Viktors Bendrups Mūžības Korī
Valda Liepiņa    07.07.2020

 

 

Viktors Bendrups, Melburnas latviešu biedrības koŗa “Rota” ilggadējs diriģents, šā gada 30. aprīlī pievienojies plašajam latviešu Mūžības korim. 

 

Viktors Bendrups bija mans pirmais koŗa diriģents – ilgus gadus es varēju droši viņu saukt par “savu” diriģentu.”Rotas” korī 1968. gadā mēs, trīs divpadsmitgadīgas meitenes, stājāmies koŗa pirmajā rindā un ar aizrautību dziedājām Viktora Bendrupa vadībā. Man šķiet, ka mēs, tā laika koristi, īsti nenovērtējām Viktora zināšanas un pārdomu graudus . Kā jau trimdas korī, šī darbība bija amatieŗu (vai pašdarbnieku) līmenī, taču Viktors Bendrups bija daudz apguvis ne tikai skolā Latvijā, bet vēlāk arī pašmācības ceļā. Tikai daudzus gadus vēlāk, kad man bija izdevība jau dziedāt pie mūsu Latvijas profesionālajiem diriģentiem, es īsti novērtēju ne tikai Viktora aizrautību un mīlestību pret latvju dziesmu, bet arī viņa plašās un dziļās zināšanas ne tikai par mūziku, dziedāšanu, bet arī par komponistiem. Koŗa mēģinājumos viņam bieži bija kāda anekdote stāstāma par komponistu, kuŗa dziesmas mācāmies.

 

Viktors Bendrups dzimis 1925. gada 14. jūnijā Jelgavā. Skolas gaitas sāka Jelgavas Skolotāju institūta paraugpamatskolā, pēc tam Skolotāju Institūtā. Parallēli mācījies mūziku Jelgavas pilsētas Mūzikas skolā (Tautas Konservatorijā) Jēkaba Mediņa vadībā. Skolas laikā Viktors dziedāja skolas korī un spēlēja vijoli Institūta simfoniskajā orķestrī. Izglītību pārtrauca iesaukšana vācu Valsts Darba dienestā, pēc tam Latviešu leģionā. Pomerānijas kaŗa laukos Viktoru smagi ievainoja un viņš nonāca lazaretē Kopenhāgenā, Dānijā. Tur viņš arī sagaidīja kaŗa beigas. Lazareti evakuējot uz Vāciju, dāņu Sarkanais Krusts visus tur esošos cittautiešus izvietoja pa Kopenhāgenas slimnīcām, arī Viktoru. Pēc astoņu mēnešu ārstēšanās, viņš nonāca latviešu bēgļu nometnē, kur viņu tūlīt iesaistīja dažādos sabiedriskos pasākumos: uzaicināja strādāt par skolotāju nometnes pamatskoliņā, kur viņš nodibināja un vadīja bērnu korīti. Ar to tad sākās Viktora diriģenta karjera. Viņš pats dziedāja koŗos, dejoja tautasdeju ansamblī, piedalījās teātŗa izrādēs un darbojās skautu pulciņā. Vēlāk, kad Dānijā nodibinājās vīru dubultkvartets, viņu uzaicināja dziedāt arī tur. Šis ansamblis apbraukāja visu Dāniju, kur vien mita latvieši, rīkojot koncertus. Vēlāk viņš strādāja vienā no lielajām Kopenhāgenas metallapstrādāšanas rūpnīcām un, parallēli apmeklējot kursus, apguva metallapstrādāšanas pamatprincipus, kas vēlāk noderēja arī Austrālijā skolotāja darbā. 

 

Starplaikā tika uzņemti sakari arī ar pārējiem ģimenes locekļiem, kas bija nonākuši Vācijā. Sākoties plašākai izceļošanai, izrādījās, ka Viktora brālis bija izvēlējies Austrāliju, tur tad nonāca arī Viktors.

 

Nonākot Melburnā, Viktors tūlīt iesaistījās dažādos sabiedriskos pasākumos: dziedāja jauktajā un vīru korī, darbojās latviešu skautu vienībā un iestājās Melburnas Latviešu biedrībā. Pie Melburnas ev-lut. draudzes viņš nodibināja un vadīja Jauniešu kori, kas ne tikai kuplināja dievkalpojumus, bet rīkoja patstāvīgus koncertus Melburnā, Džilongā, Adelaidē un piedalījās arī 1954. gada Kultūras dienu koncertos Sidnejā. Dziedot vīru korī ”Kokle”, viņš bija arī koŗa diriģents. 1959. gadā Melburnas latviešu biedrības jauktais koris (kas vēlāk ieguva ”Rotas” nosaukumu) aicināja Viktoru par savu diriģentu. Viņa darbības laikā koris strauji auga un vienu brīdi tajā varēja saskaitīt pat 80 dziedātāju. Četras sezonas Viktors dziedāja Melburnas Nacionālā teātŗa operas kompānijas korī. Viņš vairākus gadus vadīja Melburnas ev-lut. draudzes bērnu vasaras nometni “Sprīdīši” un bija dziedāšanas skolotājs Melburnas Daugavas skolā. Ar savām plašajām zināšanām Viktors dalījās, sniedzot priekšlasījumus Melburnas sabiedrībai par mūzikas un citām temām, kā arī lasījis lekcijas Melburnas Universitātes latviešu valodas kursā. 1954. gadā bija Viktorijas pirmo latviešu Jaunatnes dienu rīcības komitejas priekšsēdis, tās organizēdams un vadīdams. Ilgu laiku Viktora Bendrupa vārds bija neatņemama Austrālijas latviešu Kultūras dienu kopkoŗa koncerta organizētāju sastāvdaļa – viņš sastādīja programmu kopkoŗu koncertiem deviņām Melburnas un arī Tasmānijas Kultūras dienām, kā arī vadīja šos koncertus.

