“Latvijā es jūtos vērtīga!”
Ar Astrīdu Jansoni sarunājās Agnese Rimicāne    16.05.2017

 

Astrīda Jansone ir viena no tiem trimdas latviešiem, kam Latvija vienmēr bija, ir un paliks īstās mājas. Viņa ir īstena mūsu tautas patriote. To pierādījuši gan viņas darbi daudzo gadu laikā ASV, gan atgriežoties mājās – Latvijā. Savā grāmatā “Dārlinga līkloči” Astrīda Jansone par sevi raksta: “Es sevi pieskaitu pie tā sauktās zudušās paaudzes. (…) Savā ziņā arī tagad Latvijā pa reizei jūtos kā trimdinieks, tomēr piederības izjūta Latvijai ir stiprāka.”

 

Jūs esat viens no tiem cilvēkiem, kas atgriezies Latvijā uz palikšanu. Vai vienmēr zinājāt, ka kādu dienu atgriezīsieties mājās?

Es zināju, ka Latvijai manā dzīvē būs īpaša vieta, jo arī, dzīvojot ASV, tiku audzināta latviskā garā. Mēs – sešas māsas - un vecāki pēc kaŗa nokļuvām Amerikā, bet brālis uzauga Latvijā. Amerikā darbojāmies dažādās latviešu organizācijās un vienmēr dzirdējām,  un arī pašas teicām, ka, tiklīdz Latvija būs atbrīvota, mēs atgriezīsimies mājās. To es uzskatīju par savu pienākumu. Bija daudz cilvēku, kas tā teica, bet tikai retais atgriezās. Un tas ir saprotams, jo daudziem no šiem cilvēkiem ASV ir ģimenes – bērni un mazbērni. Man pašai bērnu nav, līdz ar to mana atgriešanās bija vieglāka.

 

Pirmo reizi es atgriezos 1993. gadā un piedalījos Saeimas vēlēšanās, paliekot pirmā kandidāte aiz svītras, tātad Saeimā neiekļuvu. Sāku Latvijā strādāt darbu, ko neviens cits nedarīja, – Finanču ministrijā tulkoju starptautiskos grāmatvedības standartus un likumus latviešu valodā. Bet tad mans vīrs pateica, ka nespēj šeit dzīvot, – viņam šī pasaules daļa, it īpaši tajā laikā, šķita pārāk bīstama. Tā es aizbraucu atpakaļ uz ASV un nodzīvoju tur sešus gadus. Pēc vīra nāves sapratu, ka vieglāk vienai man būs dzīvot Latvijā, nevis Amerikā. Es arī vēlējos darīt Latvijai kaut ko noderīgu, vērtīgu. Tā nu es 2003. gadā atbraucu uz Latviju, un esmu te arī palikusi. Šeit es jūtos vērtīgāka.

 

Tātad ‒ jūs uz Latviju atveda  vēlēšanās darīt? 

 

Jā, un mana mīlestība pret Latviju un latviešu tautu! Tieši tāpēc esmu šeit. Lai gan Amerikā dzīvo manas māsas un vienīgie cilvēki pasaulē, kas mani uzskata par radinieci, es nespētu tur vairs dzīvot. Saprotams, ka man pietrūkst manu māsu. Man pietrūkst to cilvēku, kas ir palikuši tur. 

 

Jūsos klausoties, rodas sajūta, ka esat dzīvojusi krāsainu dzīvi.

 

Man ir bijusi ļoti interesanta dzīve. Patiešām. Vairākus gadus es organizēju latviešu tūres pa visu pasauli, tai skaitā, Austrāliju, Āziju un citām vietām. Esmu apceļojusi visu pasauli un apzinos, ka daudz tādu cilvēku nav.

 

2014. gadā jūs izdevāt grāmatu “Dārlinga līkloči”. Ienākumi no grāmatas pārdošanas tiek ziedoti Vītolu fondam. Kāpēc?

 

Man Latvijā ir vairākas lielas mīlestības. Vītolu fonds ir mana lielākā mīlestība. Tas, ko esam panākuši caur Vītolu fondu, ir neaptverami. Tas ir ieguldījums mūsu nākotnē, mūsu jauniešos – paaudzē, kas varēs ieviest kaut kādas pārmaiņas un padarīt Latviju atkal labāku.

 

Arī Likteņdārza koncepts man ir tuvs, jo, man šķiet,  tas Latvijai ir kaut kas ļoti nozīmīgs – gan kā populārs tūrisma centrs, gan kā simbols, kas mums vienmēr ļaus atcerēties un neaizmirst, ka kāds savulaik vēlējās mūsu tautu iznīcināt, novest to līdz viszemākajam punktam. Tas vienmēr stāstīs par to, kas notika. Par visiem tiem cilvēkiem, kas nonāca Amerikā, Sibirijā un visur citur pasaulē.

