21. gadsimts. Baltkrievija. Trīs sieviešu stāsti par cilvēkiem un brīvību. Otrs stāsts
Sallija Benfelde    23.02.2021

 

 

Anastasija Zahareviča (28), žurnāliste, strādāja „Zaļajā Portālā”, vēlāk rakstīja reportāžas baltkrievu neatkarīgajam portālam tut.by, arī Spānijas ziņu aģentūrai EFE.

 

Mani aizturēja divas reizes, abās reizēs darīju savu žurnālistes darbu. Pirmā reize bija 5. septembrī, Sieviešu marša laikā. Kad mani aizturēja, tika apgalvots, ka esmu nozagusi videoreģistratoru konflikta laikā ar miliciju un privātā ģērbtiem vīriem protesta marša laikā. Tika aizturēta grupa žurnālistu, un es to no malas filmēju. Kad žurnālistus milicija sāka grūst mašīnā, cilvēki metās palīgā, lai to nepieļautu, sākās grūstīšanās. Pēc tam sapratu, ka mani droši vien izglāba tas, ka visu notiekošo nofilmēju – nofilmētajā bija skaidri redzams, ka kādam privātā ģērbtam milicim tiek norauts videoreģistrators. Mani aizturēja vēl pēc minūtēm piecpadsmit valūtas maiņas punktā un ¬ tika apgalvots, ka esmu nozagusi videoreģistratoru, pārdevusi to citiem žurnālistiem par 50 eiro un tagad šo naudu mainu pret Baltkrievijas rubļiem. Ar vārdu sakot, tika sacerēts vesels stāsts, kāpēc tieku aizturēta. Tiesa gan, pēc tam oficiālajos dokumentos tas vairs netika pieminēts. Nakti pavadīju milicijas nodaļā, un visu to laiku mani kollēģi un radinieki mani meklēja. Marša laikā biju aizsūtījusi savas atrašanās vietas ģeolokācijas datus – Telegram interneta vietnes ziņojumos ir iespējams to izdarīt, un es draugiem katram gadījumam šos datus biju aizsūtījusi. Tādēļ bija redzams, ka mans telefons atrodas tajā milicijas nodaļā. Kad kollēģi atbrauca uz milicijas nodaļu, viņiem apgalvoja, ka manis tur nav. Kollēģi sāka mani meklēt, iesaistot arī Iekšlietu ministrijas preses sekretāru, sakot, ka pazudusi žurnāliste. Tā bija sestdiena.

 

Pirmo nakti nosēdēju  metalla stiepļu būrī, visu nakti ik pa laikam pie manis nāca miliči, sacīja, ka no rīta man būs svarīga saruna, lai es atceros, kur esmu likusi nozagto videoreģistratoru un ka situācija man ir ļoti slikta. Skaidroju, ka tā nav, rādīju video ierakstu savā telefonā un jautāju, kā gan es reizē varēju atrasties gabaliņu tālāk un nofilmēt notiekošo un tajā pašā laikā atrasties pūlī un noraut to reģistratoru, kas bija piesprausts privātajā ģērbtajam cilvēkam.

 

Milicijas nodaļa un izmeklēšanas komiteja atrodas vienā ēkā, un nākamajā dienā mani aizveda uz citām telpām, uz izmeklēšanas komiteju. Izmeklētājs pieņēma lēmumu pret mani neierosināt krimināllietu un sacīja, ka viņam saistībā ar kriminālpārkāpumu vairāk jautājumu nav, bet notikušais tomēr kaut kā esot jārisina saistībā ar administrātīvo pārkāpumu – piedalīšanos masu pasākumā. Atbildēju, ka es taču tajā nepiedalījos un viņam tas ir zināms, bet atbilde skanēja, ka gan jau noskaidrošot un izlemšot. Tika sastādīts protokols par piedalīšanos nesankcionētā masu pasākumā. Protokolu parakstīju, gan pierakstot, ka tajā rakstītajam nepiekrītu, savu vainu neatzīstu. Saprotiet, ka situācija bija sarežģīta. No vienas puses, visi ļoti labi saprot, ka esmu žurnāliste un vienkārši darīju savu darbu, bet, no otras puses, es nevarēju ļoti uzstāt, ka esmu žurnāliste, tas bija bīstami. Pie mums žurnālists var strādāt tikai tad, ja viņam ir akreditācija, bet to žurnālistiem nedod, to saņem tikai tie, kuŗi strādā Lukašenko atbalstītajos medijos. Par to, ka žurnālists strādā bez akreditācijas, Krimināllikumā ir atsevišķs pants. 