 

Tieši šie gadi – ”Rota”, Daugavas skola, ”Sprīdīši” – ir tie, kad es visvairāk iepazinu Viktoru Bendrupu. Viņam bija lieliska humora izjūta un fenomenāla atmiņa. Iespējams, ka spēja atcerēties gaŗus dzejoļus un dziesmas bija jau no šūpuļa līdz dota, jo arī viņa māsa Māra (Sniedze) bieži priecēja Melburnas sabiedrību ar gan nopietniem, gan amizantiem pantiem. Kā jau trimdas sabiedrībā, mani vecāki draudzējās ar citiem koristiem, arī ar Viktora Bendrupa ģimeni. Bieži vien mēs, jaunā paaudze, jau sākām nolūzt agrajās rīta stundās, bet, kad pienāca attiecīgais brīdis, sākās jautrās (daudzkārt palaidnīgās) dziesmas. Atceros, ka tad gan man pārgāja miegs un man bija jāiet klausīties, ar kādām pērlēm īpaši “Bendrupa kungs” padalīsies. Ai, es no šīm dziesmām daudz ko tobrīd nesapratu, bet apbrīnoju šķietami neizsmeļamās atmiņas krokas, no kuŗām vēlās dziesma pēc dziesmas. Arī koŗa izbraukumos, ceļā uz Kultūras dienām (vilcienā) vai uz Gotlandi, Viktors allaž mācēja visus izklaidēt un izsmīdināt. 

 

Blakus sabiedriskajam darbam Viktors turpināja kaŗa laikā pārtraukto izglītību, iegūdams mechāniskā inženiera diplomu. Viņš nobeidza Skolotāja kolledžu (ar technisko ievirzi) un pēdējos 25 darba gadus līdz aiziešanai pensijā strādāja par skolotāju vairākās Melburnas techniskās skolās, sasniedzot „vecākā skolotāja” (Senior Teacher) pakāpi, un bija skolas mechāniskās nodaļas vadītājs (Head of Mechanical Department). Studiju laikā viņš iestājās latviešu studentu korporācijā Patria, ieņemdams vairākus amatus un ilgāku laiku bija arī kopas seniors. Pēdējos gadus, esot pensijā, Viktors apguva apsveikumu kartīšu darināšanu – Ziemsvētkos un Lieldienās neizpalika apsveikums ar Viktora paša sacerēto apsveikuma dzejolīti. Tagad pietrūks arī šo apsveikumu.

 

Viktors Bendrups bija virsdiriģents četrdesmit divos Austrālijas latviešu Kultūras dienu kopkoŗu koncertos, kā arī pirmajās Pasaules Brīvo Latviešu Dziesmu dienās Visbijā, Zviedrijā, 1979. gadā; 9. Kanadas Latviešu Dziesmu svētkos Toronto 1987. gadā; 20. Latvijas Vispārējos Dziesmu svētkos Rīgā 1990. gadā un13. Jāzepa Vītola Dziesmu dienās Gaujienā, Latvijā, 2001. gadā. Kad 1990.gadā mēs vairāk koristi ar lielu sajūsmu gatavojāmies Dziesmu svētkiem, mums bija liels gandarījums, ka arī mūsu koŗa diriģents Viktors Bendrups izvirzīts par virsdiriģentu šajos svētkos. Tas bija ne tikai uzticības un pateicības apliecinājums pašam mūsu diriģentam, bet savā ziņā arī ”Rotas” korim, kas tobrīd, Viktora vadībā, bija priecējis Austrālijas publiku jau trīsdesmit gadus. 

 

Par darbošanos latviešu sabiedrībā Viktoru Bendrupu apbalvoja ar četriem Atzinības rakstiem no dažādām trimdas sabiedriskām organizācijām un iecēla par goda biedru Melburnas latviešu biedrībā. 2005. gadā Latvijas valdība viņu apbalvoja ar Nopelnu Krusta Lielo, sevišķās pakāpes Goda Zīmi. 

 

Visos darbos un pasākumos Viktoram palīdzēja mūža līdzgājēja Līga un bērni Andra, Viktors un Pēteris. Viktora Bendrupa dzīvi bagātināja arī viņa mazbērni Mārtiņš, Konrads un Laila. Lai Tev, Viktor, skaisti skan tur, Mūžības korī!