Bez apokalipses
Sallija Benfelde    18.01.2022

 

 

Šis gads nesola būt mierīgs, un spriedze, ko rada gan Covid pandēmija, gan Krievijas centieni pārdalīt pasauli, panākt savas ietekmes palielināšanu un nostiprināšanu, visticamāk, nebeigsies. 

 

Kopš 2014. gada Krimas aneksijas un kaŗa sākuma daļā Ukrainā Rietumu polītiķi pamazām ir zaudējuši “rožainās brilles”, raugoties uz Krieviju un tās polītiku. Tomēr Krievijas prezidenta un viņa domubiedru un līdzgaitnieku domāšanas veids joprojām civilizētajai pasaulei ir grūti izprotams. Manuprāt tādēļ ir vērts ielūkoties divos rakstos – šī gada prognožu un vērtējumu apskatā: Dmitrija Savvina rakstā “Entropijas stabilizācija” interneta portālā “Harbin” un Andrejs Piontkovskis savā blogā “Apokalipse rīt” Maskavas radiostacijas “Eho Moskvi” mājaslapā. Autori ir zināmi Krievijas polītemigranti – Dmitrijs Savvins, vēsturnieks, publicists un rakstnieks, bēgot no Krievijas specdienestu vajāšanām, 2015. gadā lūdza un ieguva polītisko patvērumu Latvijā. Izglītojošo, informējošo un analītisko interneta portālu „Harbin”, kuŗā Savvins ir viens no autoriem, izveidoja konservatīvi un labēji noskaņoti Krievijas polītemigranti. Savukārt polītologs un publicists Piontkovskis, baidoties par savu dzīvību, no Krievijas bija spiests bēgt 2016. gadā un dzīvo Vašingtonā. Jāpiebilst arī, ka autoru priekšrocība, vērtējot Krieviju un Putinu, ir tā, ka viņi piedzimuši, dzīvojuši un izglītību ieguvuši valstī, kuŗa nav nedz demokratiska, nedz civilizēta. Tas ļauj Savvinam un Piontkovskim daudz labāk izprast “Putina dvēseli” un šī autoritārā vadoņa domāšanas veidu. Protams, var nepiekrist visām Savvina un Piontkovska nostādnēm. Jo viņi uz Rietumu polītiķiem neraugās ar apbrīnu un sajūsmu un nereti mēdz tos kritizēt, tomēr, manuprāt, viņu atziņās ir vērts ieklausīties.

 

Dmitrijs Savvins Putina mērķus raksturo īsi un trāpīgi: ”Būtībā Putins ir pieprasījis [bijušās – aut.] PSRS territoriju atzīt par savu “dabisko” ietekmes zonu, kuŗā Maskavai ir zināmas ekskluzīvas tiesības. Ja tādas garantijas būtu saņemtas, tad tās kļūtu par vadmotīvu atjaunotajam Jaltas līgumam. Bijušās PSRS territorija kļūtu par Austrumeiropas sociālisma nometnes līdzinieku, bet Krievijas Federācija – par PSRS mantinieci, kas šo territoriju notur kopā, un vajadzības gadījumā to dara, lietojot militāru spēku”. Savvins arī uzsver, ka Putina pretenzijas nav tikai deklarācija, bet daudzējādā ziņā tā ir polītiskā reālitāte, ar kuŗu daudziem tomēr nāksies rēķināties. Autors arī atgādina, ka Krievijā faktiski notiek ideoloģijas restaļinizācija jeb atgriešanās pie Staļina laika vērtībām, un tas šodien Krievijā redzams pat aklajam. Savvins arī raksta, ka Putins saprot – pie varas viņš var noturēties tikai tad, ja viņš rīkojas varas aparāta interesēs, bet šis varas aparāts jau gandrīz pilnībā ir „aizlāpījis un sadziedējis” visas deviņdesmitajos - pārmaiņu gados gūtās traumas – reālā opozīcija, neatkarīgie finanšu - ekonomiskie centri, pilsoniskās sabiedrības struktūras, pat to nelielās atliekas Krievijā šodien ir sabradātas. Savvins Putina nostājā un praktiskajā rīcībā redz polītiku, kas ir Ziemeļkorejas polītikas kopija. Un varas aparātam ir vajadzīga pat ne autoritāra, bet diktatora vara. Rietumi ir spējīgi nostāvēt pret Putinu, bet pārsteigumu, arī nepatīkamu un negaidītu šogad var būt daudz.

