"Izaugsmes dienas" Londonā gūtā pieredze
Ilze Baiža no laikraksta „Latvietis“    16.07.2019

 

 

Stāsta tautiete no Jaunzēlandes

 

Latviešu Tirdzniecības Kamera Lielbritānijā (https://lvchamber.uk) ir vēl pavisam jauna organizācija, kuŗas mērķis ir apvienot un atbalstīt latviešu uzņēmējus Apvienotajā Karalistē, kā arī veicināt importu-eksportu starp Latviju un Lielbritaniju. Kaut arī Tirdzniecības kamera oficiāli savas durvis vēra tikai šī gada 7. februārī, tā ir viena no aktīvākajām latviešu organizācijām Lielbritanijā, kuŗa rīko ikmēneša tīklošanās pasākumus Izaugsmes dienas. Tās tiek rīkotas, lai iepazītos, apmainītos ar kontaktiem un pieredzi un pulcē ne tikai mazus, vidējus un lielus uzņēmējus vai cilvēkus, kas par savu uzņēmējdarbību vēl tikai domā, bet arī ļoti dažādu jomu un industriju pārstāvjus. Pasākums ilgst visu dienu, un tajā notiek arī prezentācijas, diskusijas un mūzikāli priekšnesumi.

 

Arī man bija iespēja iesoļot Daugavas Vanagu namā Londonā, kur risinājās kārtējās Izaugsmes dienas un pārstāvēt, mūs, latviešus, kas savas mājas atraduši Austrālijā un Jaunzēlandē. Lai arī vizītes galvenais mērķis bija nostiprināt tīmekļa vidē izveidotos kontaktus, nekautrējos spert savus pirmos soļus uzņēmējdarbībā un pašai par lielu pārsteigumu veiksmīgi un pat ar  peļņu iztirgoju visu no Jaunzēlandes līdzatvesto Whittakers (Vitakers) šokolādi. Pēdējā tāfelīte tika izsolīta un pārdota pa 30 britu mārciņām.

 

Diemžēl tik spīdoši negāja ar manu personīgo prezentāciju Par bailēm publiski uzstāties. Paradoksāli, bet biju manāmi uztrauksies, tomēr arī to atvedu mājās kā pieredzi, no kuŗas mācīties.

 

Citas uzstāšanās norisinājās ievērojami veiksmīgāk, un atmiņā visvairāk ir palikusi apvienības Bērzes Strazdi prezentācija, kas ietvēra informāciju par viņu darbību, gan labdarības jomā, gan par Jāņu festivālu Straumēnos. 

 

To, ka organizācija vēl ir tikai attīstības stadijā un ir lietiņas, ko varētu uzlabot, atzīt paši veidotāji. Tomēr nevar noliegt, ka Izaugsmes dienas ir vieta, kur var rast kontaktus. Personīgi man vislielākā vērtība, ko no šī pasākuma paņēmu, ir satiktie un iepazītie cilvēki. Kā ziedi, kas kārtīgi sasieti svaigi salasītā Jāņu pušķī, viņi ir ļoti dažādi, katrs ar savu pieredzi un personību, darbības jomu, kuŗu pārstāv, un kopīgi viņi veido neatkārtojamu buķeti.

 

Domāju, ka nākotnē ar dažiem amatniekiem sazināšos un uzaicināšu uz sarunu, jo viņu darbi, iespējams, varētu radīt interesi arī mums, Austrālijas un Jaunzēlandes tautiešiem.