 

Tika ierosināta administrātīvā pārkāpuma lieta, un naktī no svētdienas uz pirmdienu, jau uz rīta pusi mani pārveda uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru Okrestinā. Milicijas nodaļā biju pavadījusi jau vairāk nekā 30 stundas, visu laiku mani meklēja un ne kollēģi, ne radinieki, pat ne mans advokāts mani nevarēja atrast, arī tad, kad pirmdienā jau biju Okrestinā. Uz milicijas nodaļu ar apģērbu un vēl dažām vajadzīgām lietām atbrauca mana māte, viņai sacīja, ka milicijas nodaļā manis nav un viņi nezina, kur es atrodos. Māte uzrakstīja iesniegumu, ka esmu pazudusi. Vēlāk izrādījās, ka ministrijas preses sekretārs bija zvanījis uz milicijas nodaļu un viņam pateikts, ka es tur atrodos un ka viss kārtībā, ka man neko nevajag, ne siltu apģērbu, ne ko citu, savukārt man visu laiku apgalvoja, ka tūlīt būs jāparaksta daži dokumenti un varēšu doties uz mājām. Milicijas nodaļā, kuŗā atrados divas naktis, ļoti nosalu – jāsēž būrī, dežurants kaut kur aizgāja, logs palika vaļā, bet es biju plānā blūzītē. Otro nakti milicijas nodaļā  pavadīju kamerā, kuŗā arī bija ļoti auksti. Tur nebija pat soliņa vai krēsla, vienīgi ar flīzēm izlikts izcilnis sienā. Izlūdzos, lai man iedod manu jaku, kas bija mugursomā. Neilgu laiku pirms aizturēšanas biju beidzot izārstējusi cistītu, bet milicijā pārsalu, sāka sāpēt nieres, kļuva slikti.

 

Tas viss bija ļoti nomācoši, visu laiku gaidīju, ka varēšu doties mājās, bet uz rīta pusi kopā ar vēl astoņiem vīriešiem mani aizveda uz Okrestinu. Aizturētie vīrieši bija no glābšanas dienesta uz ūdens. Sieviešu marša laikā specvienība OMON sāka aizturēt cilvēkus, un viņi lēca ūdenī, bet glābšanas dienesta vīri šos cilvēkus ievilka laivās. OMON kliedza, ka izglābtie jāved krastā pie viņiem, bet glābēji aizveda cilvēkus uz pretējo karstu, un viņus par to aizturēja. Lūk, kopā ar šiem vīriem mani aizveda uz Okrestinu.

 

