EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
21. gadsimts. Baltkrievija. Trīs sieviešu stāsti par cilvēkiem un brīvību. Trešais stāsts
116216
Viļņā baltkrievi katru dienu piketē pie norvēģu kompānijas Yara pārstāvniecības ēkas, vācot parakstus petīcijai ar prasību Yara vadītājiem pārtraukt sadarbību ar uzņēmumu "Balaruskālijs"

Sallija Benfelde    09.03.2021

 

 

„Bija sajūta, ka sācies Trešais pasaules kaŗš”

Ženija (38), radioinženieres izglītība, technisko zinātņu kandidāte, programmētāja, bija izveidojusi “start up” komandu.

 

Mītiņos regulāri piedalījos jau kopš 1996. gada. Toreiz vēl biju pusaudze, gāju kopā ar radiniekiem. Darbojos arī vairākās nevalstiskās organizācijās, dažās biju to līdzdibinātāja. Vienmēr esmu gribējusi atrast veidu, kā ietekmēt to, kas notiek mūsu valstī, kaut ko mainīt. Biju pieradusi, ka, piedaloties mītiņos, pienāk brīdis, kad jābēg, jāprot paslēpties. Biju izveidojusi savu protestu mītiņu stratēģiju un taktiku. Daudzas meitenes un sievietes uz protesta maršiem dodas ar ziediem, spilgtā apģērbā, augstpapēžu kurpēs – kā uz svētkiem. Tas ir skaisti, piesaista uzmanību, bet tas ir ļoti riskanti, un viņas lielākoties tiek aizturētas. Prātīgāk ir ģērbties neuzkrītoši: sporta kurpes, gaŗās bikses, parastās jakās bez īpašām atšķirības pazīmēm. Krūšturiem jābūt bez metāla daļām, nedrīkst vilkt stringus vai ļoti elastīga materiāla biksītes – krūšturus pēc aizturēšanas gandrīz vienmēr atņem, jo tiek uzskatīts, ka no to stīpiņām var uztaisīt kādu mūķīzeri vai ieroci, lai ievainotu apsargus vai sevi. Ja krūšturis vai biksītes ir no elastīga materiāla, tad no tām varot arī pagatavot ko cilpai līdzīgu un pakārties. Tādēļ, ja apcietinājumā negrib palikt bez apakšveļas tā ļoti rūpīgi jāizvēlas. Un,protams, dzīvojot Baltkrievijā, ar laiku izveidojas tāda kā sānu redze, automātiska detaļu piefiksēšana, lai zinātu, kas notiek un varētu laikus bēgt, paslēpties.

 

Tomēr izrādījās, ka biju ļoti naiva, jo domāju, ka vairāk vai mazāk esmu visam gatava. Man bija paziņas un draugi, kuŗu lietas tika safabricētas, viņi tika notiesāti, bija pieredzējuši fizisku izrēķināšanos – kaut kas tāds notika ik pa laikam, bet cilvēki par to daudz nerunāja. Un es nebiju gatava tam, kas notika pēc vēlēšanām – ne fiziski, ne morāli.

 

Vēlēšanu dienas vakars, 9. augusts, bija kā sprādziens, kas sagrauj pasauli. Jau visu vasaru cilvēkus arestēja, bet nebiju, piemēram, iedomājusies, ka divu miljonu pilsētā Minskā var nobloķēt visas ielas un ka tas techniski ir iespējams, ka tiks aizvērts metro, nobloķēts internets. Tovakar visapkārt skanēja sprādzieni, no tiem izgaismojās debesis, bija sajūta, ka sācies kaŗš. Ar draugiem devāmies ārā, lai saprastu, kas notiek, klejojām pa pilsētu, pa parkiem līdz trijiem naktī. Satikto cilvēku stāsti bija ļoti dažādi, bet pamazām sākām apjaust, kas notiek. Atgriezos mājās, bet gulēt nebija iespējams – mans dzīvoklis atradās pāris pieturas no Puškina laukuma, un visu laiku varēja dzirdēt sprādzienus, cilvēku skandēto „Lai dzīvo Baltkrievija!” un automašīnu taurēšanu, atbalstot protestētājus. 

 

Nākamajā dienā arī kopā ar draugiem automašīnā devāmies uz Puškina laukumu, redzēju izrēķināšanos ar cilvēkiem. Mēs bēgām, bet vēlāk atgriezāmies ar ūdeni, medikamentiem, pārsējiem, lai palīdzētu ievainotajiem.11. augustā kļuva skaidrs, ka notiek izrēķināšanās ar cilvēkiem, ka tas bez pārspīlējuma ir īsts pilsoņu kaŗš. Puiši no start up biroja centās iegādāties celtnieku ķiveres, lai aizsargātu galvu, arī lāzera lukturīšus vai ķiveres ar lāzera lukturīšiem, lai apžilbinātu omoniešus un viņi nevarētu nomērķēt. Pēc pāris dienām mītiņā viņiem nežēlīgi uzbruka, viens no puišiem tika smagi ievainots, viņu aizveda uz kaŗa hospitāli operācijai, pret pārējiem Izmeklēšanas komiteja un VDK bija pamanījusies ierosināt lietas, arī birojā notika kratīšana, savāca aparatūru, videokameras. Tajās gan bija redzams, kuŗi mītiņu laikā bija atradušies birojā, bet tam nebija nekādas nozīmes. Ja grib izrēķināties, tad to dara, ar zvēriem nekādas sarunas nav iespējamas. 