 

Lūdzu, pastāstiet par grāmatu, ko šobrīd rakstāt!

 

Šobrīd es rakstu grāmatu par cilvēkiem, kas ziedo Vītolu fondam. Grāmatā būs stāsti par labiem cilvēkiem – par latviešiem, kam rūp, kas šobrīd notiek un nākotnē notiks ar mūsu valsti. Tur būs stāsti gan par latviešiem, kas dzīvo Latvijā un nekad nav bijuši prom no Latvijas, gan Amerikas un citu trimdas latviešu stāsti. 

 

Es rakstu arī vēl vienu grāmatu par latviešiem, kas dzimuši ārzemēs, bet tagad dzīvo un strādā Latvijā. Tādu ir ļoti daudz. Man patiesi jānodzīvo līdz 100 gadu vecumam, lai katru no viņiem uzklausītu un par viņiem uzrakstītu.

 

Kāda ir jūsu saikne ar Vītolu fondu, kad un kā tā radās?

 

Mana pirmā tikšanās ar Vītolu fondu iznāca pavisam nejauši. Amerikas Latviešu apvienība izvēlējās mani par savu pārstāvi Latvijā, kad es te pārcēlos uz pastāvīgu dzīvi. 2005. gada sarīkojumā man Vītolu fondā bija jāierodas kā pārstāvei no ALA, lai satiktu 26 Zvejnieku ģimenes stipendiātus. Tas mani ļoti aizkustināja. Visi jaunieši bija atnākuši ar puķēm, un visi bija tik pateicīgi, ka es jutos pavisam nelāgi, jo... stipendijas taču nebija no manis. Es tajā laika biju iemaksājusi lielāku summu sava vīra Laimoņa piemiņas stipendijām caur Latvijas Bērnu fondu. Pēc sarīkojuma es ar lielu puķu klēpi gāju uz Brīvības pieminekli, jo mājās man nebija tik daudz vāžu, kur puķes likt. Turklāt puķes taču nebija man domātas ‒ tās bija domātas Zvejnieku ģimenei. Un tajā reizē sapratu, ka caur Vītolu fondu varu ziedot to, ko sauc par stipendiju. Man patika, kā fonds darbojās, un es izlēmu ar savām stipendijām tajā piedalīties, un neesmu to nožēlojusi nevienu mirkli. Tā ir un vienmēr paliks mana lielākā Latvijas mīlestība.

 

Kāda loma, jūsuprāt, Likteņdārzam ir mūsu tautas apziņas izaugsmē un nākotnē?

 

Neatceros, kuŗā gadā iepazinos ar Likteņdārzu, vien atminos, ka jau pirmajā talkā, kad Latvijas prezidents un Likteņdārza patrons bija Valdis Zatlers, viņš arī bija ieradies uz talku kopā ar kundzi un dēlu. Talkas sākumā runāja Likteņdārza idejas autors Vilis Vītol, runāja prezidents, un abu runas mani aizkustināja, jo es zināju, ka arī es būtu varējusi būt viens no tiem Latvijai zudušiem bērniem, kā manas māsas un vecāki. Doma par Likteņdārzu arī likās ļoti aizkustinoša, man tas atgādināja Latvijai zudušo dvēseļu dārzu, un es biju priecīga, ka vairs neesmu to zudušo, bet gan atkal to vidū, kas Latvijai ir atgriezti. Biju priecīga, ka esmu atkal viens īsts Latvijas bērns. Kopš tā brīža zināju, ka iespēju robežās atbalstīšu arī šo dārzu. Nu man tur ir jau seši kociņi: Mammai - eglīte, tētim - ozols, māsai - kļava, brālim - liepa, Laimonim – ābele un man pašai - pīlādzītis. Likteņdārza draugu alejā jau esmu ielikusi katram radam pa bruģakmenim un nu vairs nezinu, cik man tur to ir, bet zinu, ka tie nav pēdējie. Kad es tur aizeju saulainā vasaras dienā, man tā vien gribas atlaisties zālītē, skatīties zilās debesīs un klausīties putnu dziesmās. Ir prieks redzēt, cik tur vienmēr ir daudz cilvēku. Kā tūristu pievilkšanas vieta tas svarīgs būs vienmēr. 

 

Īstenībā Likteņdārzu ir visvieglāk atbalstīt ‒ ar ikvienu bruģakmeni draugu alejā, ar ikvienu akmeni amfiteātrim vai smilšu sauju, kas tiek tur aizvesta paredzētajam Lielajam kalnam.