Imigrācijas likumā, lai atzītu, ka komentāra sākumā minētā prasība par valsts valodas prasmi nav reāli izpildāma, šajā gadījumā termiņu pagarinot līdz 1. decembrim.  10 Stabilitātei! deputāti arī šajā gadījumā pateica nē un balsoja pret.

 

Tāda ir pašreizējā situācija valstī, kuŗa neatkarību atjaunoja pirms vairāk nekā 30 gadiem!  Joprojām šķēpi tiek lauzti par tik izmisīgi vienkāršu domu, ka cilvēkiem, kuŗi dzīvo kādā valstī, jāprot attiecīgās valsts valoda.  Ar latviešu trimdiniekiem pēc Otrā pasaules kaŗa neviens neauklējās – ja gribēji dzīvot Amerikā, bez angļu valodas neiztikt, Lielbritanijā tāpat. Vācijā tāpat ar vācu valodu.  Saprotu, trimda un pusgadsimtu ilgusī totalitārā okupācija ir divas dažādas lietas.  Tomēr arī Latvijai ir tiesības pieprasīt, ka visi tie, kuŗiem te ir uzturēšanās tiesības, prot valsts valodu.  Un ir vienkārši nožēlojami, lai neteiktu skarbāk, ka mūsu valstī ir pašvaldības vadītājs, kuŗš nevis palīdz to nodrošināt, bet aktīvi cenšas to sabotēt.  

 

Staļina tankus savulaik viena daļa pirmskaŗa Latvijas iedzīvotāju sagaidīja ar ziediem.  Atšķirībā no tiem laikiem patlaban esam NATO dalībvalsts, kas ura bauda lielākas drošības garantijas nekā mums jebkad ir bijušas.  Taču, ja Kremļa fašists savu asinskāro skatu pievērsīs mūspusei?  Vai “Daugavpils Tautas republika” gādās ziedus?

 


 

Atpakaļ