 

Man vienmēr bija izdevies izvairīties no aizturēšanas, par spīti tam, ka mēdzu publicēt sociālajos tīklos protestu fotografijas, ka man bija diezgan plašs paziņu loks, diezgan daudz ceļoju un nekad īpaši neesmu slēpusi savus uzskatus. Bet pamazām radās sajūta, ka loks ap mani savelkas. Sazinājos ar ukraiņu žurnālisti, ar kuŗu mūs saistīja ne tikai polītiskie uzskati, bet arī mūzikas festivāli Lietuvā. No Baltkrievijas uz Ukrainu aizbraucu augusta divdesmitajos datumos. Tagad varu teikt, ka aizbēgu no Baltkrievijas divas reizes.

 

Sākumā bija cerības, ka Baltkrievijā viss drīz atrisināsies, tie dūrē savilktie, sazilējušie varas pirksti atslābs un palaidīs mūsu visus vaļā. Bija sāpīgi, ka viss notiek bez manis. Dzīvot Ukrainā tomēr bija daudz drošāk. Bet man bija smagi! Tikmēr Baltkrievijā pret maniem kollēģiem ierosināja krimināllietas, apcietināja, sauca uz pratināšanām. Sāku saprast, ka nekas nebeigsies, jādomā, ko darīt tālāk, jo Ukrainā drīkstēju atrasties tikai 90 dienas pēc kārtas pusgada laikā, tātad man jāizvēlas valsts, kuŗā dzīvošu. Negribējās pat domāt, ka tas var būt ilgāk par pusgadu, bet tagad saprotu, ka runa ir par gadu un vairāk.

 

Latvijā man bija draugs, ar kuŗu tikāmies jau vairāk nekā trīs gadus. Viņš aicināja apprecēties un kopā dzīvot Latvijā. Aizgāju pie Latvijas konsula Kijevā. Par laimi, viņš bija nostrādājis vairākus gadus Vitebskā, zināja un saprata, kas notiek Baltkrievijā. Uzrakstīju iesniegumu par to, ka man Baltkrievijā draud vajāšana, man izsniedza vīzu.  AirBaltic pārdeva biļetes, bet nelidoja. Ne Polija, ne Lietuva tranzītā cauri nelaida, jo vīrusa pandēmija. Vīzas termiņš tuvojās beigām...  

 

Latvijā ierados 24. oktobrī. Robežu šķērsoju ar kravas pārvadājumu mašīnu. Nevienā programmā neesmu, jo nebiju aizturēta, nenokļuvu cietumā – paspēju izvairīties. Man tas bija ļoti svarīgi, jo man ir autoimūna saslimšana, vēl dažas veselības problēmas. Apprecējos 17. decembrī Rīgā, medusmēnesi pavadīju Muceniekos. Joprojām tur dzīvoju. Vīrs paziņoja, ka polītikā nejaukšoties, nekādus dokumentus par ģimenes apvienošanu un pastāvīgās uzturēšanās atļauju neparakstīšot. Tagad nesazināmies... Nezinu, kas būs tālāk, jo bez vīra parakstīta dokumenta uzturēšanās atļauju saņemt nevarēšu. Vai to saņemšu kā polītiskais bēglis, arī nezinu – droši vien atkal būs jākārto daudz dokumentu. Atgriezties Baltkrievijā nevaru. Nesaprotu, kas notika un kāpēc latviešu puisis, kuŗš tik ļoti vēlējās apprecēties, tagad par mani neko vairs negrib zināt. Smagi.

 

 

Pēcvārds

 