Pirmdienas rītā attālināti notika tiesa. Mana māte, advokāts, kollēģi un tiesnese atradās tiesā, es Okrestinā. Jāpiebilst, ka mani redzēja tikai tiesnese, jo dators bija uz viņas galda, māte pat mani neredzēja. Mani ieveda kamerā, tur atradās metalla būris un mani tajā ieslēdza. Tur bija galds, uz tā dators, un visi kaut kur aizgāja. Tā es viena pati tajā kamerā, ieslēgta būrī, nosēdēju diezgan ilgi. Tad mani aizveda uz citu kameru, kādu laiku tajā atrados viena, tad mani pēkšņi aizveda uz karceri, sakot, lai neuztraucos, tas tikai uz pusstundu. Vakarpusē notika tiesa. Advokāts bija atvedis uz dokumentus par to, ka man ir patstāvīgs darbs un alga, ka man vajadzīga medicīniskā palīdzība un centās panākt, lai būtu jāsamaksā sods. Kā vēlāk izrādījās, pusstundu pirms tiesas man tika mainīts tiesnesis – tā bija zināma un ļoti pazīstama tiesnese - ar to, ka viņai ļoti patīk notiesāt žurnālistus. Viņa man piesprieda septiņas diennaktis, no kuŗām divas jau es faktiski biju nosēdējusi. Dzirdēju, ka tiesnesei tiek skaidrots, ka man vajadzīgas vairākas zāles, tās jālieto katru dienu un ka man vajadzīgs kāds siltāks apģērba gabals un redzēju arī, ka māte novilka jaku, lai to nodod man.  Bez zālēm biju nodzīvojusi jau vairāk nekā divas diennaktis, man sākās t.s. atcelšanas sindroms. Zāles tika nodotas, bet Okrestinā tās pazaudēja, man skaidroja, ka mani pārvedīs uz Žoģinas cietumu, tādēļ zāles nosūtītas uz turieni. Lai es neuztraucoties, jautājums tikšot nokārtots. To nokārtoja tā, ka jau vakarā mani aizveda uz to cietumu. Žoģinā zāles tika meklētas vēl diennakti. Kļuva ļoti slikti, jo man bija vajadzīgas arī zāles insulīna rēgulēšanai (metaformīns), ne tikai antidepresanti. Kāds no uzraugiem laikam saprata, ko nozīmē palikt bez zālēm un no rīta, atvēra kameras lodziņu, pasauca mani, iegrūda rokās tādu mazu papīra turziņu un teica, ka manas zāles nav atrastas, bet viņš atnesis baldriāna tabletes, zinot, ka tas nav tas pats, kas manas zāles, bet gan jau noderēšot.

 

Kamerā bijām astoņas, arī lāviņas bija astoņas. Kādu dienu kamerā ielika manu darba priekšnieci, tas bija šokējoši. Starp citu, viņa ir pusmūža sieviete, kuŗai jārūpējas par savu gados ļoti veco māti. Formāli viņu iesēdināja par attēlu no Sieviešu marša, kuŗu es biju nofotografējusi, un foto tika ielikts Facebook, bet mēs sapratām, ka patiesībā iesēdināja tāpēc, ka tā gribēja. Atvainojos viņai, ka manis dēļ tagad jācieš, bet viņa gandrīz vai kliedza, lai beidzot atvainoties, ka neesmu taču vainīga. 

 

Nosēdēju savas septiņas diennaktis. Fiziski mani tur neaiztika, pāris reizes mūs pat izveda pastaigāties. Ļoti nepatīkami bija, ka, uz cietumu atvestai ir pilnībā jāizģērbjas, liek pietupties, apskata. Psicholoģiskais spiediens gan bija smags, jo viņi nepārtraukti rīkojas tā, lai cilvēks zaudētu jebkādu cerību, nevarētu piemēroties un  nesaprastu notiekošā jēgu un loģiku. Kaut ko apsola, bet rīkojas pavisam citādāk. Sarunu sāk mierīgi, bet tad pēkšņi sāk pilnā balsī kliegt un lamāties visrupjākajiem vārdiem. Nav iespējams izveidot kaut kādu izturēšanās stratēģiju, kas pasargā. Žoģina ir īsts cietums, mēs gan bijām it kā īslaicīgās aizturēšanas izolatora daļā, tas bija cietums, ko bija aizdevuši uz laiku, jo aizturēto, kam piespriestas aresta diennaktis, bija ļoti daudz, nepietika vietas esošajos izolatoros.  Izejot no kameras, bija jāstāv ar seju pret sienu, rokas augšā, kājas plati. Darbinieki, protams, bija tie paši, kuŗi strādā cietumā, viss notika daudz skarbāk, ja salīdzina kaut vai ar Okrestinu. Klīda runas, ka daļa no viņiem, piemēram, ir bijušie specvienību cilvēki. 

