Dzīve starp Latviju un Zviedriju
Ar Sarmīti Andersoni-Šveici tikās Armīda Priedīte    16.12.2014

 

 

Tikšanos bijām norunājušas Sarmītei īpaši nozīmīgā vietā – Rīgā, Tērbatas ielā, apavu veikala Euroskor telpās. Šajā vietā 1992. gadā viņa īstenoja savu sapni – atvēra pirmo apavu veikalu Latvijā.

 

...Piedzimusi Rīgā, bet četru gadu vecumā ar gadu veco brālīti Raiti un vecākiem uzsākusi gaŗo, ilgo trimdas ceļu. Pirmās skolas gaitas pagājušas Vācijā. Vēlāk vecāki gribējuši pārcelties uz Ameriku, Austrāliju vai Angliju. Taču dažādu apstākļu pēc tas nav izdevies. Uz dzīvi Zviedrijā ģimene pārcēlusies 1950. gadā. Sākotnēji mitinājušies kādas mājas pagrabstāva istabā Stokholmas priekšpilsētā Līdingē. Šeit desmit gadus vecajai Sarmītei sākusies dzīve Zviedrijā. Vairākas reizes ģimene mainījusi dzīvesvietu. Liktenis tā lēmis, ka līdz pat šim laikam Sarmīte joprojām dzīvo Līdingē. Tagad gan citos, labākos apstākļos. 

 

Sarmītes vecāki dzīvojuši ļoti taupīgi,  un viņiem abiem ar brālīti Raiti neesot bijušas nekādas izpriecas. Taču, taupīgi dzīvojot, Sarmītes tēvs sasniedzis savu mērķi. Rūdolfs Kerls ar ģimeni 1964. gadā Stokholmas priekšpilsētā atvēra savu pirmo apavu veikalu Euroskor. Sarmīte tolaik jau bija precējusies un viņas dēlam Jānim bija viens gadiņš.  

 

Kopš pirmā Euroskor veikala atvēršanas apritējis pusgadsimts. Šajā laikposmā Sarmīte Stokholmas priekšpilsētā atvēra arī Zviedrijā pirmo speciālizēto bērnu apavu veikalu. Un tad bija sapnis par apavu veikala atvēršanu Latvijā. Tas īstenojās: 1992. gadā Rīgā, Tērbatas ielā,  tika atvērts veikals ar tādu pašu nosaukumu kā Zviedrijā - Euroskor. Rīdzinieki to uzņēma ar sajūsmu, un atvēršanas dienā pie veikala sastājusies gaŗum gaŗā rinda. Pašlaik Latvijā ir jau plašs Euroskor veikalu tīkls – visā valstī 35 veikali. Vadību Sarmīte pilnīgi atdevusi sava dēla Jāņa rokās. Viņš ar dzīvesbiedri Latvijas latvieti Daigu un ģimeni pārcēlušies uz Latviju pavisam. Starp citu, Zviedrijā Euroskor veikalu vairs nav.

 

Apavu biznesā Sarmīte ieguldījusi ne mazumu pūļu, lai pircēji būtu apmierināti. Galu galā tirgotājs ir starpnieks starp ražotāju un pircēju. Savulaik ilgas stundas pavadītas noliktavās Zviedrijā un Vācijā, tāpat starptautiskās izstādēs. Tagad ir pamatots  gandarījums un lepnums par paveikto. 

 

Mēs tikāmies neilgi pēc 18. novembŗa svinībām. Tāpēc  vaicāju, kā Sarmītei šie svētki pagājuši. „Svētkus pavadīju kopā ar  bijušās trimdas latviešiem. Tāpēc uguņošanu skatīties neiznāca. Taču mums bija ļoti jautri. Man Latvijā ir ļoti daudzi un ļoti labi draugi latvieši. Arī zviedru draugu man ir daudz, taču ar viņiem man ir mazāk kopīga nekā ar kādreizējās  trimdas latviešiem. Lai kur es viņus satieku – Amerikā vai Kanadā, Austrālijā vai Eiropā. Mums ir kaut kādas kopīgas izjūtas.”

 

Nu jau ilgus gadus Sarmīte dzīvo starp divām valstīm. Vairāk – Zviedrijā, taču gandrīz katru mēnesi viņa atbrauc arī uz Latviju. Kur vairāk izpaužas māju izjūta? Sarmīte abās valstīs jūtoties kā mājās. „Taču sirds man ir Latvijā.” Pārcelties pavisam uz dzimteni pašlaik nav iespējams. „Viens bērns man ir Latvijā, otrs – Zviedrijā. Arī mazbērni abās valstīs. Taču lidojums no Stokholmas uz Latviju ilgst tikai vienu stundu!”

 

Sarmīte atbalsta talantīgu jauniešu studijas, un viņai  jau izveidojusies  ilgstoša sadarbība ar Vītolu fondu. Kad mūžībā aizgājis viņas otrais vīrs, divas stipendijas piešķirtas viņa vārdā. „Taču šķita, ka ar divām ir par maz, un es arī no sevis piešķīru divas. Arī dēls nodibinājis stipendijas. Man vienmēr prieks sastapt jauniešus, kuŗiem ir mērķis un kuŗi zina, ko vēlas sasniegt.” Sarmīte neiesaistās labdarībā, kuŗā skanētu viņas vārds, bet  cenšas to darīt klusi. Arī, ejot uz Okupācijas mūzeju, viņa vienmēr ziedo kādu naudiņu. Anonimi. „Tā man patīk labāk,” viņa saka.

 

Ar ko atšķiŗas Sarmītes ikdiena Latvijā no viņas dienas gaitām Zviedrijā? „Rīgā dzīvoju dzīvoklī un rūpju tāpēc ir mazāk nekā Zviedrijā. Tur es dzīvoju rindu mājā un vienmēr nākas kaut ko remontēt. Es arī daudz ceļoju. Zviedrijā man ļoti pietrūkst latviešu draugu. Daudzi atbraukuši no Kanadas vai citām valstīm un pastāvīgi dzīvo Latvijā. Mums ir kopīgas interesantas tikšanās, un Zviedrijā man to ļoti pietrūkst. Latvijā man ir daudz vairāk draugu nekā Zviedrijā. Interesanti, vai ne?”

 

Kur Sarmīte parasti svin Ziemsvētkus un kur sagaida Jauno gadu? Reizēm kopīgi ar Latvijas ģimeni, reizēm – ar savu Zviedrijas saimi. Par šī gada nogali vēl īstas skaidrības neesot. Varbūt aizbraukšot uz kādu citu valsti. „Protams, kopā ar kādu no bērniem, ne jau viena.”

 

Brīvo Latviju Sarmīte, protams, lasot. Taču, viņasprāt, nedaudz vajadzētu pamainīt avīzes dizainu. „Esmu nepacietīgs cilvēks un visu vēlos ātri pārskatīt. Vajadzētu ar trekniem burtiem izcelt konkrētas rubrikas, lai ātri varētu saprast, kur un par ko lasīt. Šādu vēlēšanos esmu dzirdējusi no vairākiem ārzemju draugiem. Taču ziņu no visas pasaules ir daudz, un tas ir ļoti labi.”

 

Ko Sarmīte gribētu novēlēt Ziemsvētkos un Jaunajā gadā tautiešiem visā pasaulē? „Protams, labu sadzīvošanu ģimenē. Un visiem gaišu nākotni!”