Situācija Baltkrievijā pasliktinās – diktators Lukašenko pie varas ir noturējies ar militāra spēka palīdzību, cilvēki tiek vajāti, apcietināti, sakropļoti. Diktatoram ir izdevies samazināt protestu fizisko apjomu, bet ne garīgo pretestību. Atsevišķas, nelielas akcijas notiek joprojām – pagalmos, parkos, brīvā dabā. Baltkrievijas ekonomiskā situācija arī turpina pasliktināties, jo liela tautsaimniecības daļa pamatā ir turējusies uz Krievijas aizdevumiem jeb citiem vārdiem – Lukašenko ir centies un saglabājis rūpnīcas padomju laika stilā, kas nedod peļņu, bet dzīvo no dotācijām. Šis kāršu namiņš brūk jau vismaz gadus desmit, bet šobrīd Lukašenko ne tikai mākslīgi jāuztur valstij piederošā rūpniecība, bet ļoti vajadzīga nauda, lai maksātu tiem, kuŗi fiziski izrēķinās ar protestējošo tautu. Baltkrievijas ekonomikas situāciju raksturo kaut vai valsts parādi. Proti, šī gada janvārī Baltkrievijai ārējos tirgos ir izdevies vēl aizņemties 25,5 miljonus dolaru no Krievijas un 10,2 miljonus dolaru no Starptautiskās rekonstrukcijas un attīstības bankas. Pēc oficiāliem datiem, Baltkrievijas ārējais parāds ir 57, 8 miljardi rubļu. Nesenā tikšanās ar Krievijas prezidentu Putinu gan acīmredzot nav beigusies ar kārtējo miljardu aizdevumu, bet publiski tika runāts par vēl lielāku tuvināšanos ar Krieviju, Baltkrievijas integrāciju un tml.

 

Tikmēr Baltkrievijā strauji aug cenas ne tikai pārtikai un citām precēm, divas, trīs reizes dārgākas kļūst pat zāles, bet algas samazinās. Prognozes nav iepriecinošas – diktators negrasās atkāpties un ir skaidrs, ka viņš turēsies pie varas ar zobiem un nagiem. 

 

Jautājums, protams, kā rīkojas Eiropas un pasaules demokratiskās valstis? Atbalstu Baltkrievijas opozīcijai ir izteikusi gan Eiropas Savienība (ES), gan ASV. Ir pieņemtas arī sankcijas, kuŗas pamatā gan ir to personu saraksts, kam aizliegts ieceļot ES un ASV. Polītiskos bēgļus no Baltkrievijas ir uzņēmusi Latvija, Lietuva, Polija, nedaudz arī Igaunija. Vācija nesen paudusi, ka varētu uzņemt 50 (!) Baltkrievijas bēgļus, kas, no vienas puses, ir  labi, bet, no otras puses, ir vien tāds pieklājības žests, jo citu reģionu bēgļiem tik strikti ierobežojumi nav ieviesti. 

 

Kopumā jāteic, ka Baltkrievijas notikumus aizēno Covid-19 pandēmija. Vienīgi Baltijas valstis, kuras situāciju Baltkrievijā un tās saistību ar Krieviju izprot labāk, cenšas atbalstīt Baltkrievijas opozīciju, cik vien tām ir iespējams. Daudz dara arī brīvprātīgie palīgi. Nereti, runājot par bēgļiem, tiek paustas bažas par darba tirgus un kultūrvēsturisko vērtību apdraudējumu, bet saistībā ar baltkrieviem šīm bažām, manuprāt, nav pamata. Pirmkārt, migranti no Baltkrievijas lielākoties ir ar labu kvalifikāciju. Otrkārt, baltkrievu izpratne par kultūrvēsturiskajām vērtībām, tradicijas un paražas ir tuvas baltiešu izpratnei un vērtībām.

 

Šobrīd Latvijā atrodas aptuveni 400 baltkrievu, kuŗi te ieradušies, bēgot no Lukašenko režīma. Daļa no viņiem ir pieprasījuši darba atļaujas, daļa ir lūguši patvērumu. Pirms saņemt vienu vai otru atļauju, paiet vismaz trīs mēneši, jo drošības dienestiem jāpārbauda, vai starp viņiem nav kāds Lukašenko režīma ietekmes aģents. Ja saņemta darba atļauja vai arī uzturēšanās un darba atļauja, vairāki mēneši vajadzīgi, līdz Latvijā var atvērt bankas kontu, jo arī bankas ļoti ilgi visu pārbauda. Tādēļ baltkrievi, kuŗi nepavisam negrib dzīvot uz Latvijas valsts rēķina, ir spiesti to izmantot. Lielais jautājums ir arī valsts valodas prasības. Ja programmētāji vai menedžeri, kuŗu darbības lauks ir starptautiskas kompānijas un darba valoda ir angļu, ar striktām valodas prasībām tūlīt un tagad nesaskaras, tad, piemēram, žurnālistiem, kuŗi darba joma būtu materiāli par Baltkrieviju un tajā notiekošo un mērķauditorija – krievu valodā runājošie, var saskarties ar ļoti striktām prasībām valsts valodas apguvē rekordīsā laikā. Jāteic gan, ka žurnālisti ir viena no tām bēgļu grupām, kuŗu devums demokratijas izpratnei krievvalodīgajā Latvijas auditorijā būtu ļoti svarīgs. 

 

Latvijas sabiedrībai, kā arī valstij ir jārod iespēja sniegt atbalstu un palīdzību baltkrievu bēgļiem. Galu galā mēs labāk par daudzām Eiropas un pasaules valstīm zinām paši no savas pieredzes, ko nozīmē diktatūra un totālitārs režīms.

 


 

Atpakaļ