 

Dienā, kad mani izlaida, bijām bariņš cilvēku, jo pa vienam parasti neizlaiž, savāc vairākus. Stāvējām, gaidījām savas mantas. Izrādījās, ka manas personīgās mantas bija aizmirstas Okrestinā. Tā mēs stāvam, rokas gar sāniem, jo tā mums lika darīt. Man garām iet kaut kāds virsnieks un ar kliedzienu – “Rokas aiz muguras!” no visa spēka iesit ar kulaku man pa muguru starp lāpstiņām. Tas bija tik pazemojoši! Mani izlaida, braucu uz Okrestinu pēc savām mantām. Pavisam nācās uz turieni braukt četras reizes, līdz man tās atdeva. Tas bija īsts cirks – tad viņiem nebija laika, lai meklētu, tad nebija cilvēka, kuŗš to varētu izdarīt, tad vēl kaut kas, līdz beidzot tiku pie savām mantām.

 

Lēnām un pamazām sāku atgriezties dzīvē.

 

Pēc diviem mēnešiem notika Invalidu maršs - gājām no Minskas Neatkarības laukuma uz Oktobŗa laukumu. Invalidu nebija daudz, apmēram simt cilvēki, bet ļoti daudz bija miliču – nevis formās, bet privātā apģērbā. Es biju bez atļaujas, un, pat ja tā atļauja būtu, apcietinātu šā vai tā. Nebiju vienīgā žurnāliste, visi kopīgi nolēmām, ka iesim prom, jo sapratām, ka mūs tūlīt visus aizturēs. Gāju kopā ar kollēģi, un pēc brīža pamanījām, ka pa ielu brauc aizvien vairāk mikroautobusu, kādos pārvietojas specvienības. Pēkšņi viens mikroautobuss apstājās, pamanījām vēl tikai roku melnā cimdā, kas atver durvis, un mums bija skaidrs – jābēg! Ieskrējām pirmajās durvīs, kas trāpījās ceļā, izrādījās – tas bija puķu veikals. Nepaspēju noslēpties un mani aizveda uz miliciju, neko pat nejautāja, bet uzreiz uzrakstīja divus protokolus: par piedalīšanos pasākumā un par pretošanos milicijai. Jau vakarā aizveda uz Okrestinu, tiesa piesprieda 15 diennaktis apcietinājumā. Biju četrvietīgā kamerā. Kādā vakarā nolēmām uzdziedāt, lai sevi uzmundrinātu. Bija novembris, mūs izdzina pagalmā un piedraudēja, ka mēs tur stāvēsim visu nakti. Pārbijāmies, viena no mums sāka raudāt, mierināju viņu, ka tā ir ne tikai sliktā ziņa - ka mēs naktī pārsalsim, un pēc tam varbūt nokļūsim slimnīcā... Raudāt nedrīkst, jo tā zaudē spēkus un siltumu, raudāt varēs vēlāk kamerā! Pēc kādas stundas - pusotras mūs tomēr aizveda atpakaļ uz kameru.

 

Kādā naktī mūs pamodināja un lika iet uz citu kameru. Tur sešvietīgā kamerā bijām vienpadsmit. Tobrīd vēl nezinājām, ka svētdienā bija notikuši ļoti lieli protesta gājieni un aizturēti apmēram pusotra tūkstoša cilvēku, kuŗus nebija kur likt. Vēlāk mūs aizveda uz cietumu – Žoģinu. Kamerā astoņiem cilvēkiem bijām desmit. Mums atklāti pateica, ka ir pavēle – padarīt mūsu dzīvi neizturamu. Spoža gaisma kamerā netika izslēgta nekad, arī naktīs. Sešpadsmit stundas dienā skaļi skanēja radio, kas pārraidīja oficiālās ziņas un „pareizo” mūziku. Visu laiku uz mums kliedza. Dienā vajadzēja saritināt matračus, ne metāla stiepļu gultās, ne uz grīdas nedrīkstēja sēdēt. Bija mazs soliņš, uz kuŗa mēs visas nevarējām apsēsties, tādēļ visu laiku mainījāmies – kamēr dažas sēdēja, pārējās stāvēja kājās. Mums palaimējās, jo kamerā nebija betona grīda, kā parasti, bet dēļu. Naktīs noklājām segas uz grīdas, lai visām būtu, kur apgulties. Ēst gan deva mazliet vairāk, nekā Okrestinā, tur bija dienas, kad iedeva tikai kādu maizes gabalu. Žoģinā gan attieksme pret daudz ko bija pavisam cita. Piemēram, kameras stūrī bija tualete, caurums grīdā. Okrestinā tas bija norobežots no sāniem un bija mazas durtiņas. Žoģinā durtiņu nebija, un mēs no maisiņiem, kuŗos bija sūtījumi no mājām, sameistarojām kaut ko līdzīgu aizkaram. Apsargi brīnījās, kāpēc kaut kas tāds vajadzīgs.