 

Andrejs Piontkovskis savā skatījumā uz Rietumu polītiķiem ir kritiskāks. Arī viņš uzskata, ka Rietumi var nezaudēt un spēj stāvēt šajā cīņā ar Putinu, bet nav ļoti pārliecināts, ka visi to vēlēsies darīt, jo kaut kādi praktiskie labumi var dažu labu iekārdināt. Rakstot par Putinu, Piontkovskis ir dzēlīgs un uzsver, ka šis vadonis ir bīstams arī tāpēc, ka “neraugoties uz viņa izlēcieniem, lielīšanos un izrādīšanos, “labā Hitlera” iedvesmotais krievu pasaules krusta kaŗš pret Rietumiem balstās uz dziļu mazvērtības kompleksu, uz apziņu, ka viņa režīms nespēj konkurēt ar Rietumiem nevienā kaut cik nopietnā jautājumā”. Par Putina varas eliti Piontkovskis izsakās vēl dzēlīgāk un nežēlīgāk, rakstot, ka šie cilvēki patoloģiski ienīst Rietumus, viņi jūtas kā pāriji, par spīti tam, ka viņiem pieder pilis, jachtas, harēmi, gāzes tīkli un kodolgalviņas, jo viņus nepieņem īstā buržuāzija. Viņu dvēseles alkst svētku, un šie cilvēki negrasās ne mirt, ne atmest dolaru multimiljardieru dzīves pieticīgo šarmu, ne iznīcināt Rietumu civilizāciju, kuŗas vilinošos materiālos augļus viņi un viņu pēcnācēji tik alkatīgi kampj.

 

Arī Piontkovskis domā, ka kaŗš ar Ukrainu nebūtu tik vienkāršs, kā uzskata Putins un viņa varas elite. Rietumi var nepiekāpties, bet ir jārēķinās, ka Krievija var izraisīt „mazus, lokālus, kariņus un provokācijas.”

 

Manuprāt ir vērts ieklausīties Savvina un Piontkovska rakstītajā, jo viņi saprot un jūt Krievijas varas elites domāšanas veidu, labi zina tās vēstures peripetijas. Daudzi Latvijā, Eiropā un Amerikā bažījas par to, ka Putins ar saviem netiešajiem kodolkaŗa draudiem var panākt Rietumu piekāpšanos un 21. gs. Jaltas līgumu. Kā zināms, Jaltas konferencē 1945. gada februārī sabiedroto valstu vadītāji Franklins Rūzvelts, Vinstons Čērčils un Josifs Staļins bija vienojušies par to, ka pēc kaŗa Vācija tiks sadalīta četrās okupācijas zonās. Viens no strīdu objektiem bija Polijas jaunā rietumu robeža. Jaltā bija norunāts, ka tā ies pa Oderu un Neisu, taču Sabiedrotie nebija pievērsuši uzmanību, ka pastāv divas Neises upes. Staļins panāca, ka robežu nosprauda pa Rietumu Neisi.Faktiski Jaltas vienošanās iezīmēja pēckaŗa Eiropas sadalīšanu ietekmes zonās. Tiesa gan, ASV un Lielbritanija bija neapmierinātas, ka PSRS pārkāpa Jaltas vienošanos attiecībā uz Austrumeiropas valstīm, kuŗās atradās padomju kaŗaspēks. Maskava centās nostiprināt komūnistisko ietekmi Austrumeriopas valstīs un Austrumvācijā, un tas izdevās.

 

Tomēr ir vērts atcerēties, ka pašlaik pasaule ir atvērta, informācija izplatās ļoti ātri, to grūti noslēpt. Manuprāt šobrīd nav iespējama vienošanās “zem galda”, jo pēc krievijas publiskajām un skaļajām prasībām piekāpšanās no Eiropas un ASV puses nozīmētu parakstīt sev spriedumu un kļūt par globāliem zaudētājiem.