 

Pēc dažām dienām mūs, vairāk nekā 180 cilvēkus, aizveda un Mogiļevu. Tur bijām pirmās polītieslodzītās, un viņi acīmredzot vēl nebija saņēmuši pavēli, kā pret mums jāizturas. Mūs uzrunāja ar „jūs”, nelamājās, nekliedza. Sākumā pat veda pastaigās. Tad pamazām viss mainījās, un dienā, kad es gāju prom, kamerā pazuda karstais ūdens, parādījās blaktis. Pēc tam meitenes stāstīja, ka vēlāk blakšu jau bijis tik daudz, ka dzīvot kamerā kļuvis neizturami. Mogiļevas cietumā inficējos ar Covid-19, jo astoņvietīgā kamerā bijām 16 sievietes, un izrādījās, ka vienai no viņām ir vīruss. Vispār Mogiļevā, salīdzinot ar iepriekšējiem cietumiem, bija vislabāk, nelaime tikai tā, ka mums bija kamera, kuras sienas viscaur klāja melnais pelējums.

 

Nosēdēju savas diennaktis, mani izlaida, un par katru nosēdēto diennakti, ja pārrēķina eiro valūtā, bija jāsamaksā 4,50 eiro. Šī cena nemainās arī tad, ja ēst nedod un apstākļi kamerā ir necilvēcīgi.

 

Jau ceļā uz Minsku uzzināju, ka pret vairākiem žurnālistiem ierosinātas krimināllietas. Man sākās ļoti spēcīgs zāļu atcelšanas sindroms, jo ar zālēm, kas man bija līdzi cietumā, vajadzīgajai devai visām dienām nepietika. Sabruku psicholoģiski, nedēļu nespēju izkāpt no gultas, tikai gulēju un raudāju. Palēnām savācos, līdz kādā dienā beidzot izgāju ārā, lai brauktu uz biroju. Pirms tam man zvanīja no slēpta numura, neatbildēju. Pēc brīža piezvanīja radiniece un sacīja, ka viņai zvanīts no Izmeklēšanas komitejas, teikuši, ka nevarot mani atrast, un vai viņa varētu pateikt, kā man piezvanīt. Nodomāju, ka mani vienkārši grib iebiedēt, jo skaidrs, ka viņiem ir visa informācija par mani. Tajā pašā dienā man piedāvāja arī rehabilitācijas programmu Latvijā, atbildi vajadzēja jau todien, un psicholoģe sacīja, ka noteikti jābrauc! Saliku ceļasomu un vēl dažas dienas slēpos pie draudzenes. Tad izdomāju aizbraukt uz mājām un paņemt vēl dažas mantas. Kad tuvojos mājai, kuŗā dzīvoju, pie ieejas ieraudzīju mašīnu ar tonētiem, tumšiem stikliem. Kad ar taksometru braucu atpakaļ, ceļu aizšķērsoja milicijas mašīna. Stāvēja, stāvēja, tad aizbrauca. Sapratu, ka nevaru palikt, agri vai vēlu mani aizturēs. 10. decembrī braucām uz Latviju. Mēs visi ļoti baidījāmies no robežas šķērsošanas – ja nu aiztur un aizsūta uz cietumu. Dokumentus pārbaudīja ilgāk nekā parasti, tomēr mūs izlaida. Kādu laiku dzīvoju karantīnā, vēlāk saņēmos lūgt patvērumu. Morāli tas bija ļoti smagi. Man ļoti palīdzēja Sigita ( žurnāliste Sigita Roķe – aut.), kuŗa palīdz baltkrieviem un kuŗa sameklēja labu advokāti, kuŗa bez maksas bija gatava palīdzēt nokārtot visus dokumentus. Tagad dzīvoju Muceniekos, gaidu uzturēšanās atļauju.